"Es tagad nedrīkstu dzemdēt vēl vienu bērnu!" Eila kā bulta pielēca kājās. "Un ja nu tas ir jau aizsākts? Ko man iesākt? Izas zālītes! Biškrēsliņi vai āmuļi, vai… nē, ne āmuļi. Tie aug tikai uz ozola, bet šeit tuvumā nav ozolu. Toties šeit aug vairākas zālītes, kas varētu palīdzēt, - man būs par to jāpadomā. Tas varētu būt bīstami, bet labāk zaudēt bērniņu tagad nekā pēc piedzimšanas atstāt viņu hiēnai."
- Eila, vai kas noticis? - Jondalars apjautājās, pasniegdamies, lai saņemtu rokā vienu pilnīgu un tvirtu krūti, jo zināja, ka ir atguvis spēkus, un tas viņā izraisīja jaunu vēlmi.
Atcerēdamās vīrieša pieskārienus, Eila atspiedās pret viņa roku. - Nē, nekas nav noticis.
Atcerēdamies savu dziļo apmierinājumu, vīrietis pasmaidīja un sajuta jaunus vēlmes uzplūdus. "Driz," viņš nodomāja. "Šķiet, ka Eilai piemīt Hadumas pieskāriens!"
Sieviete saskatīja virieša acis sirsnību un iekāri. "Varbūt viņš vēlreiz grib dalīties ar mani Baudas veltē?" Eila nodomāja, ari uzsmaidīdama viņam. Tad sievietes smaids izdzisa. "Ja bērniņš vēl nav aizsākts un mēs atkārtosim Baudas velti, tas var aizsākties. Varbūt man vajadzētu iedzert Izas slepeno zālīti? To, par kuru viņa piekodināja nevienam neteikt."
Jaunā sieviete atcerējās Izas stāstīto par augiem - zeltīto vlteni un antilopes salviju - ka tiem piemīt tik spēcīga maģija, kas var piešķirt spēku sievietes totēmam cīnīties ar vīrieša apaugļojošo ekstraktu un aizkavēt dzīvības rašanos. Toreiz Eila tikko bija uzzinājusi, ka ir stāvoklī. Agrāk Iza viņai nebija stāstījusi par šo līdzekli - neviens nedomāja, ka Eilai reiz varētu būt bērns, un tas nebija iekļauts mācībās. "Kaut arī man ir spēcīgs totēms, man piedzima bērns, un tas var notikt vēlreiz. Nezinu, vai tas ir no gara vai vīriešiem, bet Izai šis līdzeklis palīdzēja, tāpēc domāju, ka man būtu jāiedzer šīs vai kādas citas zālītes, lai bērna nebūtu."
"Kaut man tas nebūtu jādara! Kaut es varētu bērniņu paturēt! Es gribētu bērnu no Jondalara." Eilas smaids bija tik maigs un pavedinošs, ka vīrietis pasniedzās un novilka viņu sev blakus. Amuletu maisiņš, kas bija aplikts Eilai ap kaklu, iesita viņam pa degunu.
- Ak vai! Jondalar! Vai tev sāpēja?
- Kas tev tur iekšā? Tur droši vien pilns ar akmeņiem! - vīrietis iesaucās, pieceldamies sēdus un berzēdams savu degunu. - Kas tas ir?
- Tas ir… manam totēma garam, lai tas varētu mani atrast. Tas satur mana gara daļu, ko viņš pazīst. Kad totēms man parādīja zīmes, es tās glabāju šajā maisiņā. Ikvienam klana loceklim ap kaklu ir tāds maisiņš. Krebs sacīja: ja es to pazaudēšu, tad miršu.
- Tas ir talismans vai amulets, - Jondalars secināja. - Tavs klans patiešām izprot garu pasaules noslēpumus. Jo vairāk es par viņiem uzzinu, jo vairāk viņi liekas līdzīgāki cilvēkiem, tomēr tie nelīdzinās nevienam, ko pazīstu. - Vīrieša acis parādījās nožēla. - Eila, tā bija mana nezināšana, kas lika man uzvesties tā, kā es to darīju, kad pirmoreiz sapratu, par ko tu runāji, pieminēdama klanu. Tā bija kaunpilna uzvedība, un man ļoti žēl, ka tā notika.
- Jā, tas bija apkaunojoši, bet es vairs nedusmojos un neesmu aizvainota. Tu liki man justies… Ari es gribu atbildēt ar laipnību. Kas attiecas uz šodienu, uz Pirmās baudas rituālu, gribu pateikt… paldies.
Jondalars pasmīnēja. - Nedomāju, ka agrāk kāds man par to būtu pateicies. - Smīns pazuda, bet smaids sejā saglabājās, kaut ari vīrieša acis raudzījās nopietni. - Ja kādam par to būtu jāpateicas, tad tam būtu jābūt man. Paldies, Eila! Tu nemaz nezini, kādu pārdzīvojumu man sniedzi. Neesmu tik patīkami juties kopš… - Jondalars apklusa, un Eila pamanīja sāpīgu izteiksmi vīrieša sejā, - …kopš Zolenas.
- Kas ir Zolena?
- Zolenas vairs nav. Tā bija sieviete, kuru pazinu, kad biju vēl jauns. - Jondalars atlaidās un skatījās alas griestos; viņš tik ilgi klusēja, ka Eila vairs necerēja, ka viņš vēl kaut ko teiks. Tad, drīzāk sev nekā viņai, Jondalars sāka runāt:
- Toreiz viņa bija skaista. Visi vīrieši par viņu vien runāja, un visi puikas par viņu vien domāja, bet neviens cits to nedarīja vairāk par mani, pat pirms tam, kad doni atnāca pie manis miegā. Tajā naktī, kad ieradās mana doni, viņa ieradās Zolenas izskatā, un, kad pamodos, visas zvērādas, uz kurām biju gulējis, bija slapjas no mana dzīvības ekstrakta un galva pilna ar domām par Zolenu. Atceros, kā viņai sekoju vai meklēju kādu vietu, kur varētu viņu vērot. Lūdzos Mātei, ka gribu viņu. Tāpēc nespēju noticēt tam, ka Zolena atnāca pie manis. Tā būtu varējusi būt jebkura cita sieviete, bet vienīgā, ko patiešām vēlējos, bija Zolena. Ak, kā es viņu gribēju! Un viņa pie manis atnāca. Vispirms es ar viņu guvu baudu. Pat toreiz es jau biju liels savam vecumam - daudzējādā ziņā. Zolena man iemācīja, kā sevi kontrolēt, kā to izmantot, un vēl viņa man iemācīja, kas sievietei vajadzīgs. Iemācījos, ka varu saņemt baudu no sievietes, pat ja nevaru viņā ieiet pietiekami dziļi, ja vien sagatavoju sievieti, bet pats sevi savaldu un kontrolēju, cik vien ilgi tas iespējams. Tad man nebūs svarīgi, cik dziļi varēšu ieiet, un viņa gūs lielāku baudu. Ar Zolenu man nebija jāuztraucas. Tomēr viņa mācēja padarīt laimīgus ari tos vīriešus, kas bija mazāki, - viņai bija savi kontroles veidi. Nebija tāda vīrieša, kas negribētu Zolenu, bet viņa izvēlējās mani. Pēc kāda laika viņa jau sāka mani izvēlēties pastāvīgi, kaut arī toreiz biju vēl gandrīz tikai puika. Bet bija viens vīrietis, kas Zolenu vajāja, kaut arī viņa to negribēja. Tas mani sadusmoja. Ieraudzījis mūs abus kopā, viņš Zolenai ieteica pārmaiņas pēc izvēlēties vīrieti. Vīrietis nebija tik vecs kā Zolena, bet bija vecāks par mani. Tomēr es biju par viņu lielāks.
Jondalars aizvēra acis, bet turpināja savu stāstu: - Tas bija tik stulbi! Man to nevajadzēja darīt, tas vienīgi pievērsa mums uzmanību, bet viņš nelika Zolenu mierā. Tas vīrietis mani tā sadusmoja. Reiz kādu dienu es viņam iesitu un pēc tam vairs nespēju apstāties. Saka, ka jaunam vīrietim nav labi būt pārāk ilgi kopā ar vienu sievieti. Ja viņam ir vairākas sievietes, tad pastāv mazāka iespēja, ka izveidosies spēcīgas jūtas. Jauniem vīriešiem jāsatiekas ar jaunām sievietēm; vecākām sievietēm šos jaunekļus vajadzētu vienīgi apmācīt. Vienmēr tiek vainota sieviete, ja jauneklis viņai pārāk pieķeras. Bet manā gadījumā sievieti nevajadzēja vainot. Es negribēju nevienu citu sievieti, es gribēju vienīgi Zolenu.
Tās pārējās sievietes likās tik primitīvas, neiejūtīgas, kaitinošas, visu laiku ķircināja vīriešus, it īpaši jaunekļus. Iespējams, ka, dzīdams viņas prom un apsaukādams, arī es pats nebiju iejūtīgs.
Viņas ir tās, kas izvēlas vīrieti Pirmās baudas rituālam. Visi vīrieši alkst, lai izvēlas tieši viņus, - viņi vienmēr par to runā. Tas ir pagodinājums, un tas ir aizraujoši, bet vīrieši uztraucas, ka var būt pārāk rupji, pārāk steidzīgi vai pat var gadīties vēl kas sliktāks. Kāda jēga tādam vīrietim, kas pat nespēj atvērt sievieti? Ikreiz, kad tāds vīrietis paiet garām sieviešu bariņam, viņas to paķircina.
Jondalars pārvērta savu balsi falsetā un mēdījās: "Re, kur aiziet smukulītis! Vai nevēlies, lai tev iemācu kādu jaunu paņēmienu?" Vai ari: "Neesmu bijusi spējīga viņam neko iemācīt, vai kāda cita nevēlas pamēģināt?"
Tad turpināja pats savā balsi: - Vairums viriešu, tāpat kā pašas sievietes, iemācās atcirst pretim un uzjautrinās par šo apcelšanos, bet jaunajiem vīriešiem tas ir grūti. Jebkurš vīrietis, kas iet garām smejošu sieviešu bariņam, domā, vai tik viņas to neapceļ. Zolena tāda nebija. Citām sievietēm viņa diez ko nepatika; varbūt tāpēc, ka viņa ļoti patika vīriešiem? Jebkurā no Mātes svētkiem vai saietiem viņu allaž izvēlējās pirmo…