Vīrietis, kam es iesitu, pazaudēja vairākus zobus. Ir smagi tik jaunam vīrietim palikt bez zobiem. Viņš nespēj neko sakošļāt, un arī sievietes viņu negrib. Kopš tā laika man allaž bijis viņa žēl. Tas bija tik stulbi! Mana māte viņam atlīdzināja zaudējumus, un tas vīrietis pārcēlās dzīvot uz citu alu. Bet viņš ierodas Vasaras sapulcēs, un ikreiz, kad viņu ieraugu, tā saviebjos. Zolena bija iesākusi runas par nodošanos Mātes kalpībā. Es domāju, ka kļūšu par kokgriezēju un tādā veidā Viņai kalpošu. Tieši tad Martona izlēma, ka man ir talants uz akmens apstrādi, un aizsūtīja Dalanaram ziņu. Nepagāja necik ilgs laiks, Zolena devās prom, lai izietu īpašu mācību kursu, un Vilomars mani aizveda dzīvot pie Lanzadoni. Martonai izrādījās taisnība. Tā bija labāk. Kad pēc trim gadiem atgriezos, Zolenas vairs nebija.
- Kas ar viņu notika? - Eila pajautāja, gandrīz vai baidīdamās ierunāties.
- Tie, kas kalpo Mātei, atsakās no savas personības un pieņem to ļaužu identitāti, par kuriem viņi aizlūdz. Māte tiem pretim sniedz tādas veltes, kas nepiemīt nevienam parastam Viņas bērnam: tā ir maģija, prasme un zināšanas, kā arī spēks. Daudzi no tiem, kas dodas kalpot Mātei, nekad netiek tālāk par palīga lomu. No visiem tiem, kas saņem Viņas aicinājumu, tikai daži ir patiesi talantīgi, bet tie ļoti ātri izceļas pārējo Mātes kalpu vidū.
- Tieši pirms tam, kad es aizgāju, Zolena tika iecelta Zelandoni Augstās priesterienes kārtā; vispirms viņa tika iecelta par priesterieni to ļaužu vidū, kas kalpo Mātei.
Pēkšņi Jondalars pielēca kājās un pa alas ieeju ieraudzīja sarkanīgi zeltainās rietumu pamales debesis. - Vēl joprojām ir gaišs. Man gribas aiziet izpeldēties, - viņš noteica un ātri izsteidzās no alas. Paņēmusi savu apmetni un garo jostu, Eila viņam sekoja. Kad Eila sasniedza upmalu, Jondalars jau bija ieniris ūdenī. Noņēmusi amuletu maisiņu, ari Eila iebrida pāris pēdu ūdenī un laidās peldus. Vīrietis jau bija aizpeldējis tālu prom pret straumi. Jondalaram peldot atpakaļ, Eila viņu satika.
- Cik tālu tu aizpeldēji? - sieviete pajautāja.
- Līdz ūdenskritumam, - viņš atbildēja. - Vai zini, Eila? Neesmu nevienam un nekad par Zolenu stāstījis.
- Vai pēc tam vēl kādreiz satiki Zolenu?
Jondalara pēkšņie smiekli ieskanējās ar rūgtuma noskaņu. - Nevis Zolenu, bet Zelandoni priesterieni. Jā, esmu viņu saticis. Esam labi draugi. Esmu pat dalījies Baudas veltē ar Zelandoni priesterieni, - viņš atbildēja. - Bet viņa vairs neizvēlas tikai mani.
Jondalars sāka ātri un strauji peldēt lejup pa straumi.
Eila sarauca pieri un pašūpoja galvu, tad devās viņam pakaļ - atpakaļ uz upes krastu. Liekot kaklā amuletu maisiņu un aizsienot apmetni, jaunā sieviete sekoja Jondalaram augšā pa taciņu. Kad Eila ienāca alā, Zelandoni vīrietis stāvēja pie pavarda un skatījās dziestošajās oglēs. Sakārtojusi apmetni, sieviete paņēma malku un pielika to pavardam. Jondalars vēl joprojām bija slapjš un trīcēja. Viņa devās pēc vīrieša guļamādas.
- Gadalaiki mainās, - Eila konstatēja. - Vakari kļūst vēsi. Paņem šo zvērādu, citādi saaukstēsies.
Jondalars to neveikli aplika ap pleciem. Eila nodomāja: "Viņam neder un nepiestāv zvērādas apmetnis. Un, ja viņš grasās aiziet, tad tas jādara driz, pirms nav mainījušies gadalaiki." Sieviete piegāja pie savas guļvietas un paņēma saini, kas stāvēja pie sienas.
- Jondalar…?
Vīrietis papurināja galvu, lai atgrieztos tagadnē, un uzsmaidīja Eilai, bet viņa acis nesmaidīja. Sievietei raisot saini vaļā, kaut kas no tā izkrita, viņa to pacēla.
- Kas tas ir? - viņa pavaicāja bailīgi un vienlaikus izbrīnīti. - Kā tas te nokļuva?
- Tā ir doni, - Jondalars paskaidroja, ieraudzījis izgrebtu kaula gabalu.
- Doni?
- Es to izgatavoju tev - tavam Pirmajam baudas rituālam. Tādos gadījumos doni allaž ir jābūt klāt.
Eila nolieca galvu, lai noslēptu pēkšņos asaru uzplūdus. - Nezinu, ko lai saku. Nekad neesmu redzējusi neko līdzīgu. Viņa ir skaista. Viņa izskatās īsta, kā cilvēks. Gandrīz vai līdzīga man.
Jondalars pacēla Eilas zodu. - Eila, es jau arī gribēju, lai viņa izskatās pēc tevis. īsts kokgriezējs būtu to izgrebis labāk… nē. īsts kokgriezējs nebūtu izgatavojis šādu doni. Neesmu pārliecināts, vai arī man to vajadzēja darīt. Parasti doni figūriņām nav sejas - Mātes seja ir nezināma. Tavas sejas piešķiršana doni figūriņai var tai piesaistīt tavu garu. Tieši tāpēc tā ir domāta tev, lai tu to glabātu pie sevis - kā manu dāvanu tev.
- Nesaprotu, kāpēc tu biji nolicis savu dāvanu šeit, - Eila sacīja, beigdama raisīt vaļā saini. - Šo es pagatavoju tev.
Jondalars papurināja zvērādas, un, ieraugot apģērbu, vīrieša acis iemirdzējās. - Eila! Es nezināju, ka tu pieproti šūšanas un apģērba dekorēšanas darbus, - viņš sacīja, pētot jaunās drānas.
- Es neesmu neko rotājusi, tikai pagatavoju jaunas daļas tam pašam kreklam, kas tev pirms tam bija mugurā. Izārdīju pārējo apģērbu, lai zinātu, kāda lieluma un formas drēbes ir jāizgatavo, izpētīju, kā tās bija sastiprinātas kopā, lai saprastu, kā to izdarīt. Šūšanai izmantoju īlenu, ko tu pats man izgatavoji, - nezinu, vai lietoju to pareizi, bet viss izdevās.
- Apģērbs ir lielisks! - Jondalars bija sajūsmā, pielikdams sev klāt kreklu. Viņš pielaikoja bikses un pēc tam arī kreklu. - Es jau pats biju domājis pagatavot sev apģērbu, kas būtu piemērotāks ceļošanai. Šiem apstākļiem gurnauts ir labs, bet…
Tas nu bija izteikts. Pateikts skaļi. Tas notika tāpat kā ar Kreba ļaunajiem gariem - ja tos piesauca skaļi, tad to vara stājās spēkā; Jondalara aiziešana bija kļuvusi par faktu. Tā vairs nebija kāda tāla un neskaidra nojausma, kas kādudien ieņems reālas aprises, - tagad tā bija īstenība. Tā kā abu domas koncentrējās uz šo īstenību, tā ieņēma arvien reālāku seju, līdz šī fakta nospiedošā fiziskā klātbūtne bija ienākusi alā un vairs to neatstāja.
Jondalars ātri novilka drēbes un salocīja tās kaudzītē. - Paldies, Eila! Nespēju tev izteikt, cik daudz tas man nozīmē. Kad kļūs aukstāks, šis apģērbs būs tieši laikā, bet tagad man to vēl nevajag, - vīrietis noteica un apsēja gurnautu.
Neuzticēdamās savai balsij, baidīdamās, ka nespēs parunāt, Eila pamāja. Viņa sajuta acīs atkal sariešamies asaras, un jaunās sievietes acu priekšā izplūda kaula figūriņas aprises. Viņa to piespieda pie krūtīm; doni figūriņa Eilai bija ļoti mīļa. Tā bija izgatavota Jondalara rokām. Viņš bija sevi nosaucis par darbarīku meistaru, bet īstenībā viņš spēja izgatavot daudz ko vairāk. Vīrieša rokas bija tik prasmīgas, lai pagatavotu šo figūriņu, kas sniedza Eilai tādas pašas maiguma izjūtas, kādas viņa izjuta tad, kad Jondalars lika viņai iepazīt un apzināties - kā ir būt par sievieti.
- Paldies! - viņa pateicās, atcerēdamās par pieklājību.
Vīrietis sarauca pieri. - Nekad to nepazaudē, - viņš pieteica. - Ja Doni ir tava seja un varbūt tajā mājo arī tavs gars, nebūs droši, ja kāds cits to atradīs.
- Manos amuletos iemiesojusies daļa no manis pašas gara un mana totēma gara. Tagad arī šī doni iemieso daļu mana gara un daļu tavas Zemes Mātes gara. Vai tas to padara par manu amuletu?