Jondalars nebija par to domājis. Vai tagad viņa bija daļa no Mātes? Viena no Zemes bērniem? Varbūt viņam nevajadzēja aiztikt spēkus, kurus viņš nepazina? Vai varbūt viņš bija to pārstāvis?
- Es nezinu, Eila, - Jondalars godīgi atbildēja. - Bet nepazaudē to.
-Jondalar, ja tu domāji, ka tas varētu būt bīstami, kāpēc tad piešķīri
doni manu seju?
Vīrietis saņēma viņas rokas, kas turēja figūriņu. - Jo es gribēju sagūstīt tavu garu, Eila. Ne jau paturēt, bet pēc tam biju domājis to atdot atpakaļ. Es gribēju tev sniegt Baudas velti un nezināju, vai to spēšu. Nezināju, vai tu to sapratīsi; tu nebiji tā audzināta, lai Viņu iepazītu. Biju domājis: ja piešķiršu doni tavu seju, tad tas varbūt piesaistīs tevi pie manis.
- Tādēļ nevajadzēja doni piešķirt manu seju. Pirms es nebiju iepazinusi, kas ir Baudas velte, es būtu bijusi laimīga, ja tu ar mani vienkārši gribētu atvieglot savas vajadzības.
Jondalars ieskāva Eilu ar visu doni figūriņu savās rokās. - Nē, Eila, tu varbūt ari biji tam gatava, bet man pašam vajadzēja saprast, ka tā ir tava pirmā reize, jo citādi tas nebūtu bijis pareizi.
Jaunā sieviete atkal bija apmaldījusies Jondalara acīs. Vīrieša apskāviens kļuva spēcīgāks, un, tiecoties pretim, viņa padevās valdzinājumam, līdz vienīgais, ko Eila bija spējīga aptvert, bija spēcīgās rokas, kas turēja viņu apskautu, pēc skūpstiem izslāpusi mute pie viņas mutes, vīrieša augums, kas piespiedies pie viņas, un reibinošas alkas pēc viņa. Eila vairs neaptvēra, kad Jondalars bija viņu pacēlis un aiznesis prom no pavarda.
Eila attapās zvērādām klātajā guļvietā. Jaunā sieviete sajuta, ka viņš piņķerējas ap viņas apmetņa jostas mezglu, tad, atmetis šo domu, vienkārši to pacēla augšā. Eila dedzīgi tiecās viņam pretim, juta, kā viņa piebriedušais, stingrais loceklis meklē ieeju un to atrod.
Nevaldāmi, gandrīz vai neprātīgi, Jondalars ievadīja savu locekli dziļi Eilā, it kā lai vēlreiz pārliecinātos, ka sieviete vēl ir tepat blakus un viņam nav sevi jāierobežo. Viņa pacēlās augšup, lai ieņemtu vīrieti sevī, gribēdama viņu tikpat ļoti, kā viņš gribēja Eilu.
Sajutis pieaugam uzbudinājumu, Jondalars izņēma locekli un iegāja viņā vēlreiz. Izjutis, kā sievietes maksts pilnībā iekļāvusi sevī viņa locekli, Jondalars izbaudīja šo pārgalvīgo prieku un pilnībā nodevās kaisles varai, ar mežonīgām alkām viņš ļāvās gaidāmajai ekstāzei. Eila pieskaņojās katrai vīrieša kustībai un grūdienam, izliekdamās, lai vadītu viņa kustību spēku.
Bet Eilas izjūtas sniedzās daudz tālāk par grūdieniem makstī. Ikreiz, kad Jondalars viņā iegāja, sieviete apzinājās vienīgi viņu; viņas augums - nervi, muskuļi, cīpslas, muskulatūra - bija viņa piepildīts. Vīrietis izjuta, ka spriedze gurnos palielinās, kļūst arvien spēcīgāka un spēcīgāka; tad ar neizturamu, arvien pieaugošu intensitāti, kad spiediens ar trīsošu izvirdumu lauzās uz āru, viņš iegāja sievietē, lai vēlreiz viņu piepildītu. Viņa pacēlās pretim, lai saņemtu pēdējo, neprātīgo grūdienu, un ar baudkāru atvieglojumu spēcīga eksplozija izgāja cauri visam viņas augumam.
29
Vēl būdama pusmiegā, Eila pārvēlās uz otriem sāniem, bet sajuta kaut ko spiežamies. Tas cietais priekšmets zem viņas nekur nepazuda, līdz beidzot sieviete pilnībā pamodās un pasniedzās pēc tā. Jau gandrīz izdzisušā pavarda blāvajā, sarkanīgajā gaismā, pacēlusi traucējošo priekšmetu, Eila ieraudzīja doni figūriņas siluetu. Jaunās sievietes atmiņā pēkšņi skaidri atausa iepriekšējās dienas notikumi, un viņa zināja, ka siltais, blakus guļošais augums ir Jondalars.
"Pēc Baudas veltes mēs droši vien iemigām," viņa nodomāja. Laimīgi smaidīdama, jaunā sieviete ērti iekārtojās blakus Jondalaram un aizvēra acis. Bet miegs jau bija pazudis. Viņas prātā atausa ainu fragmenti, kuri Eilas zemapziņā izskrēja cauri kā dzīvi. Medības, Mazuļa atgriešanās. Pirmais baudas rituāls un pāri visam - Jondalars. Jūtas, ko viņa izjuta pret šo vīrieti, bija vārdos neizsakāmas, bet tās piepildīja jauno sievieti ar visaptverošu prieku. Gulēdama blakus, Eila domāja par viņu, līdz kļuva neizturami; tad viņa klusām izslīdēja no gultas, līdzi paņemot kaula figūriņu.
Piegājusi pie alas ieejas, Eila ieraudzīja Vīniju un Skrējēju, kas, tuvu viens otram pieliekušies, stāvēja kopā. Pazinusi sievieti, kas viņiem tuvojās, ķēve klusi iezviedzās.
- Vīnij, vai tev bija tāpat? - Eila klusā balsī jautāja savai draudzenei. - Vai tavs ērzelis sniedza tev Baudas velti? Ak, Vīnij! Nekad nevarēju iedomāties, ka tas ir tā. Kā gan ar Broudu tas varēja būt tik briesmīgi, bet ar Jondalaru tik brīnišķīgi?
Jaunais kumeliņš piebāza purniņu, lai saņemtu savu uzmanības tiesu. Eila viņu paglāstīja un pakasīja, tad apskāva. - Nav svarīgi, ko saka Jondalars, Vīnij, es domāju, ka tavs ērzelis aizsāka tevī kumeliņu. Skrējējs ir tieši tādā pašā krāsā kā ērzelis, un šajā apkārtnē nav nemaz tik daudz brūnu zirgu. Tas būtu varējis būt arī ērzeļa gars, bet man tā neliekas.
- Kaut man varētu būt bērniņš! Jondalara bērniņš. Es to nevaru - ko gan es iesāktu pēc tam, kad viņš aizies? - Eila nobālēja, sievieti pārņēma baiļu izjūta. - Aizies! Ak, Vīnij, Jondalars grasās aiziet!
Jaunā sieviete izmetās ārā no alas un skrēja lejup pa stāvo taku, darīdama to vairāk pēc izjūtas, nevis redzes. Viņas acis bija asaru pilnas. Pārskrējusi pāri akmeņainajam upes krastam, Eila atdūrās klints sienā un, piespiedusies pie tās, sāka šņukstēt. Jondalars aizies. Ko viņa iesāks? Kā viņa to pārdzīvos? Ko Eila varētu darīt, lai viņš paliktu? Neko!
Apskāvusi sevi rokām, jaunā sieviete noslīga ceļos, piespiedusies klints sienai, it kā cenzdamās atvairīt spēcīgu sitienu. Kad Jondalars aizies, viņa atkal paliks viena. Bez Jondalara būs vēl ļaunāk nekā iepriekš. Ko Eila šeit bez viņa iesāks? Varbūt arī viņai vajadzētu iet prom, sameklēt Citus un palikt kopā ar tiem? Nē, to viņa nespēj izdarīt. Citi Eilu izvaicās, no kurienes viņa ir ieradusies, un Citi ienīst klana ļaudis. Viņiem Eila būs tikai pretīgs radījums, ja vien nerunās nepatiesus vārdus.
"To es nevaru. Es nespēju apkaunot Kreba un Izas piemiņu. Viņi mani mīlēja un rūpējās par mani. Uba ir mana māsa, un viņa gādā par manu dēlu. Klans ir mana ģimene. Kad man neviena nebija, klans par mani rūpējās, un tagad Citi mani negrib.
Un Jondalars ies projām. Visu atlikušo mūžu man būs šeit jādzīvo vienai pašai. Tikpat labi jau es varētu būt arī mirusi. Brouds mani nolādēja; galu galā viņš tomēr uzvarēja. Kā lai es dzīvoju bez Jondalara?"
Eila raudāja tik ilgi, līdz visas asaras bija izraudātas, iekšā bija palicis vienīgi izmisīgs tukšums. Ar plaukstām izberzējusi acis, jaunā sieviete pamanīja, ka viņai rokā arvien vēl ir doni figūriņa. Pagriezusi to otrādi, viņa vairāk apbrīnoja ideju, nevis brīnījās par pašu figūriņu: kā no kaula gabala var iztaisīt sievietes augumu? Mēnesgaismā tā vēl vairāk atgādināja pašu Eilu. Figūriņas mati bija izgrebti bizītēs, acis slēpās ēnā, deguns un vaigu forma atgādināja viņas pašas redzēto atspulgu dīķa ūdenī.
Kāpēc gan Jondalars šim Zemes Mātes simbolam, ko Citi godāja un bijāja, bija piešķīris Eilas seju? Vai viņas gars bija sagūstīts, savienots ar to, ko viņš sauca par Doni? Krebs bija stāstījis, ka viņas gars ar amuleta palīdzību ir piesaistīts Alu Lauvam un Ursum, Lielajam Alu Lācim, klana totēmam. Kļūstot par zāļu sievu, Eila pārmantoja katra klana locekļa gara mazu daļiņu, un pēc viņas nāves lāsta tie netika atņemti.
Klans un Citi, totēmi un Māte - visi pretendēja uz viņas dvēseles daļiņu. "Liekas, ka mana dvēsele ir apmulsusi," viņa nodomāja.