Tumšā sprauga bija zema, viņai bija jāsaliecas, lai tiktu tur iekšā. Bet tas bija tikai padziļinājums, kas otrā galā beidzās ar alas griestu saplūšanu kopā ar grīdas nišu. Pašā tālākajā galā bija redzama kaulu čupa. Eila pasniedzās un paņēma vienu kaulu, tad nokāpa lejā no izciļņa un gar rietumu puses sienu atgriezās pie ieejas. Šai alai bija tikai viena ieeja, izņemot mazo nišu, tai nebija nekādu citu kambaru, ne tuneļu, kas varētu sagādāt pārsteigumus un izvest uz nezināmām vietām. Ala bija mājīga un droša.
Iznākusi spožajā saules gaismā uz lēzenās klintsradzes alas priekšā, Eila aizsedza ar roku acis un pavērās apkārt. Viņa stāvēja klintsradzes pašā augšā. Zemāk pa labi, upes krastā, bija redzama kaulu un izskaloto koku zaru kaudze un akmeņainā upmala. Pa kreisi viņa varēja tālu pārredzēt visu ieleju. Tālumā upe atkal pagriezās uz dienvidiem, apvīdamās ap pretējā krasta stāvo klints sienas pamatni, bet tās kreisais krasts kļuva līdzenāks un pārgāja stepē.
Eila izpētīja kaulu, ko bija iznesusi no alas. Tas bija liela brieža stilba kauls, ļoti vecs un sažuvis, ar skaidri saredzamām zobu pēdām, kur tas bijis sašķelts, lai tiktu klāt pie kaula smadzenēm. Zobu pēdas kaulā, maniere, kādā tas ticis košļāts, izskatījās pazīstama - un tomēr ne. Eila bija pārliecināta, ka plēsējs bijis kaķu dzimtas pārstāvis. Viņa pazina plēsējus daudz labāk par pārējiem klana ļaudīm. Ar tiem sieviete bija trenējusies mednieces iemaņās, bet tikai uz daudz mazākiem un vidēja lieluma sugas pārstāvjiem. Šīs zobu pēdas bija atstājis kāds liels kaķu dzimtas eksemplārs, ļoti liels. Eila pagriezās apkārt un vēlreiz pārskatīja alu.
Alu lauva! Reiz šis droši vien bijis alu lauvu midzenis. Niša bija ideāla vieta, kur lauvenēm dzemdēt mazos lauvēnus. Eila domāja: "Varbūt tomēr nevajadzētu šeit pārnakšņot? Te varētu būt bīstami." Viņa vēlreiz paskatījās uz kaulu. Bet brieža kauls ir tik vecs un šī ala jau vairākus gadus nav izmantota. Turklāt ugunskurs pie alas ieejas atbaidīs dzīvniekus.
"Šī ir jauka ala, tādas bieži negadās atrast. Tur iekšā ir daudz vietas un laba zemes grīda. Nedomāju, ka tur iekšā ir mitrs, pavasara plūdi tik augstu nesniedzas. Tur ir pat dūmu noplūdes caurums. Šķiet, ka aiziešu pēc savām mantām, atnesīšu ādas, grozu, malku un sakuršu pavardu." Eila steidzās lejā uz upes krastmalu. Atgriezusies viņa alas priekšpusē, uz pārkares, uz saulē sakarsušajiem akmeņiem izklāja žāvēties sumbra ādas nojumi un guļamādas un ienesa grozu alas iekšpusē, pēc tam uznesa arī vairākus malkas klēpjus. "Varbūt man vajadzētu atnest arī dažus pavarda akmeņus?" viņa nodomāja, kāpdama atkal lejā.
Pēkšņi Eila apstājās. "Kāpēc gan man vajadzīgi pavarda akmeņi? Es taču te palikšu tikai pāris dienu. Man ir jādodas tālāk un jāmeklē cilvēki. Man tie ir jāatrod, pirms vēl nav uznākusi ziema…
Un ja nu es tos cilvēkus neatrodu?" Šāda doma jau sen bija Eilu mocījusi, bet agrāk viņa nebija pati sev ļāvusi to precīzi formulēt; sekas šķita pārāk biedējošas. "Ko es darīšu, ja pienāks ziema un es vēl joprojām nebūšu cilvēkus atradusi? Es neesmu sarūpējusi pārtiku. Man nebūs siltas un sausas vietas, kur pārziemot; ziemā pūtīs ledains vējš un sasnigs dziļš sniegs. Nebūs alas…"
Eila vēlreiz paskatījās uz alu, tad uz skaisto, aizsargāto ieleju un zirgu baru tur lejā, pļavā, tad vēlreiz uz alu. "Šī man ir ideāla ala," viņa pati
sev iegalvoja. "Var paiet ļoti ilgs laiks, līdz atradīšu kādu tikpat labu kā šī. Un ieleja - tur es varētu vākt augus, medīt un sarūpēt pārtikas krājumus. Šeit ir ūdens, malkas vairāk, nekā vēlams, lai pietiktu ne tikai vienai ziemai, bet pat vairākām. Šeit ir atrodams pat krams un nepūš vējš. Viss, kas man vajadzīgs, ir atrodams šajā vietā - izņemot cilvēkus."
"Nezinu, vai varēšu viena pati izturēt garo ziemu? Bet šis gadalaiks jau iet uz otru pusi. Drīz vien man jau jāsāk sarūpēt pārtiku ziemai. Ja jau līdz šim neesmu atradusi nevienu cilvēku, kā lai zinu, vai vispār kādreiz kādu atradīšu? Kā lai es zinu, vai Citi man ļaus pie viņiem palikt, pat ja būšu viņus atradusi? Es viņus nemaz nepazīstu. Daži no viņiem ir tikpat ļauni kā Brouds. Paskat, kas notika ar nabaga Odu! Viņa stāstīja, ka tie bija Citu vīrieši, kas piespieduši viņu pakļauties, tāpat kā Brouds bija piespiedis mani un apmierinājis savas vajadzības. Oda stāstīja, ka Citi esot līdzīgi man. Un ja nu viņi visi ir ļauni?" Eila vēlreiz paskatījās uz alu un arī uz ieleju. Pa perimetru viņa apgāja apkārt klints pārkarei alas priekšā, paspēra nokritušu akmeni pāri malai, paskatījās uz zirgiem un pieņēma lēmumu.
- Klausieties, zirgi! - viņa sacīja. - Es grasos jūsu ielejā kādu laiku uzkavēties. Nākamajā pavasarī es varētu atkal sākt meklēt Citus. Bet, ja tūlīt pat nesākšu gatavoties ziemai, tad nākamo pavasari vairs nesagaidīšu. - Zirgiem veltītā Eilas runa bija artikulēta tikai ar dažām skaņām, tās pašas bija aprautas rīkles skaņas. Viņa izmantoja skaņas, tikai lai izteiktu dažus vārdus vai pievērstu uzmanību bagātīgajai, sarežģītajai un pilnīgi saprātīgajai žestu valodai, kuru viņa graciozām, plūstošām kustībām veidoja ar roku palīdzību. Žestu valoda bija vienīgā, ko Eila atcerējās.
Tiklīdz lēmums bija pieņemts, Eila izjuta atvieglojumu. Viņa bija baidījusies no domas pamest šo jauko ieleju un saskarties ar daudz nogurdino- šākām ceļošanas dienām pa nokaltušo, vējaino stepi; baidījās no domas, ka atkal būs jādodas ceļā. Eila noskrēja lejā uz akmeņaino upes krastu un paņēma savu apmetni un amuletu maisiņu. Sniegdamās pēc mazā ādas maisiņa, viņa pamanīja iemirdzamies mazu ledus gabaliņu.
"Kā gan šeit vasaras vidū var atrasties ledus?" sieviete brīnījās, paceldama to. Tas nebija auksts, gabaliņam bija asas, nošķeltas malas un līdzenas, gludas plaknes. Uz visām pusēm to grozīdama, Eila vēroja tā šķautnes vizuļojam saulē. Tad viņai gadījās to pagriezt pareizajā leņķī tā, ka prizma sadalīja saules gaismu pilnā krāsu spektrā; Eilai aizrāvās elpa no varavīksnes krāsu gammas. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi īstu kvarca kristālu.
Kristāls, tāpat kā krams un daudzi citi akmeņi krastmalā, bija kas neparasts - šai vietai neraksturīgs. Mirguļojošais akmens varenu dabas
spēku ietekmē - šajā gadījumā ledus ietekmē, kam tas bija līdzīgs, - bija izrauts no savas dabiskās vides un izkusušā veidā kopā ar sanešiem aiznests projām kūstošā ledāja straumē, līdz tika izskalots šajā vietā.
Pēkšņi Eila sajuta drebuļus - aukstākus par ledu - pārskrienam pār muguru; sieviete apsēdās, jo kājas sāka pārāk trīcēt, lai viņa stāvus būtu spējīga domāt par šī kristāla nozīmi. Viņa atcerējās Kreba vārdus, ko senāk, kad Eila vēl bija maza meitene, mogurs bija teicis…
Bija ziema, un vecais Dorvs stāstīja savas teiksmas. Eila bija vēlējusies ko vairāk uzzināt par leģendu, kuru Dorvs tikko kā bija beidzis, un jautājusi par to Krebam, kura prātojumi bija noveduši pie totēmu izskaidrojuma.
- Totēmiem ir nepieciešama vieta, kur dzīvot. Iespējams, ka viņi pamet tos cilvēkus, kas pārāk ilgi klīst apkārt bez savas mājvietas. Tu taču negribētu, ka tavs totēms tevi pamestu, vai ne?
Eila pieskārās saviem amuletiem. - Bet mans totēms mani nepameta, kaut arī es biju viena pati un man nebija māju.
- Tas bija tāpēc, ka tavs totēms tevi pārbaudīja. Totēms taču atrada tev mājas, vai ne, Eila, Alu Lauva ir spēcīgs totēms. Tas tevi izvēlējās un, iespējams, ir nolēmis tevi vienmēr pasargāt - tomēr visi totēmi jūtas daudz laimīgāki tad, ja viņiem ir mājas, kur apmesties. Ja savam totēmam pievērsīsi vajadzīgo uzmanību, tas tev palīdzēs. Totēms tev pateiks priekšā, ko labāk darīt.