Jondalars zināja, ka visu sapni kopumā nekad nebūs spējīgs izprast, bet aptvēra, ka joprojām trūkst kaut kā svarīga. Vīrietis pārdomāja sapni atkal un atkal un atcerējās, ka ala, pie kuras stāvēja Eila, grasījās sabrukt, viņš jau gandrīz viņai uzsauca, lai paiet nost.
Skatīdamies tālu projām, vīrietis bija nogrimis dziļās pārdomās, šobrīd, tāpat kā sapnī, sajuzdams to pašu pamestību un vientulību kā tad, kad bija stāvējis viens pats, bez Eilas. Asaras plūda pār viņa seju. Kāpēc viņš izjuta tik lielu izmisumu? Kas bija tas, ko viņš nespēja izprast?
Viņš domāja par ļaudīm krellītēm rotātos kreklos, tie nāca ārā no Mātes dzemdes. Eila bija izlabojusi viņa krellītēm rotāto kreklu. Bija izgatavojusi jaunu apģērba kārtu, kaut arī agrāk nemaz neprata šūt. Tās bija ceļošanas drēbes, ko viņš vilks mugurā aizejot.
Aizejot? Atstāt Eilu? Pamalē uzausa ugunīga gaisma. Aizvēris acis, vīrietis iztēlē ieraudzīja siltu, zeltainu atblāzmu.
"Ak Lielo Māt! Jondalar, tu nu gan esi lielākais muļķis uz pasaules! Atstāt Eilu? Kā gan viņu var atstāt? Tu viņu mīli! Kāpēc esi bijis tik akls? Kāpēc gan Mātei sapni bija nepieciešams tev pateikt ko tādu, kas jau tāpat pats par sevi ir saprotams un ikvienam bērnam būtu skaidrs?"
Jondalars sajuta no pleciem nokrītam lielu smagumu, viņam radās priecīga brīvības izjūta, pēkšņa viegluma apziņa. "Es viņu mīlu! Beidzot tas ir noticis arī ar mani! Es viņu mīlu! Nebiju domājis, ka tas kādreiz ar mani notiks, bet es mīlu Eilu!"
Zelandoni vīrietis izjuta neizmērojamu prieku, viņš bija gatavs to izkliegt visai pasaulei, gatavs skriet iekšā alā un pateikt to Eilai. Viņš nodomāja: "Nekad nevienai sievietei neesmu teicis, ka mīlu viņu." Jondalars iesteidzās atpakaļ alā, bet Eila vēl gulēja.
Izgājis atkal ārā, viņš atgriezās ar malkas klēpīti un, izmantodams kramu un uguns akmeni, kas joprojām viņu pārsteidza, ātri iekurināja pavardu. Reizi par visām reizēm viņam izdevies pamosties agrāk par Eilu, un pārmaiņas pēc Jondalars gribēja viņu pārsteigt ar karstu tējas krūzīti. Atradis Eilas piparmētru krājumus, viņš drīz vien jau bija uzlējis tēju un sagatavojies pārsteigumam, bet Eila vēl joprojām gulēja.
Vīrietis vēroja, kā sieviete miegā elpo un pagriežas, - viņš mīlēja garos, brīvi izlaistos matus. Jondalaram ļoti gribējās viņu pamodināt. Nē, Eila droši vien vēl ir nogurusi. Ir jau gaišs, un viņa vēl nav pamodusies.
Nogājis lejā upmalā, viņš sameklēja zariņu, ar ko iztīrīt zobus, un nopeldējās. Pēc peldes viņš jutās atsvaidzinājies, enerģijas pārpilns un izsalcis. Vakar viņi tā ari nebija paēduši. Atcerējies iemeslu, Jondalars pie sevis pasmaidīja; šī doma lika viņa loceklim sacelties.
Viņš iesmējās. Jondalar, tu savam mazajam draudziņam visu vasaru nebiji ļāvis brīvu vaļu. Tāpēc tagad, kad viņš uzzināja, ko palaidis garām, nedrīksti draudziņu vainot pārāk lielā dedzībā. Bet nesteidzini viņu. Varbūt Eilai nepieciešama atpūta - viņa nav pie tā pieradusi. Uzskrējis augšā pa stāvo taciņu, Jondalars klusām iegāja alā. Zirgi bija devušies ganībās. Tie droši vien aizgājuši, kamēr viņš peldējās, bet Eila vēl joprojām nav pamodusies. Vai ar viņu viss kārtībā? Varbūt Jondalaram vajadzētu viņu pamodināt? Sieviete pavēlās uz otriem sāniem, un parādījās viena kaila krūts, kas tikai deva jaunu stimulu vīrieša pirmītējām domām.
Apspiedis savu seksuālo dziņu, Jondalars devās pie pavarda, lai ielietu sev vēl tēju un gaidītu. Viņš pamanīja pārmaiņu Eilas nejaušajās kustībās un ieraudzīja, ka viņa kaut ko meklē.
- Jondalar! Jondalar! Kur tu esi? - viņa iesaucās, strauji pieceldamās sēdus.
- Esmu te, - vīrietis atsaucās, piesteigdamies pie viņas.
Eila viņam piekļāvās. - Ak, Jondalar! Es jau domāju, ka esi aizgājis.
- Eila, es esmu tepat. Esmu tev līdzās. - Viņš turēja sievieti apskautu, līdz viņa nomierinājās. - Vai tagad tev ir labāk? Atnesīšu tev tēju.
Ielējis krūzītē tēju, Jondalars to aiznesa Eilai. Pagaršojusi mazu malciņu, viņa labprāt iedzēra arī vairāk. - Kas to pagatavoja? - viņa painteresējās.
- Es. Gribēju tevi pārsteigt ar karstu tēju, bet tā vairs nav gluži karsta.
- Tu to pagatavoji? Man?
- Jā, pagatavoju to tev, Eila. Nekad nevienai sievietei agrāk neesmu to teicis, bet es tevi mīlu.
- Mīli? - viņa pārjautāja. Viņa gribēja būt droša, ka Jondalars patiešām domājis to pašu, ko sieviete nebija uzdrošinājusies cerēt. - Ko nozīmē vārds mīlēt?
- Ko nozīmē…? Jondalar! Tu uzpūtīgais muļķi! - Vīrietis piecēlās kājās. - Tu, lielais Jondalars, tas, kuru grib iegūt ikviena sieviete. Tu to biji sev iestāstījis, tik rūpīgi glabādams šo vienu vārdu, ko visas sievietes alka dzirdēt. Tu lepojies pats ar sevi, ka nevienai vēl nebiji to teicis. Tagad tu beidzot esi iemīlējies - un tu pat pats sev nespēji to atzīt. Doni to vajadzēja tev pateikt sapnī! Jondalars beidzot grasās šo vārdu izteikt, grasās atzīt, ka viņš mīl sievieti. Tu jau gandrīz vai gaidīji, ka sieviete no pārsteiguma paģībs, bet viņa pat nezina šī vārda nozīmi!
Eila apjukumā vēroja, kā vīrietis, skandinādams skaļas frāzes par mīlestību, soļo šurpu turpu pa alu. Viņai bija tas vārds jāiemācās.
- jondalar, ko nozīmē vārds mīlestība? - Eila izskatījās nopietna un izklausījās nedaudz aizkaitināta.
Viņš nokrita ceļos sievietes priekšā. - Tas ir vārds, ko man jau sen vajadzēja tev izskaidrot. Mīlestība ir jūtas, kas tev rodas pret cilvēku, kas tev patīk. Tās ir tās pašas jūtas, ko māte izjūt pret bērniem vai vīrietis pret savu brāli. Starp vīrieti un sievieti šīs jūtas nozīmē to, ka viņi viens otram tik ļoti patīk, ka vēlas mūžu pavadīt kopā un nekad nešķirties.
Aizvērusi acis, Eila juta, ka, dzirdot šos vārdus, viņas lūpas sāk trīcēt. Vai viņa bija dzirdējusi pareizi? Vai viņa bija sapratusi pareizi?
- Jondalar, - Eila iesāka savu sakāmo. - Es to vārdu nezināju, bet sapratu šī vārda jēgu. Es to sapratu tajā brīdī, kad tu ieradies, un, jo ilgāk tu šeit uzturējies, jo labāk es šo vārdu izpratu. Tik daudz reižu es biju gribējusi uzzināt vārdu, ar kuru varētu izteikt šādas jūtas. - Jaunā sieviete atkal aizvēra acis, bet nespēja apvaldīt prieka un atvieglojuma asaras. - Jondalar, arī es… mīlu.
Piecēlies kājās, vīrietis piecēla kājās arī Eilu un, maigi noskūpstījis, apskāva viņu kā jaunatrastu dārgumu, ko nevēlētos ne salauzt, ne pazaudēt. Eila piekļāvās Jondalara krūtīm un turēja viņu tik cieši, it kā tas būtu sapnis un, ja viņa palaistu Jondalaru vaļā, vīrietis varētu izgaist. Jaunais Zelandoni vīrietis skūpstīja viņas lūpas un seju, kas bija sāļa no asarām, un, kad Eila piekļāva galvu viņa plecam, viņš paslēpa seju zeltainajā matu vilnī, lai nosusinātu pats savas asaras.
Jondalars nespēja parunāt. Viņš spēja vienīgi turēt Eilu un brīnīties par savu neticamo laimi, ka bija viņu atradis. Viņam bija jāaizceļo uz otru pasaules malu, lai atrastu sievieti, kuru viņš spētu iemīlēt, un
tagad vairs nekas viņu nepiespiedīs Eilu pamest.
* * *
- Kāpēc mēs nevaram palikt šeit? Šī ieleja ir tik bagātīga. Ja būsim divatā, mums būs daudz vieglāk. Mums ir pīķu metēji, un Vīnija ir liels atspaids. Arī Skrējējs ar laiku būs noderīgs, - Eila izteica savas domas.
Abi jaunieši tāpat, bez nekāda iemesla, pastaigājās pa pļavu, lai parunātos. Viņi jau bija savākuši visas sēklas, ko Eila bija gribējusi savākt; nomedījuši un izkaltējuši pietiekami daudz gaļas, lai pietiktu visai ziemai; novākuši un nolikuši glabāties nogatavojušos augļus un saknes, kā ari ārstniecības augus zālēm un sagādājuši dažnedažādus materiālus ziemas nodarbēm. Eila gribēja izmēģināt roku apģērba izdaiļošanā, un Jondalars domāja, ka varētu izgrebt dažas spēļu figūriņas un iemācīt Eilai kādu spēli. Bet jaunās sievietes īstākais iepriecinājums bija tas, ka Jondalars viņu mīlēja - viņa vairs nebūs viena.