- Šī ir skaista ieleja, - vīrietis piekrita. "Kāpēc gan nepalikt šeit kopā ar Eilu? Tonolans bija gribējis palikt kopā ar Džetamio," Jondalars turpināja savu domu gājienu. Bet viņi nebija tikai divi vien. Cik ilgi viņš izturēs dzīvošanu noslēgtībā bez citiem cilvēkiem? Eila bija dzīvojusi viena trīs gadus. Viņiem nevajadzētu dzīvot vientulībā. Ņemsim par piemēru Dalanaru! Viņš iekārtoja jaunu alu, bet sākumā viņam bija tikai Jerika un viņas mātes vīrietis Hokamans. Vēlāk viņiem pievienojās arvien vairāk ļaužu un sāka dzimt bērni. Tagad jau viņi plāno nodibināt otru Lanzadoni alu. Kāpēc tu nevari nodibināt jaunu alu, tāpat kā to izdarīja Dalanars? Varbūt tu to vari, Jondalar? Bet, lai ko tu arī pasāktu, tu to darīsi kopā ar Eilu.
- Eila, tev jāiepazīst citi ļaudis, un es gribu tevi vest sev līdzi uz mājām. Zinu, ka tas būs garš ceļojums, bet domāju, ka gada laikā varēsim to paveikt. Tev patiks mana māte, un esmu pārliecināts, ka arī Martonai tu patiksi. Tāpat arī manam brālim Jorenam, māsai Folarai - tagad jau viņa droši vien kļuvusi par jaunu sievieti. Un Dalanaram.
Eila pielieca galvu un tad pacēla acis. - Cik ļoti es viņiem patikšu tad, kad ļaudis uzzinās, ka nāku no klana? Vai viņi mani laipni uzņems ari tad, kad uzzinās, ka man ir dēls, kas piedzima tad, kad dzīvoju klanā, kas viņiem nozīmē tikai pretīgus radījumus?
- Tu nevari visu atlikušo mūžu slēpties no cilvēkiem. Vai tad tā sieviete… Iza… neteica, lai tu sameklē savus ļaudis? Vai zini? Viņai bija taisnība. Tas nebūs viegli - es nevaru šo patiesību no tevis slēpt. Vairums nezina, ka klana ļaudis ari ir cilvēki. Bet tu mani pārliecināji, un būs vēl daudzi citi, kas par to brīnīsies, un tev būs viņi jāpārliecina. Eila, vairums ļaužu ir krietni. Tiklīdz viņi tevi iepazīs, tu viņiem iepatiksies. Un es būšu tev līdzās.
- Nezinu. Vai mēs varam par to padomāt?
- Protams, varam, - Jondalars piekrita. Pie sevis viņš nosprieda: "Tāpat līdz pavasarim mēs nevaram doties garajā Ceļojumā. Pirms ziemas iestāšanās mēs spētu nokļūt līdz Šaramudiem, bet varam pārlaist ziemu arī šeit. Tā Eila pierastu pie šīs idejas."
Eila pasmaidīja ar neviltotu atvieglojumu un pielika soli. Iepriekš viņas solis bija gauss un ari domas bija bijušas tikpat gausas. Jaunā sieviete zināja, ka Jondalaram pietrūkst viņa ģimenes un viņa ļaužu, un, ja viņš izlems doties projām, Eila ies vīrietim līdzi, lai ari kur viņš dotos. Tomēr viņa cerēja, ka pēc pārziemošanas Jondalars varētu pārdomāt un vēlētos šajā ielejā palikt un iekārtot mājas kopā ar viņu.
Viņi bija aizgājuši tālu no upes, gandrīz vai līdz stepes nogāzei, kad Eila apstājās, lai paceltu kādu sen pazīstamu priekšmetu.
- Tas ir mans sumbra rags! - viņa sacīja Jondalaram, notraukdama netīrumus no raga un aplūkodama tā apdegušo iekšpusi. - To es izmantoju, lai pārnēsātu oglītes. Es to atradu ceļodama pēc tam, kad biju aizgājusi no klana. - Eilas atmiņā uzvirmoja emocijas. - Un es tajā pārnēsāju ogles, lai aizdedzinātu lāpas, kas palīdzēja man iedzīt zirgu pirmajā lamatu bedrē. Toreiz lamatās iekrita Vīnijas mamma, un, kad hiēnas metās virsū jaunajam kumeliņam, es tās aizdzinu prom un paņēmu jauno ķēvīti līdzi uz alu. Kopš tā laika tik daudz kas ir noticis.
- Ceļojot daudzi ļaudis pārnēsā uguni, bet, tā kā mums ir uguns akmeņi, tad par to nav jāuztraucas. - Jondalara piere pēkšņi saraucās grumbās, un Eila zināja, ka viņš ko cītīgi domā. - Mēs esam ziemai nodrošināti, vai ne? Mums nekas vairs nav jādara.
- Nē, viss ir sagādāts.
- Tad kāpēc mums nedoties Ceļojumā? īsā Ceļojumā? - vīrietis piebilda, ieraudzījis Eilas sejā izbailes. - Tu neesi izpētījusi teritoriju rietumu pusē. Mēs varētu paņemt telti, guļamādas, pārtiku un to izpētīt. Mums jau nav tālu jāiet.
- Un kā tad būs ar Vīniju un Skrējēju?
- Ņemsim viņus līdzi. Vīnija kādu laiku varēs mūs, varbūt arī pārtiku un pārējās mantas panest uz savas muguras. Eila, tas būtu jautri. Mēs būtu tikai divi vien, - Jondalars centās viņu pierunāt.
Ceļošana prieka pēc bija Eilai kaut kas jauns un grūti pieņemams, bet sieviete nespēja izdomāt nevienu iebildumu. - Droši vien to varētu, - viņa piekrita. - Tikai mēs divatā… Kāpēc gan ne? - Pie sevis viņa nodomāja: "Nebūtu slikti vairāk izpētīt to teritoriju rietumu pusē."
- Šeit, alas dibenā, nemaz nav tik dziļi dubļi, - Eila konstatēja, - bet šī ir labākā vieta slēptuvei, un šim nolūkam varam izmantot dažus atlūzušus klintsgabalus.
Jondalars pacēla lāpu augstāk, lai šaudīgā uguns apgaismotu lielāku platību. - Vai tu nedomā, ka labāk būtu izveidot vairākas mazas slēptuves?
- Tātad, ja kāds dzīvnieks te ielauzīsies, viņš neko nedabūs. Laba ideja!
Jondalars pārvietoja lāpu tā, lai ieskatītos nokritušo klintsgabalu spraugās, kas atradās alas tālākajā stūrī. - Reiz jau es šeit ieskatījos. Toreiz man likās, ka redzu alu lauvas atstātas pēdas.
- Tā bija Mazuļa vieta. Arī pirms ievākšanās alā es pamanīju alu lauvas atstātas pēdas, tās bija diezgan senas. Toreiz man šķita, ka totēms man dod zīmi, lai beidzu klīst pa pasauli un apmetos šajā alā uz ziemu. Es nedomāju, ka uzkavēšos šeit tik ilgu laiku. Tagad liekas, ka man bija lemts šeit sagaidīt tevi un Alu Lauvas gars atveda tevi uz šejieni un tad izvēlējās tevi, lai tavs totēms būtu tikpat spēcīgs kā manējais.
- Es vienmēr biju domājis, ka mani vada Doni gars.
- Varbūt Viņa tevi vadīja, bet, manuprāt, Alu Lauva tevi izvēlējās.
- Varbūt tev ir taisnība. Visu dzīvo radību gari nāk no Doni, arī alu lauva pieder Viņai. Mātes ceļi ir neizdibināmi.
-Jondalar, ir smagi sadzīvot ar Alu Lauvas totēmu - ne vienmēr biju pārliecināta, ka izdzīvošu, bet totēma veltes bija tā vērtas. Pati lielākā balva esi tu, - Eila savu sakāmo pabeidza klusā balsī.
Iebāzis lāpu spraugā, Jondalars apskāva sievieti, ko mīlēja. Viņa bija tik atklāta un godīga, un uz skūpstu Eila tik dedzīgi atsaucās, ka viņš jau gandrīz padevās savai vēlmei viņu iegūt.
- Mums tas ir jāpārtrauc, - vīrietis sacīja, turēdams viņu aiz pleciem un saglabādams distanci, - citādi mēs nekad nesagatavosimies Ceļojumam. Man šķiet, ka tev piemīt Hadumas pieskāriens.
- Kas ir Hadumas pieskāriens?
- Haduma bija kāda veca sieviete, ko mēs satikām Ceļojuma laikā, - sešu paaudžu māte, kuru viņas pēcteči turēja lielā godā. Viņai piemita daudzas no Mātes spējām. Vīrieši ticēja: ja viņa pieskarsies viņu loceklim, tad tas sasliesies tik bieži, cik vien viņi vēlēsies, lai apmierinātu jebkuru sievieti vai vismaz ļoti daudzas. Daudzi vīri tieši to vēlējās. Dažas sievietes pārvalda paņēmienus, kā vīriešus uz to pamudināt. Eila, vienīgais, kas tev ir jādara, ir jāpienāk man tuvu klāt. Tā notika šorīt un pagājušajā naktī. Cik reižu tas notika vakar? Un aizvakar? Agrāk nekad es nebiju spējīgs tik daudz reižu mīlēties un arī pats nemaz to negribēju. Bet, ja tagad mēs sāksim mīlēties, tad šorīt vairs nepabeigsim taisīt slēptuves.
Attīrījuši gruvešus, ar sviras palīdzību nostūmuši malā lielos akmens bluķus, viņi izvēlējās vietu, kur izveidot slēptuves. Laikam ritot, Jondalars pamanīja, ka Eila ir neparasti klusa un sevī noslēgusies, un nevarēja saprast, vai tas ir saistīts ar to, ko viņš bija pateicis vai izdarījis. Varbūt viņam nevajadzēja būt tik kaislīgam? Bija grūti noticēt tam, ka ikreiz, kad viņš Eilu grib, viņa ar prieku atsaucas.