Viņš zināja, ka daudzas sievietes ir atturīgas un liek vīriešiem nopūlēties, lai tie tiktu pie Baudas veltes, kaut gan arī pašām šī velte tīri labi patīk. Pašam Jondalaram reti bija nācies ar šādu problēmu saskarties, bet viņš bija iemācījies savu kaisli apvaldīt un neizrādīt: sievietei bija lielāks izaicinājums, ja vīrietis uzvedās nedaudz atturīgāk.
Sākot pārvietot pārtikas krājumus uz alas aizmuguri, Eila šķita kļuvusi vēl izvairīgāka - bieži nolieca galvu un klusēdama pietupās, pirms paņēma jēlādā ietītu kaltētas gaļas saini vai grozu ar saknēm. Līdz tam laikam, kad viņiem nācās staigāt lejā uz upmalu, lai uznestu augšā vairāk akmeņu, ko sakraut ap saviem ziemas krājumiem, Eila jau bija uzkrītoši sarūgtināta. Jondalars bija pārliecināts, ka tā ir viņa vaina, bet nezināja, ko tādu ir izdarījis. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad vīrietis pamanīja, ka Eila dusmīgi cenšas pacelt kādu laukakmeni, kas viņai ir par smagu.
- Eila, mums nevajag to akmeni. Domāju, ka mums vajadzētu atpūsties. Ir tik silts, un mēs visu dienu esam smagi strādājuši. Ejam izpeldēties!
Beigusi stīvēties ar smago akmeni, Eila notrauca matus no acīm, atsēja apmetņa jostu un, apģērba gabalam nokrītot, noņēma arī amuletu maisiņu. Jondalars sajuta tik pazīstamo pulsāciju cirkšņos. Tas notika ikreiz, kad viņš ieraudzīja Eilu kailu. Apbrīnodams sievietes slaido, lokano augumu, kad viņa ieskrēja ūdenī, vīrietis nodomāja: "Viņa kustas ar lauvas grāciju." Ari Jondalars nometa savu gurnautu un metās viņai pakaļ.
Eila tik sparīgi kūlās pret straumi, ka Jondalars nolēma pagaidīt, līdz viņa peldēs atpakaļ pa straumi. Bet tagad - lai viņa izlādējas, jāļauj viņai izgāzt savu aizkaitinājumu. Eila viegli peldēja atpakaļ pa straumi, kad vīrietis viņu noķēra, tagad jau viņa likās atbrīvotāka. Eilai pagriežoties otrādi, lai peldētu tālāk, vīrietis pieskārās viņas mugurai un ar roku pārbrauca no pleca līdz vidukļa izliekumam un pāri tvirtajam, apaļajam dibentiņam.
Jondalaram brienot ārā no ūdens, Eila jau bija pirmā izmetusies krastā un pašreiz karināja kaklā savu amuletu maisiņu, tad sniedzās pēc apmetņa.
- Eila, ko es esmu izdarījis aplam? - Jondalars pajautāja, stāvēdams sievietes priekšā; ūdens lāses ritēja pa viņa augumu.
- Ne jau tu. Es esmu tā, kas rīkojas aplam.
- Tu neko aplamu nedari.
- Daru gan. Visu dienu centos tevi pamudināt uz mīlēšanos, bet tu klana žestus nesaproti.
Kad Eila pirmoreiz bija kļuvusi par sievieti, Iza bija viņai izskaidrojusi ne tikai to, kā jārūpējas par sevi asiņošanas laikā, bet ari to, kā jāap- mazgājas, kad viņa bijusi kopā ar vīrieti, kā arī žestus un pozas, kas iedrošinās vīrieti parādīt viņai signālu, tomēr Iza bija šaubījusies, vai Eilai šī informācija noderēs. Klana vīrieši neuzskatīja Eilu par pievilcīgu sievieti, tāpēc nebija svarīgi, kādus žestus viņa rādīja.
- Es zinu, ka tas, ka tu piespied savu muti manējai vai pieskaries man īpašā veidā, ir tavs signāls, bet es nezinu tos paņēmienus, kā tevi uz to pamudināt, - Eila turpināja.
- Eila, vienīgais, kas tev jādara, ir jābūt man blakus, lai mani uz to pamudinātu.
- Ne jau to es biju domājusi, - viņa attrauca. - Es nezinu, kā lai pasaku, ka gribu, lai tu dalies ar mani Baudas veltē. Nezinu, kā tas jādara… Tu stāstīji, ka dažas sievietes zinot dažus paņēmienus, kā vīriešus uz to pamudināt.
- Ak, Eila! Vai tieši tas tevi uztrauc? Tātad tu vēlies uzzināt, kā mani uz to pamudināt?
Sajuzdama mulsumu, sieviete pamāja un nolieca galvu. Klana sievietes nebija tik tiešas. Viņas ar īpašu pieticību izrādīja savu tieksmi pēc vīrieša, it kā tik tikko spētu paciest uzbudinātas vīrišķības apliecinājumu, - tajā pašā laikā ar kautrīgu skatienu un nevainīgu pozu, kas atgādināja to sievietes stāvokli, kas bija tai jāieņem, kopojoties ar vīrieti, lika tam saprast, ka viņš ir neatvairāms.
- Paskaties, sieviete! Kā tu esi mani uzbudinājusi! - Jondalars iesaucās, zinādams, ka, sarunājoties ar Eilu, viņam bija radusies spēcīga erekcija. Viņš nespēja tai pretoties un nespēja to noslēpt. Ieraugot vīrieti tik acīm redzami uzbudinātu, sieviete pasmaidīja, arī viņa nespēja no tā izvairīties. - Eila, - Jondalars ierunājās un pacēla viņu abām rokām, - vai tad tu nezini, ka uzbudini mani tikai ar to, ka esi blakus?
Nesdams sievieti rokās, Jondalars šķērsoja upmalu un devās taciņas virzienā. - Vai tu nesaproti, ka mani uzbudina jau tikai skatīšanās uz tevi? Jau pirmajā reizē, kad tevi ieraudzīju, es tevi gribēju. - Viņš turpināja iet augšā pa taciņu, nesdams rokās ļoti pārsteigto Eilu. - Tu esi tik ļoti sievišķīga, ka tev nav vajadzīgi nekādi īpaši paņēmieni, lai mani uzbudinātu, - tev nekas nav jāmācās. Viss, ko tu dari, liek man tevi gribēt vēl vairāk. - Viņi bija sasnieguši alas ieeju. - Ja tu mani gribi, tad vienīgais, kas tev jādara, ir tas man jāpasaka vai labāk tomēr jāizdara šādi. - Vīrietis viņu noskūpstīja.
Jondalars ienesa Eilu alā un noguldīja zvērādām apklātajā gultā. Tad ar atvērtu muti un maigi meklējošu mēli noskūpstīja viņu vēlreiz. Sieviete sajuta, ka starp viņiem atrodas vīrieša cietais un karstais loceklis. Jondalars piecēlās sēdus, un viņa sejā parādījās ķircinošs smaidiņš.
- Tu teici, ka visu dienu esi centusies mani uz to pamudināt. Kāpēc tu domā, ka mani neuzbudināji? - viņš pajautāja. Tad viņš izdarīja ko pilnīgi negaidītu - viņš parādīja zīmi.
Eilas acis no pārsteiguma iepletās. - Jondalar! Tas… tas taču ir signāls!
-Ja jau tu grasies man rādīt savus klana signālus, tad ir tikai godīgi man atbildēt ar to pašu.
- Bet… es… - Eilai trūka vārdu, bet viņa zināja, kas ir šādā gadījumā jādara. Viņa piecēlās, pagriezās otrādi, notupās ceļos, paplēta tos un atklāja sevi vīrietim.
Jondalars bija izdarījis šo kustību kā joku; viņš nebija domājis, ka tik ātri tiks stimulēts. Bet, skatīdamies uz viņas tvirto, apaļīgo diben- tiņu, atklātajām sievietes ģenitālijām, kas bija tumši rozā krāsā un tik vilinošas, Jondalars vairs nespēja pretoties. Pirms viņš pats spēja to apzināties, vīrietis jau bija nokritis ceļos viņai aiz muguras un iegāja viņas siltajā, pulsējošajā un dziļajā atverē.
Brīdī, kad Eila ieņēma kopošanās pozu, viņas atmiņā atausa domas par Broudu. Pirmo reizi mūžā viņai bija ienācis prātā Jondalaram atteikt - ja būtu to spējusi. Pretīgās atmiņas bija spēcīgas, bet agrākā audzināšana pakļauties signālam ņēma virsroku.
Jondalars iegāja Eilā. Iekliegdamās negaidītā baudas izjūtā, viņa sajuta, kā vīrietis viņu piepilda. Šī poza lika sievietei izjust spiedienu uz jaunām vietām, un locekļa ieiešana un izņemšana radīja berzi, kas kairināja pavisam citas un līdz šim neapjaustas vietiņas. Jondalaram ieejot viņā vēlreiz, Eila pieskaņoja viņam arī savas kustības. Kamēr vīrietis izdarīja spēcīgus grūdienus no mugurpuses, viņai pēkšņi ienāca prātā Vīnija un viņas bērais ērzelis. Šīs atmiņas izraisīja patīkami siltas trīsas un pulsējošu sasprindzinājumu. Vaidēdama un labsajūtā kunkstēdama, Eila saslējās, piekļāvās vēl ciešāk un pieskaņoja savas kustības vīrieša grūdieniem.
Kulminācija tuvojās ātri; sievietes ritmiskās kustības un vīrieša alkas dzina viņu uz priekšu arvien ātrāk. - Eila! Ak, sieviete! - viņš iekliedzās.