- Skaistā, mežonīgā sieviete! - viņš noelsās grūzdams, grūzdams un vēlreiz grūzdams. Saņēmis Eilu aiz gurniem, viņš pievilka sievieti sev tuvāk klāt, Eila piekļāvās, un, sasniedzis apmierinājumu un piepildījis viņu ar savu sēklu, Jondalars nodrebēja patīkamā apmierinājuma sajūtā.
Kādu bridi abi trīcēdami palika šādā pozā; Eilas galva bija noliekta. Tad, apņēmis sievieti, Jondalars apvēlās uz sāniem, un tā abi palika nekustīgi guļam. Sievietes mugura bija piespiedusies vīrietim, viņa loceklis joprojām atradās viņā. Apskāvis Eilu, Jondalars ar vienu roku pasniedzās pēc viņas krūts.
- Man jāatzīst, - pēc brīža viņš ierunājās, - šis signāls nemaz nav tik slikts. - Pieglaudies sievietes pakausim, viņš meklēja austiņu.
- Sākumā es no tā baidījos un nebiju droša, bet kopā ar tevi, Jondalar, viss ir lieliski. Viss ir Baudas velte, - Eila atbildēja, ērtāk iekārtodamās viņam blakus.
- Jondalar, ko tu meklē? - Eila no klints pārkares uzsauca Jondalaram, kas atradās upmalā.
- Skatos, vai neatradīšu vēl kādu uguns akmeni.
- Es vēl neesmu nolietojusi pirmo akmeni, ko atradu. Tas vēl kalpos ilgu laiku - mums pašlaik nav vajadzīgi jauni akmeņi.
- Zinu, bet vienu vēl ieraudzīju un nodomāju, ka atradīšu vēl kādu. Vai esam jau gatavi?
- It kā viss būtu sagatavots, nevaru iedomāties, ko vēl mums vajadzētu. Mēs nevaram palikt prom pārāk ilgi - šajā gadalaikā laikapstākļi ļoti ātri mainās. No rīta var būt karsts, bet pie vakara var sākties sniega vētra, - Eila sacīja, kāpdama lejā pa taciņu.
Jondalars ielika savā maisā jaunatrastos akmeņus, vēlreiz pavērās apkārt un paskatījās uz sievieti. Tad vēlreiz palūkojās uz viņu.
- Eila! Kas tev ir mugurā?
- Vai tad tev nepatīk?
- Man patīk! Kur tu šīs drēbes dabūji?
- Uztaisīju tajā pašā laikā, kad darināju tavējās. Izgatavoju tās līdzīgas tavējām, tikai pēc sava izmēra, bet nebiju pārliecināta, vai man būs vajadzība tās valkāt. Varbūt šīs drēbes var nēsāt vienīgi vīrieši? Un vēl nezināju, kā pareizi jāizrotā krekls. Vai ir labi sanācis?
- Šķiet, ka jā. Neatceros, ka sieviešu apģērbs izskatītos citādi. Šis ir Mamutu cilts apģērbs. Savējo Zelandoni apģērbu es pazaudēju, kad bijām nonākuši Lielās Mātes upes galā. Eila, šis apģērbs tev ļoti piestāv.
Ceru, ka tev tas ari iepatiksies. Kad kļūs auksts, tu sajutīsi, cik tas ir silts un ērts.
- Man prieks, ka tev patīk. Es gribēju apģērbties… tavā stilā.
- Manā stilā… Nezinu, vai pats maz vairs zinu, kas ir mans stils. Paskaties tik uz mums! Vīrietis, sieviete un divi zirgi! Vienam no zirgiem uzkrauta mūsu telts, pārtika un papildu apģērbs. Ir dīvaina sajūta uzsākt Ceļojumu tik neapkrautam ar mantām, kad nekas cits kā pīķi un pīķu metējs nav jānes. Un mans maiss ir pilns ar uguns akmeņiem. Šķiet, ka mēs krietni vien pārsteigsim citus, ja mūs kāds ieraudzīs. Bet vēl pārsteigtāks esmu pats par sevi. Es vairs neesmu tas pats cilvēks, kāds biju, kad tu mani atradi. Sieviete, tu esi mani mainījusi, un es tevi par to mīlu.
- Arī es, Jondalar, esmu mainījusies. Es tevi mīlu.
- Nu tad uz kuru pusi dosimies?
Šķērsojot ieleju kopā ar Jondalaru, Vīniju un kumeļu, Eila pārdzīvoja nemierpilnu zaudējuma izjūtu. Kad viņi bija sasnieguši pagriezienu ielejas otrā galā, jaunā sieviete atskatījās.
- Jondalar! Palūk! Zirgi ir atgriezušies ielejā. Neesmu tos redzējusi kopš tā brīža, kad pirmoreiz šeit ierados. Viņi aizgāja tad, kad tos medīju un Vīnijas mammu iedzinu lamatās. Priecājos, ka viņi ir atgriezušies. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī ir zirgu ieleja.
- Vai šis ir tas pats bars?
- Nezinu. Ērzelis bija dzeltenā krāsā tāpat kā Vīnija. Šobrīd es neredzu ērzeli, tikai galveno bara ķēvi. Pagājis jau ilgs laiks.
Arī Vīnija bija ieraudzījusi zirgus un skaļi iezviedzās. Pārējie zirgi viņai atbildēja, un Skrējējs ieinteresēts saspicēja ausis uz zirgu bara pusi. Pēc tam ķēve turpināja sekot sievietei, un viņas kumeliņš rikšoja nopakaļ.
Eila gāja gar upi uz dienvidiem un, tās otrā pusē ieraudzījusi stāvu nogāzi, to šķērsoja. Apstājušies kalna galā, abi uzkāpa Vīnijai mugurā. Sieviete pazina savas norādes un devās uz dienvidrietumiem. Apkārtnes reljefs kļuva arvien nelīdzenāks, parādījās plaisas un gropes; klinšaini kanjoni un stāvas nogāzes mijās ar lēzeniem kāpumiem. Tuvojoties kanjona ieejai izrobotā klinšu sienā, Eila nokāpa no zirga un pārbaudīja zemi. Svaigu pēdu šobrīd nebija. Viņa ieveda visus iekšā kanjona strupceļā, tad uzkāpa uz klintsgabala, kas bija nošķēlies no sienas. Eila devās uz kanjona tālāko galu, kur bija akmens nogruvums; Jondalars viņai sekoja.
- Jondalar, šī ir īstā vieta, - viņa paziņoja. Izņēmusi no tunikas maisiņu, Eila to pasniedza Jondalaram.
Viņš šo vietu pazina. - Kas tas ir? - viņš jautāja, turēdams rokā mazo ādas maisiņu.
- Tā ir sarkanā zeme, Jondalar. Tava brāļa kapam.
Nespēdams izteikt ne vārda, vīrietis pamāja. Jondalars sajuta acis rie- šamies asaras un nemaz nemēģināja tās aizturēt. Paņēmis vienu sauju ar sarkano okeru, viņš to izkaisīja pār klintīm un granti, pēc tam izsēja ari ar otru sauju. Eila gaidīja, kamēr Jondalars ar miklām acīm skatījās uz akmeņaino nogāzi, un, kad vīrietis pagriezās promiešanai, Eila pār Tonolana kapu izdarīja vienu žestu.
Brīdi viņi jāja klusēdami, tad Jondalars ierunājās: - Tonolans bija Mātes mīlulis. Viņa gribēja paņemt to atpakaļ pie sevis.
Pajājis vēl tālāk, vīrietis iejautājās: - Kas tas bija par žestu, ko tu izdarīji?
- Es lūdzu Lielajam Alu Lācim ceļojuma laikā uz viņsauli tavu brāli aizsargāt un novēlēju viņam veiksmi. Tas nozīmē: "Dodies līdzi Ur- sum!"
- Eila, toreiz, kad tu man to stāstīji, es to nepratu novērtēt. Bet tagad gan. Esmu ļoti pateicīgs, ka tu apglabāji manu brāli un lūdzi, lai klana totēmi viņu aizsargā. Domāju, ka, pateicoties tev, viņš atradīs savu ceļu garu pasaulē.
- Tu stāstīji, ka Tonolans bija drosmīgs. Nedomāju, ka drosmīgajiem nepieciešama palīdzība ceļa meklēšanā. Tiem, kas ir bezbailīgi, tam vajadzētu būt aizraujošam piedzīvojumam.
- Tonolans bija drosmīgs, un viņam patika piedzīvojumi. Viņš bija tik dzīvespriecīgs - it kā censtos izdzīvot mūžu vienā elpas vilcienā. Ja nebūtu mana brāļa, es nekad nebūtu devies Ceļojumā. - Jājot divatā uz zirga, Jondalars bija apskāvis Eilu. Piespiezdams sievieti tuvāk, viņš apskāva viņu vēl ciešāk. - Un tad es nebūtu atradis tevi.
- Tad to Šamuds bija domājis, sacīdams, ka tas ir mans liktenis! "Tas aizvedīs tevi uz turieni, kur citādi nekad nebūtu gājis," - tādi bija Šamuda vārdi. Tonolans mani aizveda pie tevis… un tad sekoja savai mīlestībai uz viņsauli. Es negribēju, lai viņš tur dodas, bet tagad es brāli saprotu.
Rietumu virzienā saplaisājusī zeme atkal pārvērtās līdzenā, klajā stepē, kuru šķērsoja upes un strauti, kas bija izveidojušies no lielā ziemeļu ledāja izkusušajiem ūdeņiem. Ūdensceļi lauzās cauri šur tur redzamajiem augstajiem klinšu kanjoniem un aizlīkumoja tālāk pa lēzenajām nogāzēm. Tie retie koki, kas rotāja stepi, cīnīdamies par izdzīvošanu.
bija pundura lielumā. Pat tiem kokiem, kuri auga ūdens tuvumā un kuru saknes saņēma tik nepieciešamo ūdens veldzi, bija kroplīga forma, un, liekdamies prom no aukstajām vēja brāzmām, tie izskatījās kā sasaluši.
Kad vien tas bija iespējams, viņi centās jāt pa ielejām, lai koku aizsegā patvertos no vēja. Tikai pasargāti no vēja, bērzi, vītoli, priedes un lapegles auga vairumā. Stepēs dzīvoja milzums dzīvnieku. Ar jauno ieroci vīrietis un sieviete medīja, kad vien tas viņiem ienāca prātā, kad vien viņi vēlējās svaigu gaļu. Bieži vien viņi atstāja sava medījuma pārpalikumus plēsējiem un maitēdājiem.