Viņi jau bija ceļojuši pusi no mēness fāžu cikla, kad diena uzausa karsta un neparasti mierīga. Lielāko rīta daļu viņi bija nogājuši kājām un uzkāpa zirga mugurā tikai tad, kad tālumā ieraudzīja nelielu, zaļu pleķīti. Jondalars, uzbudināts no Eilas siltuma un tuvuma, bija pabāzis roku zem sievietes tunikas, lai viņu paglāstītu. Uzjājuši kalna galā, viņi ieraudzīja lejā paveramies skatu uz brīnišķīgu ieleju, kurai cauri tecēja upe. Kad saule jau bija pašā zenītā, abi jaunieši sasniedza upi.
- Jondalar, vai dosimies uz ziemeļiem vai dienvidiem?
- Pašlaik nedosimies nekur, bet labāk ierīkosim apmetni, - Jondalars ierosināja.
Eila sāka iebilst tikai tāpēc, ka nebija radusi tik agri un bez jebkāda iemesla apstāties. Kad vīrietis pakutināja viņas kaklu un maigi saspieda krūtsgaliņu, ari viņa nolēma, ka nav nekādas vajadzības doties tālāk un ir vairāki iemesli, kāpēc apstāties.
- Nu labi. Taisām apmetni! - viņa piekrita. Pārmetuši kāju zirga mugurai, Eila noslīdēja lejā. Arī Jondalars nokāpa no zirga un palīdzēja sievietei noņemt grozus no Vīnijas muguras, lai ķēvīte varētu atpūsties un brīvi paganīties. Tad, apskāvis Eilu un viņu noskūpstījis, Jondalars atkal pabāza roku zem sievietes tunikas.
- Vai man labāk to nevajadzētu novilkt? - viņa jautāja.
Vīrietis smaidīja, kamēr viņa novilka tuniku pāri galvai, atsēja ap vidukli apjozto jostu apakšējam apģērba gabalam un izkāpa no tā ārā. Ari Jondalars novilka savu tuniku pāri galvai un izdzirdēja Eilas smiekliņus. Paskatījies viņš saprata, ka jaunā sieviete ir aizgājusi. Viņa iesmējās vēlreiz un ielēca upē.
- Es nolēmu izpeldēties, - viņa sacīja.
Jondalars pasmaidīja, novilka bikses un sekoja viņai. Upe bija dziļa, ūdens - auksts, un straume - spēcīga, bet Eila tik sparīgi peldēja pret straumi, ka vīrietim bija grūti viņu panākt. Beidzot viņš Eilu noķēra un, airēdamies ūdeni, viņu noskūpstīja. Smiedamās viņa izlocījās no apskāviena un peldēja uz krastu.
Viņš peldēja pakaļ, bet, kad sasniedza krastu, Eila jau bija aizskrējusi prom pa ieleju. Jondalars metās viņai pakaļ, un tieši tad, kad bija jau viņu panācis, jaunā sieviete atkal izlocījās. Pielikdams visas pūles, viņš vēlreiz dzinās viņai pakaļ un beidzot satvēra aiz vidukļa.
- Sieviete, šoreiz tu vairs netiksi prom! - viņš sacīja, pievilkdams viņu cieši klāt. - Likdama sev dzīties pakaļ, tu mani nogurdināsi, tad es nespēšu tev sniegt Baudas velti, - Jondalars atzinās, iepriecināts par viņas rotaļīgo noskaņojumu.
- Es negribu, lai tu man sniedz Baudas velti, - viņa atbildēja.
Vīrieša mute pavērās, un pierē iegūla rūpju rievas. - Tu negribi, lai
es… - nepabeidzis teikumu, viņš palaida viņu vaļā.
- Šoreiz es gribu tev sniegt Baudas velti.
Jondalara sirds atkal sāka sisties straujāk. - Eila, tu taču man sniedz Baudas velti, - viņš sacīja, atkal viņu apskaudams.
- Es zinu, ka tevi iepriecina tas, ka vari man sniegt Baudas velti, - ne jau to es biju domājusi. - Eilas acis raudzījās nopietni. - Es gribu iemācīties sniegt baudu tev, Jondalar.
Viņš nespēja Eilai pretoties. Piekļaudams sievieti vēl tuvāk klāt, viņš skūpstīja viņu tā, it kā nekad nebūtu viņas gana; viņiem pa vidu atradās ciets un piebriedis loceklis. Sekojot vīrieša piemēram, Eila atbildējā uz skūpstiem. Abi jaunieši ilgi skūpstījās - viens otru izgaršodami, pie- skardamies un izpētīdami.
- Eila, es tev parādīšu, kā mani iepriecināt, - Jondalars sacīja. Paņēmis Eilu aiz rokas, viņš aizveda sievieti uz zaļas zāles laukumiņu upes malā. Pēc tam kad abi bija apsēdušies, vīrietis atkal sāka viņu skūpstīt, tad pasniedzās pēc sievietes auss un, skūpstīdams kaklu, lika viņai apgulties. Viņa roka atradās uz sievietes krūts, un, kad viņš ar mēli sniedzās pēc tās, Eila piecēlās sēdus.
- Es gribu iepriecināt tevi, - viņa atkārtoja.
- Eila, man ir liels iepriecinājums sniegt Baudas velti tev - es nezinu, kā tu vēl vairāk vari mani iepriecināt.
- Vai tas tevi iepriecinās mazāk? - viņa pajautāja.
Jondalars atmeta galvu, iesmējās un ieskāva Eilu savās rokās. Viņa smaidīja, bet nesaprata, kas vīrieti bija tik ļoti sasmīdinājis.
- Domāju, ka jelkas, ko tu darītu, sagādātu man prieku. - Tad, skatīdamies Eilā ar savām izteiksmīgajām, zilajām acīm, viņš noteica: - Es mīlu tevi, sieviete.
- Es mīlu tevi, Jondalar. Es izjūtu mīlestību, kad tu man tā uzsmaidi, tā manī paskaties ar savām burvīgajām acīm un - vēl vairāk - kad tu smejies. Klanā neviens nesmējās, un viņiem nepatika, ka es smējos. Es vairs nekad negribu dzīvot kopā ar tādiem ļaudīm, kas neļaus man smaidīt vai smieties.
- Eila, tu smiesies un smaidīsi. Tev ir brīnišķīgs smaids. - Par šiem vārdiem Eila nevarēja nepasmaidīt. - Eila, ak, Eila! - Jondalars sacīja, paslēpdams seju pie viņas kakla un glāstīdams viņu.
- Jondalar, man patīk, kad tu man pieskaries un skūpsti manu kaklu, bet es gribu zināt, kas patīk tev.
Vīrietis sāji pasmaidīja. - Es nevaru ar sevi neko padarīt - tu mani pārāk uzbudini. Eila, dari ar mani to, kas tev patīk un šķiet pieņemams.
- Vai tev tas patiks?
- Pamēģini.
Viņa noguldīja vīrieti uz muguras un pārliecās pāri, lai ar pavērtu muti un izmantojot mēli viņu noskūpstītu. Jondalars atbildēja, bet turēja sevi grožos. Pēc tam viņa noskūpstīja vīrieša kaklu, viegli pabraucot ar mēli. Sajūtot viņu nedaudz notrīsam, Eila paskatījās un, gribēdama saņemt apstiprinājumu, pajautāja:
- Vai tā tev patīk?
- Jā, Eila, tā man patīk.
Tā patiešām arī bija. Atturot sevi un pakļaujoties sievietes eksperimentālajiem glāstiem, Jondalars uzbudinājās vēl vairāk, nekā bija spējis to iedomāties. Viņas maigie skūpsti dedzināja kā uguns. Eila bija nedroša par sevi - tik nepieredzējusi kā meitene, kura jau bija sasniegusi pubertāti, bet kurai vēl nav bijis Pirmās baudas rituāls; neviena nevarēja būt iekārojamāka par viņu. Šādiem maigiem skūpstiem bija daudz lielāks spēks uzbudināt vīrieti nekā daudz dedzīgākiem un jutekliskākiem pieredzējušas sievietes glāstiem - jo tie bija bijuši liegti.
Daudzas sievietes līdz zināmai robežai bija pieejamas; Eila bija neaizskarama. Nepieredzējusi jauna sieviete varēja padarīt trakus gan jaunus, gan vecus vīriešus, ļaudama sevi kādā tumšā alas stūri glāstīt. Katra māte visvairāk baiļojās par to, ka viņas meita kļūs par sievieti tieši pēc Vasaras sapulces priekiem, bet līdz nākamajai būs priekšā gara ziema. Daudzām sievietēm jau pirms Pirmā baudas rituāla bija iegūta pieredze ar skūpstiem un glāstiem, un Jondalars zināja, ka dažām rituāls nemaz nebija pirmā reize, tomēr viņš to neatklāja, lai neiegrūstu sievietes negodā.
Viņš prata novērtēt jauno sieviešu pievilcību - tieši tā Pirmās baudas rituālā viņam sagādāja lielāko iepriecinājumu, un Eilai piemita tāda pievilcība. Viņa skūpstīja vīrieša kaklu. Sajūtot patīkamas trīsas, Jondalars aizvēra acis un ļāvās baudai.
Eila slīdēja vēl zemāk un, ar mēli kutinot, vilka mitrus aplīšus uz vīrieša auguma, sajuzdama, ka ari pašas uzbudinājums pieņemas spēkā. Jondalaram tās bija gandrīz vai mocības - izsmalcinātas mocības, daļēji kairinoša un dedzinoša stimulēšana. Kad Eila bija sasniegusi vīrieša nabu, viņš vairs nespēja sevi kontrolēt. Uzlikdams rokas uz Eilas galvas, viņš to maigi pastūma zemāk, līdz viņa sajuta, ka vīrieša karstais loceklis atrodas viņai pie vaiga. Sieviete smagi elpoja, izbaudīdama dziļi savā ķermenī velkošas un kņudošas sajūtas. Viņas maigā mēle bija kas vairāk, nekā Jondalars spēja paciest. Viņš vadīja Eilas galvu uz izslējušos, cieto locekli. Viņa pavērās augšup.