Eila pamodās no žilbinošas saules mirdzuma, kas atspoguļojās nelielajos sniega un ledus pleķīšos, kuri bija vēl saglabājušies gar upītes malām; debess bija spoži zila. Pēdējās spalvu mākoņu paliekas peldēja uz dienvidiem. Basām kājām viņa izrāpoja no telts un, paķērusi ūdens somu, aizskrēja līdz upes malai. Nepievērsdama uzmanību ledainajam aukstumam, Eila piepildīja ūdens somu, kas bija gatavota no kaltēta dzīvnieku pūšļa, kurš apvilkts ar ādu, iedzēra lielu malku spirgtā ūdens. Upes malā atvieglojusies, viņa skrēja atpakaļ un ielīda teltī, lai atkal sasildītos.
Tur viņa ilgi nepalika. Tā kā vētra bija pārgājusi un siltā saule vilināja laukā, Eila dega nepacietībā uzsākt dienas gaitas. Apsējusi kājautus, kas no ķermeņa siltuma pa nakti bija izžuvuši, un saģērbusies, viņa pa virsu oderētajam zvērādas apmetnim apsēja lāčādu, kurā pa nakti bija gulējusi. Tad no groza izņēma kaltētas gaļas šķēli, sasaiņoja ādas nojumi un roku sildītājus un, košļādama ēdamo, devās ceļā.
Upes straume plūda lejup no kalna un vijās uz priekšu samērā taisnā līnijā; iešana gar tās krastu bija salīdzinoši viegla. Klusi un monotoni pie sevis kaut ko dungodama, viņa pamanīja, ka upītes krastos augošajiem krūmiem sāk parādīties pirmās zaļās lapiņas. Šur tur redzamie sīkie ziedi, kas varonīgi slēja savas mazītiņās galvas caur kūstošā sniega pleķīšiem, Eilai lika pasmaidīt. Blakus atlūza kāds ledus gabals, uzgrūdās virsū citiem ledus krāvumiem krastā, bet ātrā straume aiznesa to uz priekšu.
Pavasaris jau bija sācies pirms mēneša, kad viņa aizgāja no klana alas, bet pussalas dienvidos bija siltāks un tur pavasaris parasti iestājās agrāk. Kalnu grēda kalpoja par barjeru skarbajiem ledāja vējiem, un iekšzemes jūras vēja pūsmas sildīja un mitrināja šauro piekrastes zemes strēli, kā arī dienvidu kalnu nogāzes, tādējādi radot mērenu piejūras klimatu.
Stepēs klimats bija skarbāks un aukstāks. Eila bija apgājusi kalnu grēdas austrumu nogāzi, bet, tā kā viņa virzījās uz ziemeļiem, pāri atklātajai stepei pavasaris virzījās vienā solī ar sievieti. Šķita, ka agrais pavasaris nekad nebeigsies un siltāks vairs nekļūs.
Eilas uzmanību piesaistīja aizsmakuši zīriņu ķērcieni. Viņa pacēla acis augšup un ieraudzīja vairākus kaijām līdzīgus putnus, kas izplestiem spārniem kūtri riņķoja un lidinājās debesīs. Sieviete nodomāja, ka jūrai jābūt tepat kaut kur tuvumā. Putni tagad droši vien ligzdo - tas nozīmē, ka jābūt ari olām. Viņa turpināja iet uz priekšu. Varbūt uz jūras klintīm būs divvāku gliemenes, ēdamie gliemeži, moluski un paisuma atplūdos arī aktīnijas [1] ?
Saule jau tuvojās zenītam, kad Eila sasniedza norobežotu līci, ko bija izveidojusi dienvidu piekrastes sauszeme un ziemeļrietumu pussalas nokalne. Beidzot viņa bija sasniegusi plato joslu, kas savienoja zemesragu ar kontinentu.
Eila nokratīja no pleciem vācamo grozu un uzrāpās uz klinšainas radzes, kas pacēlās pāri visai apkārtnei. Jūras pusē spēcīgas bangas bija sašķēlušas masīvos, izrobotos klinšu gabalus. Eilai savācot olas, dūju un zīriņu bars protestēja ar dusmīgiem ķērcieniem. Olas, tikko kā nākušas no ligzdas, bija vēl siltas, dažas no tām viņa uzreiz pāršķēla un izdzēra. Pirms rāpšanās lejup Eila paņēma vēl pāris olu un ielika tās sava apmetņa ielocē.
Novilkusi kājas basas, viņa iebrida ūdenī, lai noskalotu smiltis no gliemenēm, kuras bija viegli savākusi no klintīm ūdensmalā. Puķēm līdzīgās aktīnijas sakļāva uz iekšu savas tā saucamās ziedlapiņas, kad viņa pasniedzās, lai tās seklajā ūdenī noplūktu, kur bēgums šīs jūras veltes bija atnesis. Aktīnijām bija neredzēta krāsa un forma, un tādēļ Eila šobrīd pusdienām izvēlējās pāris ēdamo gliemežu, kurus izraka no smiltīm nelielā ieplakā. Viņa nekurināja ugunskuru, bet izbaudīja jūras veltes svaigas.
Notiesājusi olas un jūras veltes, jaunā sieviete atpūtās augstās klints pakājē, pēc tam uzrāpās tajā vēlreiz, lai labāk apskatītu jūras krastu un sauszemi. Apskāvusi ar rokām ceļgalus, Eila apsēdās uz kāda klintsbluķa un skatījās tālumā, pāri līcim. Vējš iepūta viņai sejā spirgto jūras dvašu, kurā varēja sajust bagātīgo jūras labumu aromātu.
Kontinenta dienvidu piekraste aizlocījās nolaidenā pusapli rietumu virzienā. Aiz neliela koku pudura pavērās skats uz plašām stepēm, kas nemaz neatšķīrās no pussalas līdzenumiem, bet nekur nebija ne miņas no cilvēku mitekļiem.
Eila nodomāja: "Te nu tā ir - sauszeme aiz pussalas. Iza, kurp lai es tagad dodos? Tu teici, ka Citi būs tur - uz sauszemes, bet es nevienu šeit neredzu." Raugoties plašajā, tukšajā teritorijā, kas pavērās visapkārt, Eilas domas aizklīda pie tās briesmīgās nakts pirms trim gadiem, kad nomira Iza.
- Eila, tu nepiederi klanam. Tu esi dzimusi pie Citiem, tu piederi viņiem. Bērns, tev jāiet prom un jāatrod pašai savi ļaudis.
-Jāiet prom! Uz kurieni tad lai eju, Iza? Es nepazīstu nekādus Citus, es pat nezinu, kur lai tos meklē.
- Ziemeļos, Eila. Ej uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem no šejienes viņu ir daudz, uz sauszemes, aiz pussalas. Tu nedrīksti te palikt. Brouds tev nodarīs pāri. Ej un sameklē viņus, mans bērns! Atrodi savus ļaudis, atrodi savu vīrieti!
Toreiz viņa vēl nebija aizgājusi, jo nespēja to izdarīt. Tagad viņai vairs nebija citas iespējas; viņai bija jāsameklē tie Citi, bet neviena šeit nebija. Eila nedrīkstēja iet atpakaļ; viņa nekad arī vairs neredzēs savu dēlu.
Asaras ritēja pār Eilas vaigiem. Agrāk viņa nebija raudājusi. Kad viņa aizgāja no klana, dzīve bija likta uz spēles un bēdas bija tāda greznība, ko jaunā sieviete nevarēja atļauties. Bet, tiklīdz barjera bija pārvarēta, atpakaļceļa vairs nebija.
- Durk… manu bērniņ, - Eila šņukstēja, aizklājusi seju rokām. - Kāpēc Brouds tevi man atņēma?
Viņa raudāja dēla dēļ un ari klana dēļ, ko bija pametusi; viņa raudāja Izas dēļ, kas bija vienīgā māte, ko viņa atcerējās; vēl viņa raudāja savas vientulības dēļ un bailēs no nezināmās pasaules, kas viņu gaidīja. Bet Eila vēl neraudāja Kreba dēļ, kas bija viņu mīlējis kā savu paša meitu; vēl ne. Bēdas par Krebu vēl nebija nogūlušas viņas prātā; viņa vēl nebija gatava ar tām saskarties.
Kad asaras bija izraudātas, Eila vēroja bangaino jūru tur tālu lejā. Viņa skatījās, kā viļņi sakuļ ūdeni putās un triec to pret izrobotajām klintīm.
"Tas būtu tik viegli…" viņa nodomāja.
"Nē!" Eila izslēja galvu un iztaisnojās. "Es Broudam teicu, ka viņš var atņemt man dēlu, var padzīt mani un uzlikt nāves lāstu, bet viņš nespēj likt man nomirt!"
Eila izgaršoja sāļās asaras, un sājš smaids pārslīdēja pār sievietes seju. Jaunās sievietes asaras allaž bija mulsinājušas Izu un Krebu. Klana ļaudīm acis neasaroja, ja vien nebija iekaisušas. Tās neasaroja arī Dur- kam. Viņas dēlā bija tik daudz kas iedzimts no mātes; viņš pat spēja atdarināt tādas pašas skaņas kā Eila; tomēr Durka lielās, brūnās acis nepārprotami liecināja par izcelsmi no klana asinīm.
Eila veikli norāpās lejā. Celdama plecos nesamo grozu, jaunā sieviete nodomāja: "Interesanti, vai manas acis patiešām ir tik vājas? Vai tiem Citiem arī asaro acis?" Tad viņas prātā atkal atausa Izas sacītais: "Atrodi savus ļaudis, atrodi savu vīrieti!"
Jaunā sieviete gāja gar krastu uz rietumiem, šķērsodama daudzus strautus un avotus, kas ietecēja iekšzemes jūrā, līdz viņa sasniedza diezgan prāvu upi. Tad, mainījusi virzienu un sekodama straujajam ūdensceļam iekšzemē, viņa sāka iet uz ziemeļiem, meklējot vietu, kur tikt pāri upei. Eila izgāja cauri upes krastā augošajai priežu un lapegļu audzei; šis mežs bija daudz bagātīgāks par iepriekšējiem - vientulīgi augošajām un kroplīgajām pundurpriedītēm. Kad sieviete sasniedza sauszemes stepi, starp blīvi saaugušajiem upmalas skuju kokiem parādījās arī vītolu krūmi, bērzi un apses.