Выбрать главу

Abi brāļi metās viņiem pakaļ. Ērzelis pamanīja atpaliekošo ķēvi un, lai pasteidzinātu, iekoda viņai sānos. Vīrieši kliedza un vicināja rokas, bet šoreiz ērzelis neatkāpās no savām pozīcijām un, iespraukdamies pa vidu starp vīriešiem un ķēvi, centās viņus aizkavēt, vienlaikus ari skubinādams ķēvi skriet ātrāk prom. Ķēve paspēra vēl pāris grīļīgu soļu, tad apstājās un nokāra galvu. Tonolana piķis bija ietriecies dzīvnieka sānos; spirgti sarkanas urdziņas izraibināja ķēves pelēcīgo spalvu un pilēja lejup pa dūkano sānu.

Jondalars piegāja tuvāk, nomērķēja un izmeta ari savu piķi. Ķēve noraustījās, paklupa un nogāzās gar zemi; otrs piķis bija ietriecies viņas kaklā, tieši zem biezajām krēpēm. Ērzelis pierikšoja pie ķēves, maigi piebāza purnu, tad izaicinoši saslējās pakaļkājās un aizskrēja pakaļ savam baram, lai aizsargātu pārējos.

-     Es aiziešu pēc somām, - Tonolans piedāvājās, kad abi skrēja pie nokritušā dzīvnieka. - Daudz vieglāk būs atnest ūdeni uz šejieni nekā nogādāt zirgu pie upes.

-      Mums jau nav visa ķēves gaļa jāizkaltē. Aiznesīsim pie upes tikai tos gabalus, kas mums būs vajadzīgi, tad mums nebūs jānes šurp ūdens.

Tonolans paraustīja plecus. - Lai notiek. Atnesīšu cirvi, lai varētu saskaldīt kaulus. - Jaunākais brālis devās upes virzienā.

Jondalars izvilka no maksts savu nazi ar kaula spalu un izdarīja dziļu griezumu ķēves rīklē. Izvilcis pīķus, viņš vēroja, kā ap ķēves galvu izveidojas asins peļķe.

-    Kad atgriezīsies pie Lielās Zemes Mātes, pasaki Viņai paldies, - Jon­dalars sacīja beigtajam zirgam. Viņš pasniedzās pēc sava mazā ādas maisiņa un ar neapzinātu žestu noglāstīja Mātes akmens figūriņu. "Ze­landoni viedajam vīram ir taisnība," viņš pie sevis nodomāja. "Ja pie­nāks tādi laiki, kad Zemes bērni aizmirsīs, kas par viņiem rūpējas, tad kādudien varam pamosties un atklāt, ka mums vairs nav māju." Pēc tam viņš satvēra nazi un bija gatavs ņemt savu tiesu no Doni krājumiem.

-     Nākdams atpakaļ, redzēju hiēnu, - atgriezdamies paziņoja Tono­lans. - Izskatās, ka mums būs jāpabaro vēl kāds.

-    Zemes Mātei nepatīk izšķērdība, - Jondalars atbildēja, paceldams līdz elkoņiem asiņainās rokas. - Tik un tā tas viss nonāks atpakaļ Viņas klēpi. Nāc man palīgā!

-    Tu zini, ka tas ir riskanti, - Jondalars sacīja, piemezdams vēl vienu zaru mazajam ugunskuram. Kopā ar dūmiem gaisā uzlidoja dažas dzirksteles un izplēnēja nakts tumsā. - Ko mēs darīsim, kad pienāks ziema?

-     Līdz ziemai vēl tālu. Līdz tam laikam mums jāsatiek cilvēki.

-     Ja tūlīt pat griezīsimies atpakaļ, tad noteikti tos satiksim. Līdz iestājas bargā ziema, mēs varētu vismaz tikt līdz Losaduni. Viņš pa­griezās, lai paskatītos uz brāli. - Mums nav pat ne jausmas, kāda šajā kalnu pusē ir ziema. Te ir daudz atklātāki klajumi, retāki koki, nedroši un grūtāk iegūt malku ugunij. Varbūt mums vajadzētu mēģināt atrast Sarmuni? Varbūt viņi varētu pastāstīt, kas mūs sagaida un kādi ļaudis dzīvo šajā pusē?

-    Jondalar, ja vēlies, vari iet atpakaļ. Sāksim ar to, ka es viens pats gribēju doties šajā Ceļojumā… nav jau tā, ka es nepriecātos par tavu līdzdalību.

-    Es nezinu… varbūt man patiešām vajadzētu doties atpakaļ? - lielais brālis atbildēja un, pagriezies atpakaļ, paskatījās ugunī. - Es nekad ne­biju domājis, ka šī upe būs tik gara. Paskaties uz to! - Jondalars pamāja uz vizošo ūdens virsmu, kas atspoguļojās mēnesgaismā. - Viņa ir visu upju Lielā Māte un tieši tāpēc vēl neparedzamāka. Kad sākām savu Ceļojumu, tā tecēja uz austrumiem. Tagad tā plūst uz rietumiem un ir sadalījusies daudzās gultnēs; dažkārt es nesaprotu, vai mēs joprojām ejam gar pareizās upes krastu. Tonolan, šķiet, mani sāk mākt šaubas, vai tu noiesi to lielo gabalu līdz upes galam, lai cik tālu tas ari būtu. Turklāt pat tādā gadījumā, ja mēs satiksim cilvēkus, kā tu vari zināt, vai viņi būs draudzīgi noskaņoti?

-     Tieši tur jau slēpjas viss Ceļojuma skaistums - jaunu vietu atklā­šanā, jaunu ļaužu satikšanā. Tas ir risks, kas jāuzņemas. Paklau, lielo brāl, ja vēlies, dodies atpakaļ, to es saku pavisam nopietni.

Jondalars skatījās ugunskurā, ar zariņu ritmiski sizdams pa plaukstu. Pēkšņi viņš pielēca kājās un iesvieda zariņu ugunī; no jauna uzvirmoja sārtas dzirksteles. Pagājies uz priekšu, vecākais brālis paskatījās uz savītajām šķiedras virvēm, kas bija cieši nostieptas virs zemes un pie­sietas starp mietiņiem, uz tām kaltējās gaļas šķēles. - Kādēļ gan man vajadzētu atgriezties? Un ko man vispār no šīs dzīves gaidīt?

-    Nākamo upes līkumu, rītdienas saullēktu, jaunu sievieti savā gultā, - Tonolans atbildēja.

-     Un tas ir viss? Vai tad tu no savas dzīves nevēlies sagaidīt ko vairāk?

-     Ko tad vēl no tās var sagaidīt? Tu piedzimsti un, kamēr esi šai saulē, dzīvo tik labi, cik vien māki, pēc tam kādudien atgriezies Zemes Mātes klēpi. Kas notiek pēc tam, to neviens nezina.

-     Ir jābūt kaut kam vairāk. Dzīvē ir jābūt kādam mērķim.

-    Ja kādreiz to uzzināsi, dari arī man to zināmu, - Tonolans nožāvā­damies sacīja. - Pašreiz es gaidu rītdienas saullēktu, bet, ja nākamajā rītā vēl gribam to gaļu atrast turpat, kur tā stāv tagad, tad vienam no mums jāpaliek nomodā vai ari jāiekur vairāki ugunskuri, lai atbaidītu maitēdājus.

-     Ej gulēt, Tonolan! Es palikšu nomodā, tāpat neaizmigšu.

-Jondalar, tu pārāk daudz uztraucies. Pamodini mani, kad tev uznāk

miegs!

Saule jau bija augstu, kad Tonolans izlīda no telts, izberzēja acis un izstaipījās. - Vai tu biji nomodā visu nakti? Es taču tev pieteicu mani pamodināt.

-     Biju iegrimis domās, un man nenāca miegs. Uzvārīju salvijas tēju, ja vēlies iedzert ko siltu.

-     Paldies! - Tonolans pateicās, iesmeldams kūpošo šķidrumu koka bļodiņā. Abām rokām satvēris bļodiņu, jaunākais brālis notupās uguns­kura priekšā. Agrais rīta gaiss vēl bija dzestrs, zāle - mitra no rasas. Tonolanam mugurā bija vienīgi gurnu apsējs. Viņš vēroja mazos putni­ņus, kas blakus upei, skaļi čivinādami, lidinājās un šaudījās šurpu turpu trūcīgajā krūmājā un retajos kokos. Dzērvju bars, kas bija ierīkojis ligz­das uz vītolu ieskautas saliņas kanāla vidū, pašreiz mielojās ar zivīm. - Nu, vai tev izdevās? - viņš beidzot pajautāja.

-     Kas izdevās?

-    Atrast dzīves jēgu. Vai tad tieši tas nebija tavu rūpju iemesls, kad es aizgāju gulēt? Tikai kāpēc tev bija jāpaliek nomodā visu nakti? To es laikam nekad nesapratīšu. Zini, ja šeit tuvumā būtu kāda sieviete… Varbūt tev ir kāda Doni svētītā, kas paslēpusies tur, tajos vītolos…?

-    Vai tu domā - ja tā būtu, es tev tā nu stāstītu? - Jondalars smai­dīdams attrauca. Tad viņa smaids atmaiga. - Mazo brāl, tev nevajag mani izsmiet. Ja vēlies, iešu tev līdzi līdz pat upes galam. Tikai ko tu darīsi pēc tam?

-    Tas būs atkarīgs no tā, ko mēs tur atradīsim. Manuprāt, labākais, ko vakar varēju darīt, bija iet gulēt. Kad tev, brāl, uznāk tāds noska­ņojums, tad tu neesi diez cik jauks sarunu biedrs. Es priecājos, ka esi