- Lai kas viņa arī būtu, šī sieviete ir kāda ļoti svarīga persona, - Jondalars ieteicās. Spēcīgs sitiens pa ribām viņu apklusināja.
Atspiedusies uz mieta ar izgrebtu rokturi, vecā sieviete nāca uz viņu pusi. Acis nenovērsis, Jondalars skatījās un bija pārliecināts, ka nekad mūžā nav redzējis tik vecu cilvēku. Sieviete bija bērna augumā, no vecuma sarukusi; cauri baltajiem, plānajiem matiem spīdēja rozā āda. Viņas seja bija tik krunkaina, ka vairs nelīdzinājās cilvēka sejai, bet acis pilnīgi neiederējās kopējā tēlā. Tik vecam cilvēkam kā šī sieviete Jondalars bija gaidījis ieraudzīt blāvas, senilas acis. Bet sievietes acis bija spožas, tajās atspoguļojās gudrība un zaigoja varas apziņa. Jondalars bija sajūsmā par sīko sieviņu un nedaudz nobijies par sevi un Tonolanu. Ja tas nebūtu bijis tik svarīgi, viņa šeit noteikti nebūtu ieradusies.
Sieviete runāja vecišķi krekšķošā balsī, tomēr tā skanēja pārsteidzoši spēcīgi. Vadonis norādīja uz Jondalaru, un sieviete adresēja savu jautājumu tieši viņam.
- Atvainojiet, bet es nesaprotu, - vecākais brālis atbildēja.
Sieviete jautāja vēlreiz, piesizdama pie krūtīm ar tikpat mezglainu
roku kā viņas grubuļainais spieķis, un izrunāja vārdu, kas izklausījās pēc Haduma. Pēc tam ar mezgloto pirkstu norādīja uz Jondalaru.
- Es esmu Jondalars no Zelandoni, - viņš atbildēja, cerēdams, ka ir pareizi sapratis.
Sieviete izslēja galvu, it kā būtu izdzirdējusi kādu pazīstamu skaņu. - Zel-an-don-i? - viņa lēnām atkārtoja.
Jondalars pamāja, nervozi aplaizīdams sausās, sasprēgājušās lūpas.
Vecā sieviete, kaut ko prātodama, uz viņu paskatījās un tad kaut ko pateica vadonim. Vadoņa atbilde bija strupa, viņa vēlreiz noskaldīja pavēli, tad pagrieza muguru un piegāja pie ugunskura. Viens no vīriešiem, kas bija brāļus apsargājis, izvilka nazi. Jondalars paskatījās uz brāli un ieraudzīja viņa sejā atspoguļojamies tādas pašas emocijas kā savējā. Saņēmis sevi rokās, viņš nosūtīja klusu lūgumu Lielajai Zemes Mātei un aizvēra acis.
Sajutis, kā tiek pārgrieztas ap rokām sasietās virves, viņš ar milzīgu atvieglojumu atvēra acis. Tuvojās kāds vīrs, nesdams dzīvnieka pūslī ielietu ūdeni. Iedzēris veldzējošu malku, Jondalars pasniedza ūdeni Tonolanam, arī brāļa rokas jau bija atbrīvotas. Viņš atvēra muti, lai pateiktos, bet tad, atcerēdamies sāpošās ribas, nolēma labāk klusēt.
Apsargu pavadībā abus brāļus pieveda pie ugunskura. Sargu draudīgie pīķi atradās bīstami tuvu. Druknais virs, kas bija nesis veco sievieti, atvilka baļķi, uzklāja uz tā zvērādu, pēc tam, turēdams roku uz naža spala, nostājās malā. Vecā sieviete apsēdās uz baļķa, Jondalaram un Tonolanam lika apsēsties viņai priekšā. Abi brāļi uzmanījās, lai neveiktu nevienu lieku kustību, kas varētu tikt izskaidrota kā apdraudējums vecajai sievietei; viņiem nebija nekādu šaubu par savu likteni, ja kaut vienam no klātesošajiem vīriem rastos aizdomas, ka viņi cenšas nodarīt sievietei pāri.
Neteikdama ne vārda, vecā sieviete vēlreiz paskatījās uz Jondalaru. Arī viņš palūkojās sievietei acīs, bet, tā kā klusums ieilga, viņš sāka justies neomulīgi un apmulsis. Pēkšņi sieviete iebāza roku savā apmetnī un ar dusmās liesmojošām acīm un dzēlīgu vārdu plūdiem - par kuru jēgu nebija nekādu šaubu, kaut arī abi vīrieši tos nesaprata, - izstiepa pret viņiem kādu priekšmetu. Jondalara acis no brīnumiem iepletās. H bija izgrebta Lielās Mātes akmens figūriņa; sieviete turēja rokā viņa doni.
Ar acs kaktiņu viņš vēroja, kā blakus stāvošais sargs saraujas. Kaut kas doni figūriņā bija tāds, kas sargam nepatika.
Sieviete beidza savu vārdu tirādi un, dramatiski paceldama roku, nometa figūriņu zemē. Jondalars nedomādams pielēca kājās un pasniedzās pēc tās. Viņa sejā bija lasāmas dusmas par sievietes necieņu pret viņa svētlietu. Neņemdams vērā aso pīķa galu, kas bija pavērsts uz viņa pusi, viņš to pacēla un saudzīgi turēja rokās.
Asa komanda no vecās sievietes puses lika pīķi atvilkt malā. Ieraugot smaidu sievietes sejā un acīs atmirdzam prieka dzirkstelīti, Jondalars bija pārsteigts. Tomēr nemaz nejutās drošs par to, vai sieviete smaida patiesi vai ļaunā priekā.
Večiņa piecēlās no baļķa un pienāca tuvāk. Stāvot kājās, viņa nebija garāka par sēdošo Jondalaru. Atrazdamās vienā līmenī ar viņa seju, sieviete dziļi ielūkojās viņa tramīgajās un izteiksmīgajās acīs. Pēc tam viņa atkāpās, pagrieza Jondalara galvu no vieniem sāniem uz otriem, pataustīja vīrieša roku muskuļus un nopētīja plecu platumu. Pēc tam ar kustību parādīja, lai viņš pieceļas kājās. Kad viņš īsti nesaprata, kas jādara, sargs viņam piebikstīja. Vecā sieviete atlieca galvu un nopētīja Jondalara sešas pēdas un sešas collas garo augumu, tad, piebikstīdama viņa spēcīgajiem kāju muskuļiem, apgāja viņam apkārt. Jondalaram radās sajūta, ka viņu novērtē tāpat kā vērtīgas preces, kuras piedāvā tirdzniecībai, un vīrietis nosarka, domādams, vai atbilst prasībām.
Pēc tam sieviete nopētīja Tonolanu, likdama arī viņam piecelties, bet jau pēc mirkļa atkal pievērsa uzmanību Jondalaram. Kad Jondalars saprata sievietes nākamā žesta nozīmi, viņa piesārtums pārvērtās tumši sarkanā pietvīkumā. Viņa gribēja apskatīt Jondalara vīrietības atribūtu.
Noliedzoši pašūpodams galvu, viņš raidīja pārmetošu skatienu smaidošā Tonolana virzienā. Pēc sievietes komandas viens no apsargiem sagrāba Jondalaru no mugurpuses, kamēr kāds cits ar acīm redzamu samulsumu ķimerējās, lai attaisītu viņa bikšu priekšu.
- Man nešķiet, ka viņa ir tādā noskaņojumā, lai paciestu iebildumus, - Tonolans smīnēdams noteica.
Jondalars dusmīgi nokratīja nost sargu, kas viņu turēja, un atklāja sevi vecās sievietes skatienam, nikni raudzīdamies uz savu brāli, kas sprauslodams stāvēja viņam blakus, veltīgi cenzdamies apslāpēt savu sajūsmu. Vecā sieviete paskatījās uz viņa vīrietības atribūtu, pielieca galvu uz vienu pusi un ar mezglotu pirkstu tam pieskārās.
Jondalara tumši sārtais pietvīkums kļuva purpursarkans, kad neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņš juta, ka loceklis piebriest un saceļas. Sieviete apmierināti ieklukstējās, no apkārt stāvošajiem vīriešiem atskanēja ķiķināšana, bet tajā varēja saklausīt arī apslāpētu sajūsmu. Tonolans sāka skaļi rēkt, mīdīdamies un locīdamies tā, ka asaras sprāga no acīm. Juzdamies muļķīgi un būdams aizkaitināts, Jondalars ātri aizklāja savu nepaklausīgo locekli.
- Lielo brāl, tev patiešām nepieciešama sieviete, ja jau tev saceļas pat tās vecās vecenes priekšā, - Tonolans asprātīgi sprēgāja, cīnīdamies pēc elpas un slaucīdams asaras. Tad no jauna ierēcās skaļos smieklos.
- Es ceru, ka tagad būs tava kārta, - Jondalars attrauca, vēlēdamies, kaut spētu izdomāt kādu asprātīgu piezīmi, kas brāli apklusinātu.
Vecā sieviete pamāja vīru vadonim, kas bija saņēmis viņus ciet, un kaut ko viņam pateica. Sekoja asa vārdu pārmaiņa. Jondalars dzirdēja, ka sieviete saka Zelandoni, un paskatījās, kā jaunais vīrietis norāda uz striķiem, kur kaltējas gaļa. Vārdu apmaiņa strauji aprāvās ar pavēlošu sievietes komandu. Uzmetis acis Jondalaram, tas pats vīrs pamāja kādam sprogainam jauneklim. Pēc pāris vārdiem jauneklis lielā ātrumā aiztraucās projām.
Abi brāļi tika aizvadīti atpakaļ uz viņu telti, un mugursomas tika atdotas atpakaļ, bet pīķi un naži paturēti. Kāds no vīriem vienmēr atradās viņu tuvumā, acīmredzot viņus uzmanīdams. Brāļiem tika atnests ēdiens, un, kad iestājās nakts, viņi ielīda savā teltī. Tonolans bija jautrā noskaņojumā, turpretim Jondalars gribēja ar brāli aprunāties, taču pastarītis tikai smējās ikreiz, kad paskatījās uz savu lielo brāli.