- Tamen, varbūt labāk pastāsti par Pirmās baudas rituāla tradīcijām, - Jondalars palūdza, kļūdams nopietns.
- Pirms jūs abi sākat par to runāt, - Tonolans iejaucās, - vai vari mums atdot pīķus un nažus? Man ir kāda ideja. Kamēr brālis būs aizņemts, ar savām lielajām, zilajām acīm valdzinot jauno skaistuli, es zinu, kā padarīt dusmīgo mednieku laimīgāku.
- Kā? - Jondalars painteresējās.
- Ar vecmāmiņu, protams.
Tamens izskatījās apmulsis, bet norakstīja to uz valodas nesaprašanas rēķina.
Tajā vakarā un arī nākamajā dienā Jondalars gandrīz vai nesatika Tonolanu; viņš bija pārāk aizņemts ar šķīstīšanās rituāliem. Valoda bija šķērslis, lai kaut ko saprastu pat ar Tamena palīdzību, un, kad viņš palika vienatnē ar kādu pavecu, drūmu sievieti, bija vēl sliktāk. Tikai tad, kad klāt bija arī Haduma, Jondalars jutās brīvāks; viņš pārliecinājās, ka Haduma nolīdzina nepiedodamas kļūdas.
Haduma nevaldīja pār šiem ļaudīm, bet bija pilnīgi skaidrs, ka viņi nespēj neko vecajai sievietei atteikt. Pret viņu izturējās ar godbijīgu cieņu un nelielām bailēm. Bija jābūt kādai burvestībai, ka sieviete ir tik ilgi nodzīvojusi un saglabājusi veselo saprātu. Ar sesto prātu Haduma nojauta, kad Jondalaram radās grūtības. Vienā reizē, kad vīrietis bija pārliecināts, ka ir neapzināti pārkāpis kādu tabu, Haduma pamāja, viņas acis meta dusmu zibeņus, un vecā sieviete ar spieķi sita pa muguru savām sievietēm, un viņas bēga projām. Haduma nepacietīs nekādu pretošanos Jondalaram, viņas sestajai paaudzei būs Jondalara zilās acis.
Pašā vakarā, kad Jondalars beidzot tika pievests pie lielās, apaļās telts, viņš nebija pārliecināts, vai ir pienācis īstais brīdis, līdz nebija iegājis iekšā. Teltī viņš apstājās un paskatījās apkārt. Bija iedegtas divas akmens lampas ar apaļiem cilindriem, tajās dega dzīvnieku tauki un degļa vietā kalpoja izkaltētas sūnas; tās apgaismoja vienu telts pusi. Grīda bija noklāta zvērādām, uz sienām karājās apstrādātas zvērādas ar smalkiem rakstiem. Aiz paaugstinājuma, kas bija klāts spalvainām zvērādām, karājās bieza, balta, ģērēta albīna zirga āda, izrotāta ar sarkani notrieptām dzeņa bērnu raibajām galviņām. Uz paaugstinājuma pašas maliņas sēdēja Norija, nervozi skatīdamās uz savām klēpī saliktajām rokām.
Telts otrā pusē bija izveidots mazs nodalījums, kas bija nošķirts ar zvērādu aizkaru un šaurām ādas strēmelēm; tās bija apzīmētas ar ezote- riskiem simboliem. Kāds stāvēja aiz aizkara. Jondalars redzēja, kā kāda roka pabīda sānis pāris strēmeļu, un īsu brīdi ieraudzīja Hadumas veco, krunkaino seju. Viņš atviegloti nopūtās. Šajā rituālā parasti piedalījās vismaz viens skatītājs, lai pārliecinātos, ka meitenes kļūšana par sievieti tiek godam paveikta, lai uzmanītu, vai vīrietis nav nepiedienīgi rupjš. Būdams svešinieks un nezinādams šo ļaužu tradīcijas, Jondalars bija norūpējies, ka klāt varētu stāvēt vesels bars aizdomu pilnu sargu. Par Hadumu Jondalaram nebija nekādu bažu. Viņš tikai nezināja, vai ar veco sievieti jāsasveicinās vai jāizliekas, ka viņu neredz; kad aizkars aizvērās, Jondalars izvēlējās otro variantu.
Ieraudzījusi Jondalaru, meitene piecēlās kājās. Smaidīdams vīrietis piegāja viņai klāt. Meitene bija diezgan maza auguma, ar mīkstiem, gaiši brūniem matiem, kas bija brīvi izlaisti pār pleciem. Norija bija basām kājām, austie svārki bija viduklī sasieti ar jostu un krāsainās joslās krita pāri ceļiem. Krekls, darināts no mīkstas briežādas un izrotāts ar krāsotām putnu spalvām, bija ar aukliņām cieši sasiets priekšpusē. Krekls cieši piegūla augumam un atklāja, ka viņas sievietes dotumi ir labi izveidojušies, kaut ari Norija vēl nebija zaudējusi visu meitenīgo apaļīgumu.
Kad Jondalars pienāca klāt, meitenes acīs, kaut ari viņa centās smaidīt, parādījās tramīgs skatiens. Bet, tā kā viņš neizdarīja nekādas straujas kustības, tikai apsēdās uz paaugstinājuma malas un pasmaidīja, Norija mazliet nomierinājās, atslābinājās un apsēdās viņam blakus, bet pietiekami tālu, lai abu ceļgali nesaskartos.
Jondalars pie sevis nodomāja: "Cik šobrid man būtu noderīgas viņu valodas zināšanas! Meitene ir tik nobijusies. Nav jau nekāds brīnums, es taču viņai esmu pilnīgs svešinieks. Ir tik valdzinoši, ka meitene ir tā nobijusies." Vīrietis sajutās nedaudz uzbudināts un vēlējās sievieti aizsargāt. Viņš pamanīja, ka blakus, uz paaugstinājuma, nolikta izgrebta koka bļoda un krūzītes, un pasniedzās pēc tām, bet Norija, ievērojusi viņa nodomu, pielēca kājās un piepildīja krūzītes.
Meitenei sniedzot viņam dzintara krāsas šķidrumu, Jondalars pieskārās viņas rokai. Tas Noriju nobaidīja. Nedaudz to atrāvusi, meitene to tomēr pilnīgi r.eatvilka. Vīrietis maigi paspieda meitenes roku, tad paņēma krūzīti un iedzēra. Šķidrumam bija salda, stipra garša, tas bija nedaudz ierūdzis. Garša nebija nepatīkama, bet Jondalars nebija drošs par to, cik tas stiprs, un nolēma iedzert tikai mazliet.
- Paldies, Norija, - viņš tencināja meiteni, nolikdams krūzīti.
- Jondalar? - viņa iejautājās, paceldama acis. Lampas gaismā viņš ieraudzīja, ka meitenes acis ir gaišā krāsā, bet nevarēja saskatīt, vai tās ir pelēkas vai zilas.
- Jā, Jondalars no Zelandoni.
- Jondalar… Zelandoni vīrs.
- Norija, Hadumas sieviete.
- Sie-viete?
- Sieviete, - viņš sacīja, pieskardamies vienai tvirtajai krūtij. Viņa atlēca atpakaļ.
Jondalars atsēja sava krekla auklu, parāva to vaļā, atsegdams krūtis ar gaišām spalviņām. Viņš sāji pasmaidīja un norādīja uz savām krūtīm. - Nav sieviete. - Viņš pašūpoja galvu. - Vīrietis.
Meitene mazliet iesmējās.
- Norija - sieviete, - viņš turpināja, atkal lēnām sniegdamies pēc viņas krūts. Šoreiz neatraudamās meitene ļāva Jondalaram pieskarties; viņas smaids bija daudz atbrīvotāks.
- Norija - sieviete, - viņa atkārtoja, un meitenes acīs iemirdzējās nebēdnīga dzirkstelīte; viņa ar pirkstu norādīja uz vīrieša kājstarpi, bet tai nepieskārās. - Jondalars - vīrietis. - Pēkšņi viņa atkal sabijās, it kā būtu aizgājusi par tālu, un piecēlās, lai vēlreiz piepildītu krūzītes. Norija nervozi iesmēla šķidrumu, tas nedaudz izlaistījās, un meitene likās samulsusi. Sniedzot viņam krūzīti, Norijas roka drebēja.
Jondalars satvēra viņas roku, paņēma krūzīti un iedzēra malku, tad piedāvāja arī meitenei. Viņa pamāja; viņš pielika krūzīti meitenes lūpām tā, ka viņai bija jāuzliek savas plaukstas uz vīrieša rokām, lai to piešķiebtu. Nolicis krūzīti, viņš vēlreiz pasniedzās pēc meitenes rokām, atvēra viņas plaukstas un katru maigi noskūpstīja. Meitene no pārsteiguma iepleta acis, bet rokas neatrāva. Jondalars virzīja savas plaukstas augšup pa Norijas rokām, tad pieliecās tuvāk un noskūpstīja viņas kaklu. No bailēm un no nezināmā meitene bija saspringta un gaidīja, ko viņš darīs tālāk.
Vīrietis pievirzījās tuvāk, vēlreiz noskūpstīja viņas kaklu, bet roka aizslīdēja pie meitenes krūtīm. Kaut ari Norija joprojām vēl bija nobijusies, viņa sāka sajust, ka pati atsaucas uz vīrieša glāstiem. Jondalars atlieca meitenes galvu, noskūpstīja viņas kaklu, pieskārās tam ar mēli un pasniedzās, lai atraisītu aukliņu pie krekla kakla daļas. Pēc tam ar lūpām pieskārās Norijas ausij, zodam un meklēja viņas lūpas. Pavēris muti, vīrietis iebāza mēli starp meitenes lūpām; kad tās pavērās, maigi piespiežot, pavēra tās plašāk.
Tad, apskāvis meitenes plecus, viņš atkāpās un pasmaidīja. Norijas acis bija aizvērtas, bet mute joprojām pavērta; viņa ātri elpoja. Jondalars vēlreiz viņu noskūpstīja, glāstīdams vienu krūti, viņš pasniedzās, lai izvērtu aukliņu no viena krekla caurumiņa. Meitene nedaudz sarāvās, vīrietis pārtrauca savas darbības un paskatījās uz viņu, tad pasmaidīja un nesteidzīgi izvilka aukliņu no nākamā caurumiņa. Norija sēdēja sastingusi un nekustīga, skatīdamās Jondalaram sejā, kad viņš vilka aukliņu vēl no nākamā krekla caurumiņa un tad vēl nākamā, lidz viņas briežādas krekls brīvi atraisījās un priekšpusē bija vaļā līdz pašai apakšai.