Eila izstaigāja visus upes līkloču pagriezienus un līkumus, ar katru nākamo dienu kļūdama arvien nepacietīgāka. Upe tālāk aizvijās uz austrumiem, ziemeļaustrumu virzienā. Viņa negribēja doties uz austrumiem. Daži klani medīja sauszemes austrumu teritorijās. Turpinot iet ziemeļu virzienā, Eila bija plānojusi griezties uz rietumiem. Viņa nevēlējās nejauši satikties ar kādu no klaniem - ne jau tagad, kad viņai bija uzlikts nāves lāsts. Viņai bija jāatrod veids, kā šķērsot upi.
Kad upe kļuva vēl platāka un sadalījās divās plūsmās, kam pa vidu atradās akmeņaina saliņa ar krūmu biezokņiem apaugušiem klinšainiem krastiem, Eila tomēr nolēma riskēt un upi šķērsot. Daži lieli laukakmeņi, kas atradās plūsmai pa vidu otrā salas pusē, lika Eilai domāt, ka upe varētu būt diezgan sekla un izbrienama. Jaunā sieviete bija laba peldētāja, bet viņa negribēja samērcēt drēbes un vācamo grozu. To izžāvēšana aizņemtu pārāk ilgu laiku, un naktis vēl bija tik aukstas.
Vērodama krāčaino ūdeni, Eila staigāja šurpu turpu gar krastu. Beidzot pieņēmusi lēmumu šķērsot upi seklākajā vietā, sieviete izģērbās, salika visu grozā un, pacēlusi to virs galvas, iebrida ūdenī. Akmeņi zem kājām bija slideni, un straume draudēja izsist viņu no līdzsvara. Pirmās gultnes vidū ūdens sniedzās līdz viduklim, tomēr Eila bez neviena misēkļa sasniedza salu. Otrā plūsma šķita platāka. Viņa nebija pārliecināta, vai tā ir pārbrienama, bet sieviete bija jau aizbridusi līdz pusei un negribēja griezties atpakaļ vai padoties.
Kad Eila bija aizbridusi tālāk par pusi, upe pēkšņi kļuva dziļāka; pacēlusi grozu augstu virs galvas, viņa mēģināja iet uz pirkstgaliem - ūdens sniedzās jau līdz kaklam. Pēkšņi pamats zem kājām pazuda pavisam. Eilas galva pagāja zem ūdens, un viņa nejauši aizrijās. Jau nākamajā brīdī viņa īrās pa straumi; grozs joprojām atradās virs galvas. Ar vienu roku Eila balansēja grozu, bet ar otru mēģināja irties uz pretējo krastu. Straume sagrāba sievieti savā varā un kādu īsu brīdi nesa tālāk. Tad Eilas kājas sataustīja akmeņus, un pēc brīža viņa jau izbrida otrā krastā.
Atstājusi upi aiz muguras, Eila atkal soļoja pa stepi. Saulainās dienas ņēma virsroku pār lietainajām, beidzot bija sācies siltais pavasara gadalaiks. Tagad jaunās sievietes ceļojumā uz ziemeļiem pavasaris gāja viņai pa priekšu. Kokiem parādījās pumpuri, un krūmiem uzplauka lapas; skuju koku zaru galos parādījās mīkstas un gaiši zaļas adatas. Pa ceļam sieviete tās noplūca un košļāja, izbaudīdama aso priežu skuju aromātu.
Eilai bija izstrādājies paradums iet cauru dienu līdz pat krēslai, pēc tam kāda avota vai strauta malā izveidot apmešanās vietu. Ūdens joprojām nesagādāja nekādas grūtības, tas bija viegli atrodams. Pavasara lietus un izkusušais sniegs no ziemeļiem pārplūdināja strautus, piepildīja dzīvnieku dzeršanas vietas, kas vēlāk - labākajā gadījumā - kļūs par gausām, dubļainām urdziņām vai - sliktākajā - par izžuvušām ieplakām. Ūdens pārbagātība bija pārejoša parādība. Pēc tam kad stepe atplauks ziedos, ūdens ātri uzsūksies.
Gandrīz vai vienas nakts laikā baltas, dzeltenas un sārtas pļavas puķes - daudz retāk spilgti zilas vai ugunīgi sarkanas - klāja laukus, tālumā saplūzdamas ar dominējošo gaiši zaļo jaunās zāles krāsu. Eila priecājās par pavasara krāšņumu; pavasaris allaž ir bijis viņas mīļākais gadalaiks.
Kad stepes ārēs sāka raisīties pirmie pumpuri un tā atdzīvojās, Eila vairs nepaļāvās uz kaltētajiem pārtikas krājumiem, ko nesa sev līdzi, un sāka pārtikt no dabas veltēm. Pārtikas vākšana nemaz nepalēnināja viņas ceļojuma tempu. Jebkura klana sieviete bija iemācījusies bez apstāšanās ceļā saplūkt lapas, ziedus, pumpurus un ogas. No pamatīga koka zara Eila nošķina lapas un zariņus, ar krama nazi noasināja tā vienu galu un izmantoja kā rakšanas darbarīku, lai ātrāk piekļūtu saknēm un sīpoliem. Šādā veidā zaļās pārtikas vākšana bija viegla. Viņai vajadzēja pabarot tikai pašai sevi.
Bet Eilai bija viena priekšrocība, kas klana sievietēm parasti nepiemita. Viņa mācēja medīt. Gan tikai ar lingu, bet pat vīrieši - līdzko bija samierinājušies ar viņas kā mednieces jauno tēlu - atzina, ka Eila ir visizcilākā medniece klanā. Šo prasmi viņa bija apguvusi pašmācības ceļā un dārgi par to samaksājusi.
Kad dzinumi un jaunās zāles asni iekārdināja suslikus, milzīgos kāmjus, lielās lēcējpeles, trušus un zaķus un tie izlīda no ziemas migām, Eila atkal izvilka laukā lingu un aizbāza to aiz siksnas, kas saturēja viņas kažokādas apmetni. Arī rokamais miets bija aizbāzts aiz siksnas, bet zāļu soma, kā jau allaž, bija piekarināta pie apakšējā apmetņa jostas.
Ēdamā bija pārpārēm; iegūt malku un uguni bija daudz grūtāk. Eila mācēja iekurt uguni no žagariem un maziem koku sprunguļiem, kas bija atrodami strautu malās, parasti tur sanesti pēc lielajiem vējiem. Kad vien viņa atrada sausus zarus un dzīvnieku mēslus, tad visus tos savāca. Tomēr katru nakti jaunā sieviete nekurināja ugunskuru. Dažkārt nebija pieejami vajadzīgie materiāli vai ari tie bija vēl zaļi vai slapji; dažkārt viņa pati bija pārāk nogurusi, lai vēl vakarā pūlētos iekurt uguni.
Bet Eilai nepatika gulēt klajā laukā, kad blakus nebija drošais un sargājošais uguns. Plašajā stepē mita dažnedažādi dzīvnieciņi un četrkājainie mednieki to rindas krietni vien paretināja. Uguns parasti tos atbaidīja. Klanā bija iedibināta paraža: kāds augstu stāvokli ieņemošs, cienījams klana vīrietis parasti ceļojuma laikā nesa sev līdzi ogli, lai nākamajā apmešanās vietā varētu viegli aizdegt uguni; sākumā Eilai neienāca prātā nēsāt sev līdzi ogli. Tiklīdz viņa par to atcerējās, tā nobrīnījās - kāpēc gan agrāk viņai tas nebija ienācis prātā?
Pie ugunskura iekuršanas diez ko nepalīdzēja ari beržamais kociņš un līdzena koka pamatne, it īpaši ja kociņš bija zaļš vai mitrs. Līdzko Eila atrada sumbra skeletu, tā nodomāja, ka problēma ir atrisināta.
Mēness bija izgājis vēl vienu fāžu ciklu, un slapjais pavasaris pārvērtās agrā, siltā vasarā. Eila joprojām ceļoja ga plašajiem piekrastes līdzenumiem, kuru nelielie slīpumi bija pavērsti iekšzemes jūras virzienā. Pavasara pali plūdināja lejup uz zemākām vietām ūdens sanešus, kas parasti izveidoja garas ūdenstilpes. Tās bija daļēji aizdambētas ar smilšu sēkļiem vai ari, pilnīgi norobežotas, radīja lagūnas un dīķus.
Rita cēliena vidū Eila bija apstājusies pie kāda maza dīķa un beidzot atradusi sausu apmešanās vietu. Ūdens dīķī izskatījās sastāvējies un nedzerams, bet viņas ūdens soma bija gandrīz vai tukša. Eila iemērca roku, lai pārbaudītu ūdeni. Pagaršojusi viņa izspļāva iesāļo šķidrumu un, lai izskalotu muti, iedzēra nelielu malciņu no ūdens somas.
Pamanījusi netālu esošos izbalējušos kaulus un galvaskausu ar gariem un tieviem ragiem, viņa prātoja: "Būtu interesanti uzzināt, vai arī sumbri dzer šo ūdeni." Eila aizgriezās prom no netīkamā dīķa ar rāvaino nāves ūdeni, bet kauli neizgāja viņai no prāta. Acu priekšā visu laiku stāvēja izbalējušais galvaskauss ar garajiem, izliektajiem un dobajiem ragiem.
Aizgājusi tālāk, ap pusdienlaiku viņa apstājās pie strauta un nolēma iekurināt uguni un izcept nomedīto trusi. Sēdēdama siltajā saulē, Eila pret koka pamatni virpināja plaukstās nūjiņu un vēlējās - kaut Grods būtu parādījies ar ogli, ko parasti nēsāja sev līdzi…