"Cik jauki būtu, ja man izdotos iegūt kaut nedaudz sāls, taču šeit tuvumā nav jūras. Māllēpēm ir sāļa piegarša, un citi augi var piešķirt savu aromātu. Izai piemita talants ēdiena gatavošanā; jebkurš viņas gatavotais ēdiens bija garšīgs. Varbūt man iziet stepē un paskatīties, vai nevaru nomedīt kādu irbi? Un pēc tam to pagatavot tā, kā Krebam garšoja."
Atceroties Izu un Krebu, Eila juta kaklā sakāpjam kamolu. Viņa papurināja galvu tā, it kā gribēdama atbrīvoties no šīm domām vai vismaz no gaidāmajām asarām.
"Augiem un tējām man nepieciešama kaltēšanas ierīce, tā vajadzīga arī ārstnieciskajām zālītēm. Es varu saslimt. Varētu nocirst dažus kokus, lai pagatavotu mietus, bet man vajadzīgas stipras, jaunas auklas, lai tos sasietu kopā. Pēc tam kad mieti būs izžuvuši un sarāvušies, ierīce noturēs vajadzīgo svaru. Tā kā te ir tik daudz izskalotu koku un kritalu, tad man nebūs jācērt koki malkai, varēs savākt arī zirgu mēslus. Kad mēsli ir izžuvuši, tas ir labs kurināmais. Jau šodien pat sākšu nest augšā uz alu kurināmo, un drīz vien man būs jāizgatavo arī pāris darbarīku. Kā man paveicās, ka es atradu kramu! Bet zivij jau droši vien jābūt gatavai."
Eila ēda foreli tieši no karstajiem akmeņiem, uz kuriem tā bija gatavojusies. Mielojoties viņa izdomāja, ka jāpārmeklē kaulu un izskaloto koku kaudze, lai sadabūtu kādus lēzenus kaula vai koka gabalus šķīvjiem; labi noderētu iegurņa vai plecu kauli. Salējuši savas mazās ūdens somas saturu katliņā, jaunā sieviete vēlējās, kaut viņai būtu kāds lielāka dzīvnieka ūdensizturīgs kuņģis, lai pagatavotu daudz ietilpīgāku ūdens somu, ko izmantot alas vajadzībām. Iemetusi katliņā pāris karstu akmeņu no ugunskura, lai ūdens sāktu ātrāk vārīties, viņa no savas zāļu somas piebēra kūpošajam ūdenim mežrozīšu augļus. Tos viņa parasti izmantoja kā ārstniecības līdzekli, lai ārstētu nelielu saaukstēšanos, bet no mežrozīšu augļiem varēja izvārīt ari garšīgu tēju.
Grūtais darbs savākt, apstrādāt un uzglabāt ielejas bagātīgo augu un ogu klāstu nebija nekas biedējošs, drīzāk gan Eila ar nepacietību gribēja ķerties pie tā klāt. Darbs aizņems laiku un domas, nebūs iespējas prātot par vientulību. Viņai ir jāsarūpē krājumi tikai sev vienai pašai, bet nav izpalīdzīgu roku, lai darbs ātrāk veiktos; Eila bažījās, vai atlicis pietiekami daudz laika, lai sagādātu vajadzīgo. Bija vēl viena doma, kas sievieti uztrauca.
Malkodama mežrozīšu tēju, viņa pabeidza groza pīšanu un pārdomāja visas vajadzības, kas nepieciešamas, lai izturētu garo, bargo ziemu. Jaunā alas saimniece izprātoja, ka ziemā būs vajadzīga jauna kažokāda gulēšanai. Un, protams, arī gaļa. Bet kā būs ar taukiem? Ziemā tie būs nepieciešami. Bērza tāss vācelītes varētu pagatavot daudz ātrāk nekā grozus, ja tikai būtu dzīvnieku nagi, kauli un ādas strēmelītes, lai izvārītu līmi. Un kur dabūt lielu ūdens somu? Un auklas, ar kurām sasiet mietus kāķim? Tauku uzglabāšanai varētu izmantot cīpslas, zarnas un…
Eilas kustīgie pirksti uz mirkli apstājās. Viņa skatījās debesīs, it kā būtu ieraudzījusi atklāsmes vīziju. "To visu es varētu iegūt no viena liela dzīvnieka! Man visa būs gana, ja nomedīšu tikai vienu lielu dzīvnieku. Bet kā lai to izdara?"
Pabeigusi pīt mazo groziņu, sieviete to ielika vācamajā grozā, kuru uzsēja sev uz muguras. Apmetņa ielocēs salika darbarīkus, paņēma rokamo mietu un lingu un devās uz pļavu. Atradusi lielo savvaļas ķirš- koku, viņa salasīja tik daudz ogu, cik vien varēja aizsniegt, tad uzrāpās kokā, lai savāktu vēl vairāk. Arī pati pa to starpu krietni saēdās - pat pārgatavojušās ogas bija saldskābas.
Nokāpusi no koka, Eila izdomāja klepus ārstēšanai ievākt ķirškoka mizu. Ar rokas cirvīti viņa noskaldīja cieto ārējo mizu, pēc tam ar nazi noskrāpēja iekšējo kambija slāni. Tas atgādināja tos laikus, kad Iza viņu, mazu meitēnu, sūtīja pēc ķirškoku mizas. Toreiz Eila slepus bija noskatījusies, kā vīrieši atklātā laukā trenējas lietot ieročus. Viņa zināja, ka to nedrīkst darīt, tomēr baidījās, ka vīri ieraudzīs viņas aiziešanu; toreiz mazo meiteni ieinteresēja tas, kā vecais Zūgs apmāca puiku lingas lietošanā.
Eilai bija sacīts, ka klana sievietēm ir aizliegts pieskarties ieročiem, bet, kad vīrieši aizejot bija pametuši lingu, meitene nespēja pretoties vilinājumam to iemēģināt. "Vai šodien es vēl būtu dzīva, ja toreiz nebūtu pacēlusi lingu? Vai Brouds būtu mani tā ienīdis, ja es nebūtu iemācījusies ar to rīkoties? Varbūt viņš nebūtu mani padzinis no klana, ja tik ļoti mani neienīstu? Bet, ja viņš nebūtu mani tik ļoti ienīdis, viņam nesagādātu prieku manis izmantošana un pazemošana, varbūt tādā gadījumā nebūtu piedzimis Durks?"
"Varbūt! Varbūt! Varbūt!" viņa dusmīgi domāja. "Kāda jēga domāt par to, kas būtu varējis notikt? Tagad es esmu šeit, un linga man nepalīdzēs nogalināt lielu dzīvnieku. Tam man ir vajadzīgs piķis!"
Eila izgāja cauri apšu jaunaudzei, lai pie upes padzertos un nomazgātu lipīgās rokas, kas bija noķēpātas ar ķiršu sulu. Kaut kas šajos garajos, taisnajos, jaunajos kokos piesaistīja sievietes uzmanību un lika viņai apstāties. Kad viņa saķēra vienu apses slaido stumbru un palaida vaļā, tas viņai iesita. "Tas derēs! No tā es uztaisīšu piķi!"
Uz kādu īsu bridi Eilai dūša saskrēja papēžos. Viņa domāja: "Brūns par to būtu nikns. Kad viņš atļāva man medīt, vecais klana vadonis piekodināja, ka es drīkstu medīt tikai ar lingu. Viņš būtu…
Ko viņš darītu? Ko gan viņš varētu izdarīt? Ko gan kāds no viņiem varētu man padarīt pat tad, ja uzzinātu? Es esmu mirusi. Es jau esmu mirusi. Un bez manis šeit vairs neviena cita nav."
Tad, it kā cieši iebāzts korķis būtu izsprādzis ārā, viņai iekšā kaut kas pārtrūka. Eila nokrita uz ceļiem. "Ak, kā es gribētu, lai man blakus būtu kāds cilvēks! Jelkāds, vienalga kas! Es pat priecātos redzēt Broudu. Es pat vairs nemūžam nepieskartos lingai, ja viņš ļautu man atgriezties klanā, ja ļautu man atkal satikt Durku." Nometusies ceļos pie slaidās apses stumbra pamatnes, Eila paslēpa seju rokās un elsodama raudāja gaužas asaras.
Viņas raudas aizsniedza tikai vienaldzīgas ausis. Mazie pļavas un meža dzīvnieciņi izvairījās no svešinieces savā vidū un viņas nesaprotamajām skaņām. Neviens cits to nedzirdēja, neviens cits neko nesaprata. Vēl klīstot pa stepēm, sieviete bija lolojusi cerību atrast cilvēkus, līdzīgus viņai pašai. Tagad, kad viņa bija izlēmusi pārtraukt ceļošanu, Eilai cerības zuda pavisam; sieviete pieņēma savu vientulību un mācījās ar to sadzīvot. Uztraukumu radīja urdošs nemiers par izdzīvošanu vienatnē svešā vietā, nezinot šis puses ziemas bardzību. Raudāšana mazināja sakrājušos spriedzi.
Piecēlusies Eila drebēja, tomēr izņēma savu rokas cirvīti un nikni zvetēja ar to pa apses stumbra apakšējo daļu, pēc tam ķērās pie otra jaunā koka. "Esmu pietiekami bieži vērojusi, kā vīrieši gatavo pīķus," viņa sev stāstīja, cērtot stumbram zarus. Nemaz tik sarežģīti neizskatījās. Eila aizvilka mietus pļavā un atstāja tos tur, bet visu atlikušo pēcpusdienu lasīja kviešu un rudzu vārpas, pēc tam aizvilka kokus uz alu.
Novakari Eila pavadīja, mizodama un līdzinādama pīķus, pārtraukdama šo nodarbi tikai tik ilgi, lai pagatavotu sev graudus vakariņām, ko apēst kopā ar atlikušo zivi, un lai izbērtu kaltēties ķiršus. Kad satumsa, Eila jau bija gatava nākamajam solim. Viņa ienesa kokus alā un, atcerēdamās, kā vīrieši bija rīkojušies, nomērīja pīķa garumu nedaudz pāri savam augumam un izdarīja atzīmi. Tad uzlika atzīmēto vietu uz ugunskura, grozīdama pīķi tā, lai visapkārt izveidotos ogle. Ar asu skrāpi viņa nogrieza pārogjojušos daļu nost un turpināja to cepināt un skrāpēt, līdz pīķa augšdaļa pati nokrita nost. Turpmākā apdedzināšana un skrāpēšana pārvērta to par asu, ugunī rūdītu pīķa smailo galu. Tādā pašā veidā sieviete sāka apstrādāt otru mietu.