Kad Eila beidza darbu, bija jau pienākusi vēla vakara stunda. Viņa jutās nogurusi un priecīga par paveikto. Pēc šāda darba labāk nāks miegs. Tieši naktis bija visgrūtāk pārdzīvot. Sieviete norobežoja ugunskuru, piegāja pie alas ieejas, paskatījās zvaigžņotajās debesīs un centās izdomāt kādu iemeslu, lai nebūtu vēl jāiet gulēt. Viņa bija izrakuši alā lēzenu bedri, piepildījusi to ar sausu zāli un apsegusi ar zvērādu. Lēniem soļiem Eila devās uz savu guļvietu. Nolikusies slīpi, viņa vēroja gailošās ogles un klausījās klusumā.
Nebija dzirdama ne cilvēku čabināšanās, taisot guļvietas, ne pārošanās skaņas no blakus esošajiem pavardiem, ne ņurdēšana vai krākšana; neviena no tām skaņām, kas tik raksturīgas cilvēkiem; nebija dzirdamas nekādas dzīvības pazīmes, tikai pašas Eilas elpa. Viņa pasniedzās pēc zvērādas, kurā, pret gurnu atbalstījusi, mēdza nēsāt savu dēlu, savīkstīja to un piespieda pie krūtīm, pēc tam, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, kamēr asaras ritēja pār vaigiem, klusi dungoja. Visbeidzot viņa nogūlās, saritinājās ap tukšo zvērādu un raudādama aizmiga.
Nākamajā rītā, kad Eila izgāja no alas atviegloties, viņa ieraudzīja uz savas kājas asinis. Parakņājusies savā mazajā mantu kaudzītē, viņa atrada absorbējošās saites un īpašo, ap jostu apliekamo siksnu. Saites tika bieži mazgātas, tās bija tīras un spīdīgas. Pēdējo reizi, kad Eila tās lietoja, saites vajadzēja aprakt. Sieviete vēlējās, kaut viņai būtu muflonu vilna, ko ielikt saitēs. Tad viņa ieraudzīja trušādiņu. "Es gribēju sataupīt šo trušādu ziemai, bet es taču varu nomedīt vēl vairākus trušus," viņa domāja.
Pirms došanās lejā uz rīta peldi viņa sagrieza mazo trušādu strēmelēs. "Man vajadzēja zināt, ka tuvojas mēnešreizes, es būtu tās ieplānojusi. Tagad es nevarēšu neko darīt, tikai…"
Pēkšņi Eila iesmējās. Sievietes izolēšana mēneša grūtajās dienās šeit taču nebija jāņem vērā. "Šeit taču nav vīriešu, kurus man būtu jāizvairās uzlūkot, nav neviena vīrieša, kam es nedrīkstētu sarūpēt un gatavot ēdienu. Šeit es esmu viena pati un man jāuztraucas tikai pašai par sevi."
"Tomēr man to vajadzēja paredzēt, bet dienas aizritēja tik ātri! Nebiju domājusi, ka jau pienācis laiks. Cik ilgi jau es atrodos šajā ielejā?" Eila centās to atcerēties, bet visas dienas bija saplūdušas kopā. Viņa saviebās. "Man tomēr vajadzētu zināt, cik dienu jau šeit atrodos, - tagad varētu būt vēlāks gadalaiks, nekā biju iedomājusies." Vienu bridi viņa izjuta panikas lēkmi. "Nav jau nemaz tik slikti," viņa centās sevi mierināt. "Sniegs neuzkritīs, pirms augļi nebūs nogatavojušies un kokiem lapas nokritušas, bet man to tomēr vajadzēja zināt. Man ir jāseko līdzi laikam."
Eila atcerējās: pavisam sen Krebs bija ierādījis viņai, kā iegriezt nūjā atzīmi, lai skaitītu laiku. Toreiz vecais mogurs, izskaidrojot šo sistēmu, bija ļoti pārsteigts, kad Eila to tik ātri uztvēra. Viņš bija tikai atbildējis uz meitenes jautājumiem. Moguram nevajadzētu mācīt meitēnam sakrālās zināšanas, kas domātas vienīgi svētajiem vīriem un viņu palīgiem. Krebs viņai bija piekodinājis nevienam to nestāstīt. Eila ari atcerējās to reizi, kad Krebs bija viņu pieķēris taisām kociņu, lai skaitītu dienas starp diviem pilnmēnešiem, toreiz viņš bija ļoti dusmīgs.
- Kreb, ja tu noraugies uz mani no garu pasaules, lūdzu, nedusmojies, - Eila runāja klusajā žestu valodā. - Tev ir jāzina, kāpēc man tas jādara.
Sieviete atrada garu, gludu nūju un ar krama nazi iegrieza tajā atzīmi. Tad viņa bridi padomāja un iegrieza vēl divus robiņus. Eila izstiepa trīs pirkstus un uzlika tos uz iegrieztajiem robiņiem. "Man šķiet, ka pagājušas vairākas dienas nekā tik, bet par tik dienām esmu pilnīgi droša. Šovakar iegriezīšu vēl vienu robiņu un turpmāk darīšu tā katru vakaru." Viņa vēlreiz nopētīja nūju. "Šķiet, ka iezīmēšu mazu papildu atzīmi virs šodienas robiņa, lai atzīmētu dienu, kad sāku asiņot."
Kad Eila bija izgatavojusi pīķus, mēness bija apriņķojis pusi no savas fāzes, bet viņa joprojām nebija izdomājusi, kā nomedīt lielu dzīvnieku, kas bija tik ļoti nepieciešami. Viņa sēdēja pie savas alas ieejas un skatījās uz pretējā krasta klintīm un naksnīgajām debesīm. Vasara bija pašā karstākajā zenītā, un Eila izbaudīja vēso vakara vēja pūsmu. Viņa tikko kā bija pabeigusi darināt jaunu vasaras tērpu. Sievietes lielais vasaras apmetnis bija pārāk silts šādam laikam, un, kaut ari alas apkārtnē viņa staigāja kaila, Eilai bija nepieciešamas apmetņa ieloces, kurās salikt dažādas lietas, kad devās tālākos klejojumos. Pēc tam kad Eila bija kļuvusi par sievieti, dodoties medībās, viņai patika nēsāt ap savām apaļīgajām krūtīm cieši aptītu ādas strēmeli. Tā bija daudz ērtāk skriet un lēkt. Šeit, ielejā, nebija jāsamierinās ar slepeniem ļaužu skatieniem, kuri domāja, ka, nēsājot šo ādas strēmeli, apsietu ap krūtīm, viņa ir jocīga.
Eilai nebija liela ādas gabala, ko sagriezt, bet viņa beidzot izdomāja veidu, kā izmantot apģērbam trušādas: viņa tās notīrīja plikas un pagatavoja no tām vasaras apmetni, kas apklāja tikai gurnus, kailajai ķermeņa augšdaļai Eila pagatavoja krūšu apsēju no citām ādiņām. No rīta viņa bija iecerējusi doties nelielā pārgājienā pa stepi, ņemot līdzi tikko izgatavotos pīķus cerībā atrast kādu medījumu.
Rietumos no upes lēzenā nogāze ielejas ziemeļu daļā ļāva nokļūt stepē; stāvā klints siena padarīja rietumu līdzenumus grūti sasniedzamus. Viņa redzēja vairākus briežu, bizonu, zirgu barus un pat nelielu saigu pulciņu, bet pārnesa mājās vienīgi nomedītu irbi un lielu stepes žurku. Jaunā medniece vienkārši nespēja pieiet dzīvniekiem tik tuvu klāt, lai iedurtu tiem ar pīķi.
Dienām ejot, domas par lielā dzīvnieka nomedīšanu nelika Eilai mieru. Viņa bieži bija vērojusi, kā klana vīrieši sarunājas par medībām - viņi jau gandrīz nemaz ne par ko citu nerunāja -, bet medīja visi kopā. Viņu iemīļotais paņēmiens, tāpat kā vilku baram, bija nošķirt dzīvnieku no bara un aplencot notrenkt to, līdz medījums kļuva tik pārguris, ka mednieki varēja tam pieiet tuvu klāt un izdarīt nāvējošo dūrienu. Bet Eila bija viena pati.
Dažkārt vīri bija pieminējuši kaķu dzimtas medīšanas veidu: gulēt slēpnī, nogaidīt un tad, izmantojot ilkņus un ķetnas, mesties virsū medijumam un nikni to nogāzt gar zemi. Bet Eilai nebija ne ilkņu, ne ķetnu, viņa nespēja arī kā kaķu dzimtas plēsēji doties isā, ātrā lēcienveida uzbrukumā. Viņa pat vēl nemācēja prasmīgi apieties ar pīķiem; tie bija pārāk lieli un gari, lai tos varētu ērti satvert. Tomēr viņai bija jāatrod veids, kā to izdarīt.
Tas notika kādā jauna mēness naktī, kad sievietei beidzot iešāvās prātā ideja, kuru varētu īstenot. Kad mēness pagrieza zemei muguru un lēja savu gaismu pār tālākajiem Visuma nostūriem, Eila bieži domāja par Klanu Sapulci. Alu Lāča svētki allaž tika rīkoti jauna mēness fāzē.
Viņa domāja par svētku laikā redzēto dažādo klanu medību ainu attēlojumu. Brouds bija novadījis viņu klana aizraujošu medību deju, un klans šajā sacensībā bija uzvarējis, spilgti atdzīvinādams ainas ar mamuta iedzīšanu kanjona bezizejā un ugunskura sakuršanu. Bet otro vietu ieguva svētku rīkotāju klans, kas attēloja lamatu izrakšanu pinkainā degunradža ceļā, pa kuru tas dodas padzerties, pēc tam tā ielenkšanu un iedzīšanu slazdā. Pinkainie degunradži parasti bija bīstami, un to izturēšanos nevarēja paredzēt.
Nākamajā rītā Eila devās skatīties, vai zirgi joprojām vēl ganās ielejā, bet viņa ar tiem nesasveicinājās. Tagad jau viņa pazina katru bara zirgu atsevišķi. Viņi bija Eilas kompānija, gandrīz vai draugi, bet, ja Eila gribēja ziemā izdzīvot, diemžēl cita ceļa nebija.