Vairākas nākamās dienas viņa novēroja zirgu baru, pētīja viņu kustību: kur viņi parasti dodas dzert; kur viņiem patīk ganīties; kur viņi nakšņo. Vērojot zirgus, Eilas prātā nobrieda plāns. Viņa uztraucās par plāna detaļām, mēģināja apsvērt visas nejaušības un beidzot ķērās pie darba.
Jaunajai medniecei pagāja vesela diena, līdz viņa saskaldīja mazus kokus un krūmus, aizvilka tos līdz lauka vidum un sakrāva kaudzē blakus spraugai starp kokiem upes malā. Viņa salasīja sveķainos priežu un egļu zarus un mizas, iesprauda tos starp satrunējušiem, veciem baļķiem un upes krastā izskalotajiem cietajiem klučiem un koka gabaliem, kas ātri aizdegas, un vēl sameta pa virsu sausus zāles kušķus. Vakarā, saliekot kopā sveķainos zaru gabalus un zāli, viņa pagatavoja lāpas, kas ātri aizdegsies un dūmojot kūpēs.
Tajā rītā, kad viņa bija izplānojusi sākt medības, Eila izņēma savu sumbra ādas nojumi un ragu. Tad, parakņājusies upes malā izskaloto kaulu kaudzē, sameklēja kādu plakanu, pamatīgu kaulu, nogreba tam vienu sānu, līdz izveidojās gara un plāna mala. Pēc tam, cerot, ka noderēs, Eila savāca visas atrodamās auklas un virves, no kokiem novilka lejā liānas un salika tās akmeņainajā upes krastā. Vēl viņa atvilka krastā daudz koku kritalu un izskaloto zaru, lai ugunskuram pietiktu malkas.
Līdz vēlai pēcpusdienai viss bija sagatavots. Vērodama zirgu bara kustību, Eila staigāja šurpu turpu gar upes krastu līdz klinšainajai sienai. Ar bažām viņa pamanīja, ka austrumos sāk savilkties pāris mākoņu, un vēlējās, lai tie neaizēno mēnesģaismu, uz kuru viņa bija cerējusi. Uzvārījusi sev graudu virumu un salasījusi ogas, jaunā medniece nespēja neko daudz ieēst. Viņa vingrinājās ar pīķiem: pacēla tos, izdarīja izklupienu un atkal nolika ieročus zemē.
Pašā pēdējā brīdī, parakņājusies kaulu un izskaloto zaru kaudzē, Eila atrada garu brieža priekškājas augšstilba kaulu ar punainu galu. Triecot to pret lielu mamuta ilkņa gabalu, sieviete saviebās no atsitiena rokā. Garais kauls palika neiedragāts; tā bija laba un pamatīga vāle.
Mēness uzlēca pirms saules rieta. Eila vēlējās, kaut zinātu ko vairāk par medību ceremonijām, bet klana sievietes tām nekad nelaida pat tuvumā. Pastāvēja ticējums, ka sievietes medībās nes neveiksmi.
Eila pie sevis nodomāja: "Es gan sev nekad neesmu nesusi neveiksmi, tomēr agrāk neesmu mēģinājusi nomedīt kādu lielu dzīvnieku. Kaut es zinātu kaut ko, kas nestu veiksmi!" Sievietes roka sniedzās pēc amuletiem, un viņa iedomājās par savu totēmu. Galu galā tas taču bija Alu Lauva, kas pamudināja viņu medīt. H teica Krebs. "Kāds gan cits varētu būt iemesls, lai sieviete ar savu izvēlēto ieroci kjūtu meistarīgāka par vīrieti?" Eilas totēms bija pārāk spēcīgs sievietei - tas attīstīja viņā vīrišķīgas rakstura īpašības, tā bija domājis Brūns. Eila cerēja, ka arī šoreiz Alu Lauvas totēms nesīs viņai laimi.
Krēsla jau izdzisa un iestājās tumsa, kad Eila aizgāja līdz upes līkumam un ieraudzīja, ka zirgi beidzot iekārtojušies uz naktsguļu. Viņa paņēma apstrādāto kaulu un ādas gabalu un skrēja cauri garajai zālei, līdz nonāca pie spraugas kokos, kur zirgi no rīta bija dzēruši. Dziestošajā dienasgaismā zaļā lapotne izskatījās pelēka, un tālākie koki slējās pret krāšņajām debesīm kā melni silueti. Cerot, ka Mēness izstaros pietiekamu gaismu, lai kaut ko saskatītu, Eila noklāja ādas gabalu uz zemes un sāka rakt.
Zemes virsējā kārta bija cieti noblīvēta, bet, līdzko sieviete izrakās tai cauri, tā rakšana ar noasinātu kaula lāpstiņu kļuva vieglāka. Tikko kā uz ādas gabala bija sakrājusies pietiekami liela zemes kaudze, viņa aizvilka to līdz kokiem, lai tur izgāztu. Līdzko bedre kļuva dziļāka, Eila tās apakšā ieklāja ādas gabalu un rauša zemi tai virsū. Darbs bija grūts, jo viņa drīzāk rīkojās pēc taustes, nevis redzes. Līdz šim jaunajai sievietei nekad nebija pašai nācies rakt bedri. Lielo pavarda bedri, kuru izlika ar akmeņiem, lai ceptu veselus dzīvniekus, klanā parasti raka visas sievietes kopīgi, bet šai bedrei bija jābūt dziļākai un garākai.
Bedre bija izrakta apmēram Eilai līdz viduklim, kad viņa sajuta sūcamies no tās ūdeni un saprata savu kļūdu - nevajadzēja to rakt tik tuvu upei. Bedres dibens ātri pildījās ar ūdeni. Viņa jau stāvēja līdz potītēm dubļos, kad beidzot padevās un, kāpjot ārā no bedres un izceļot no tās ādas gabalu, iebrucināja vienu bedres malu.
"Ceru, ka bedre izrakta pietiekami dziļa," Eila prātoja. "Tādai tai vajadzētu būt - jo dziļāk es roku, jo vairāk tajā sūcas ūdens." Sieviete pavērās mēnesī, pārsteigta par to, cik jau ir vēls. Viņa bija grasījusies strādāt raiti un ātri pabeigt rakšanu, bet, tā kā jau ir tik vēls, tad no plānotās atpūtas nekas nesanāks.
Jaunā sieviete skrēja uz to vietu, kur kaudzē bija sakrauti salasītie krūmu un koku zari, bet pa ceļam paklupa pār kādu neredzamu sakni un smagi sasitās. "Tagad nav laika piesardzībai!" viņa nodomāja, berzēdama sasisto vietu. Ceļgali un plaukstas smeldzoši sāpēja, un viņa bija pārliecināta, ka slapjā tērcīte, kas tecēja pa kāju, ir viņas pašas asinis, kaut arī tumsā neko nevarēja redzēt.
Pēkšņi Eila atskārta un saprata, cik viņa ir neaizsargāta un ievainojama; uz bridi viņu pārņēma panika. "Un ja nu es būtu lauzusi kāju? Ja kaut kas ar mani notiek, šeit taču tuvumā nav neviena, kas man varētu palīdzēt. Ko gan es šeit naktī ārā daru? Bez ugunskura. Un ja nu man uzbrūk kāds dzīvnieks?" Dzīvā atmiņā atausa lūsis, kas reiz bija uzlēcis sievietei virsū. Tumsā, iztēlodamās spīdošās dzīvnieka acis, Eila pasniedzās pēc lingas.
Viņa atrada ieroci savā vietā, joprojām droši aizbāztu aiz jostas siksnas. Tas deva mierinājumu. "Es tāpat esmu mirusi, vai vismaz tā tam būtu jābūt. Ja kaut kam ar mani lemts notikt, tad tas tā arī notiks. Tagad es nedrīkstu par to uztraukties. Ja nepasteigšos, tad, pirms sagatavošos, pienāks jau rīts."
Atradusi zaru kaudzi, viņa sāka vilkt mazākos zarus uz bedres pusi. Eila bija sapratusi, ka viena pati nespēj aplenkt zirgus, un ielejā nebija neviena kanjona, kur tos varētu iedzīt strupceļā, bet intuitīvi viņai ienāca prātā kāda ideja. Tā bija no tām ģeniālajām idejām, kuru radīšanai viņas smadzenes - smadzenes, kas atšķīrās no pārējo klana ļaužu smadzenēm daudz vairāk par ārējo izskatu, - bija īpaši piemērotas. Jaunā sieviete izdomāja: ja jau reiz ielejā nav kanjona, viņa varētu tādu uztaisīt.
Nebija svarīgi, ka tāda ideja nebija nekas jauns. Eila to nezināja, viņai tas bija jaunums. Jaunā medniece to neuztvēra kā lielu atklājumu. Tā šķita tikai neliela pielāgošanās klana vīriešu medību stilam; tikai neliela pielāgošanās, kas, iespējams, varētu varbūt dot iespēju sievietei vienai pašai nogalināt dzīvnieku. Neviens klana vīrietis pat sapņos neiedomātos viens pats nomedīt dzīvnieku. Tas bija liels izgudrojums, kas radies neatliekamas vajadzības dēļ.
Vākdama kopā zarus un izveidodama ieslīpu šķērsli abās bedres pusēs, Eila bažīgi vēroja debesis. Kad austrumos pie debesīm jau sāka izdzist zvaigznes, jaunā medniece aizpildīja palikušās spraugas un ar krūmu zariem izveidoja šķēršļus augstākus. Kad Eila atkāpās un aplūkoja savu roku darbu, debesis bija kļuvušas gaišākas un čaklākie putni jau sāka pogot un čivināt savu rīta sveicienu.
Bedre bija iznākusi apmēram četrstūraina, nedaudz lielāka garumā nekā platumā; pie malām dubļaina - no tās tika vilktas ārā pēdējās slapjās zemes kravas. Izkaisītas dubļu čupiņas, nokritušas no ādas gabala, mētājās nomīdītajā zālē trīsstūra platībā, kuru norobežoja divas uzbūvētās krūmu sienas, kas noslēdzās pie dubļainās bedres. Cauri spraugai, kur bedre atdalīja abas uzceltās sētas, bija redzama upe, kurā atspoguļojās kvēlojošās austrumu debesis. Otrā ņirbošās upes krastā rēgojās stāvā, tumšā ielejas dienvidu puses klints; bija saskatāmas tikai pašas klints virsotnes kontūras.