Eila pagriezās, lai pārbaudītu zirgu atrašanās vietu. Otrā ielejas pusē bija diezgan slīpa nogāze, kas rietumos kļuva stāvāka, jo alas priekšā pārvērtās klinšainā, izrobotā sienā; austrumos ieleja aizstiepās tālu uz priekšu un izlīdzinājās zāļainos pakalnos. Tajā pusē joprojām vēl bija tumšs, bet Eila redzēja, ka zirgu bars sāk kustēties.
Jaunā sieviete paķēra ādas gabalu, plakano kaula lāpstiņu un skrēja atpakaļ uz apmetni krastmalā. Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Piesviedusi malku, viņa ar nūju parušināja karstās ogles un dažas ielika sumbra ragā. Paņēmusi lāpas, pīķus un bozi, Eila skrēja atpakaļ pie bedres. Bedres malā viņa nolika pīķus, blakus nogūla boze, tad, mezdama lielu apli, aizdrāzās, lai paspētu nostāties zirgu baram aiz muguras, pirms tie sāk kustēties.
Un tad sākās gaidīšana.
Gaidīšana bija daudz grūtāka nekā nakts smagais darbs. Eila bija uzbudināta, dega nepacietībā uzzināt, vai plāns izdosies. Viņa pārbaudīja, vai sumbra ragā vēl kvēlo ogles, un gaidīja; pārbaudīja lāpas un gaidīja. Tad sieviete atcerējās neskaitāmas lietas, par kurām iepriekš nebija padomājusi, kuras vajadzēja paveikt vai izdarīt citādi… un gaidīja. Viņa gribēja zināt, kad zirgi sāks savu līkloču gājienu uz upi; Eilai ienāca prātā: varbūt viņus paskubināt? Atmetusi šo domu, viņa turpināja gaidīt.
Zirgi sāka skraidīt apkārt. Eilai šķita, ka viņi izskatās nervozāki nekā parasti, bet viņa nekad nebija tos vērojusi no tik tuva atstatuma, tāpēc nebija par to tik pārliecināta. Beidzot vadošā ķēve sāka virzīties uz upes pusi un pārējie, ik pa brīdim apstādamies, lai uzēstu lekno zāli, viņai sekoja. Tuvojoties upei, saožot Eilas un izrakņātās zemes smaržu, zirgi noteikti kļuva tramīgāki. Kad izlikās, ka vadošā ķēve sāk mainīt virzienu, Eila nolēma, ka pienācis laiks rīkoties.
Ar kvēlojošo ogli no sumbra raga viņa aizdedzināja vienu lāpu un ar aizdegto lāpu - otru. Kad lāpas uzliesmoja, sieviete sāka virzīties pakaļ zirgu baram, sumbra ragu atstādama savā slēptuvē. Kliegdama, brēkdama un vicinādama lāpas, viņa skrēja uz priekšu, bet diemžēl atradās pārāk tālu no zirgu bara. Dūmu smaka zirgos izraisīja instinktīvas bailes no stepes ugunsgrēka. Zirgi sāka nadzigi aulekšot un skrēja daudz ātrāk par Eilu. Bars metās uz savu dzeršanas vietu pie upes un sievietes uzcelto krūmu žogu, bet, sajutuši briesmas, daži zirgi atrāvās no bara un aulekšoja prom austrumu virzienā. Ari Eila, skriedama, cik ātri vien spēja, pagriezās tajā virzienā, cerēdama nogriezt tiem ceļu. Pieskrējusi tuvāk, viņa ieraudzīja, ka viss bars nogriežas, lai izvairītos no sievietes uzbūvētajām lamatām, tāpēc jaunā medniece kliegdama iešāvās bara vidū. Izbijušies zirgi skraidīja viņai apkārt. Nolaistām ausīm, ieplestām nāsīm, samulsumā un bailēs zviegdami, dzīvnieki drāzās viņai garām no visām pusēm. Arī Eilu pārņēma panika bailēs, ka viņi visi aizauļos prom.
Pie sava uzceltā krūmu žoga medniece bija pieskrējusi no austrumu puses, kad pamanīja, ka uz viņas pusi padevusies dūkanā ķēve. Klaigājot un vicinot lāpas, sieviete joņoja ķēvei tieši virsū; šķita, ka sadursme ir neizbēgama. Pašā pēdējā brīdi ķēve pašāvās sānis - viņai tas bija nepareizais un liktenīgais ceļš. Ķēve atklāja, ka ceļš ir nogriezts, un, meklēdama izeju, ielēca žoga iekšpusē. Cīnīdamās pēc elpas un juzdama, ka plaušas tūlīt pat eksplodēs, Eila cirtās ķēvei pakaļ.
Ieraudzījusi spraugu kokos, pa kuru vilinoši aicināja upe, ķēve metās uz turieni. Un tad - pārāk vēlu - pamanīja arī vaļējo bedri. Ķēve pierāva kājas lēcienam pāri bedrei, bet viņas nagi paslīdēja uz dubļainās bedres malas. Ar salauztu kāju nabaga ķēve iegāzās bedrē.
Smagi elsodama, Eila piesteidzās klāt; pacēlusi pīķi, sieviete skatījās, kā ķēve sāpju pilnām acīm, mētādama galvu un kārpīdama dubļus, bedrē zviedz. Ar abām rokām viņa satvēra piķi, sasprindzināja kājas un trieca aso piķa galu bedrē. Pēc dūriena viņa saprata, ka pīķis ir ieurbies ķēves sānos, to ievainodams, bet ne nogalinādams. Paklupdama dubļos un gandrīz vai pati iekrizdama bedrē, Eila skrēja uz bedres otru pusi.
Sieviete paņēma otru piķi un šoreiz nomērķēja uzmanīgāk. Dzīvnieks zviedza no apmulsuma un sāpēm un, kad otra pīķa gals ietriecās tā kaklā, drosmīgi, saņēmis pēdējos spēkus, rāvās uz priekšu. Visbeidzot ar zviedzienu, kas drīzāk izklausījās pēc smilkstiena, zirgs ar salauztu kāju un diviem ievainojumiem atkrita atpakaļ. Spēcīgs zvēliens ar bozi pēdīgi izbeidza dzīvnieka mocības.
Eilai lēnām atgriezās veselais saprāts; vēl viņa bija pārāk apstulbusi, lai novērtētu savu sasniegumu. Stāvēdama bedres malā, smagi elsodama un atspiedusies pret bozi, ko viņa vēl joprojām neizlaida no rokām, sieviete skatījās uz beigto ķēvi, kas gulēja bedres dibenā. Zirga spalvainais, pelēkais kažoks bija notecējis asins strūklām un nosmērēts ar dubļiem, bet dzīvnieks vairs nekustējās.
Lēnām Eila sāka aptvert notikušo. Vēlme iekliegties mežonīgā uzvaras priekā - iepriekš viņa tādu nekad nebija izjutusi - lēnām cēlās augšup pa kaklu no ķermeņa dzilēm un pārvērtās triumfa kliedzienā. Viņa to bija paveikusi!
Tajā bridi kādā vientuļā ielejā kaut kur plašā kontinenta vidienē, blakus neapdzīvotajai ziemeļu lesa stepes nenoteiktajai robežai un dienvidos esošajai mitrākajai kontinentālajai stepei stāvēja jauna sieviete ar bozi rokā un sajutās varena. Viņa varēs izdzīvot! Viņa izdzīvos!
Bet sievietes triumfs nebija ilgs. Paskatījusies uz bedres dibenā guļošo zirgu, Eila pēkšņi saprata, ka nemūžam nespēs izvilkt dzīvnieku ārā no bedres; viņai būs tas jāsadala gabalos dubļainās bedres dibenā. Un pēc tam viņai būs tas viss ātri jānogādā krastmalā, kamēr vēl zirga āda ir daudzmaz labā stāvoklī, pirms vēl citi plēsēji nav saoduši asins smaku. Viņai būs jāsagriež gaļa plānās šķēlēs, jāsaglabā visas tās zirga ķermeņa daļas, kas nepieciešamas, jākurina ugunskuri un jāsargā gaļa, kamēr tā kaltēsies.
No nogurdinošā nakts darba un saspringtās pakaļdzīšanās Eila jau tagad jutās nomocījusies. Bet viņa nebija klana vīrietis, kas varēja atpūsties, kad satraucošās medības bija beigušās, un atstāt gaļas dalīšanas un apstrādes darbu sievietēm. Eilas īstais darbs tagad tikai sāksies. Viņa smagi nopūtās, tad ielēca bedrē un pārgrieza ķēvei rīkli.
Pēc tam viņa skrēja atpakaļ uz krastmalu paņemt ādas gabalu un krama darbarīkus un atgriezusies pamanīja, ka zirgu bars otrā, tālākajā ielejas galā joprojām aulekšo. Viņa aizmirsa par pārējiem zirgiem, kamēr šaurajā bedrē, notriepusies asinīm un dubļiem, cirta gaļas gabalus, cenzdamās vēl vairāk nesabojāt zirga ādu.
Maitasputni knābāja gaļas paliekas no izmestajiem kauliem, kad Eila bija uz ādas gabala sakrāvusi tik daudz gaļas kluču, cik iedomājās spējam pavilkt. Aizvilkusi nastu līdz upmalai, sieviete pielika malku un izgāza kravu tik tuvu ugunskuram, cik vien varēja. Pēc tam, vilkdama aiz sevis tukšo ādas gabalu, sieviete skrēja atkal atpakaļ uz bedri, bet pa ceļam jau bija izvilkusi lingu un sāka ar to sviest akmeņus. Eila dzirdēja lapsas iesmilkstēšanos un redzēja, kā tā aizklibo prom. Viņa būtu to nogalinājusi, ja nebūtu izsviedusi visus akmeņus. Upmalā salasījusi vairāk akmeņu un padzērusies, sieviete atkal ķērās pie darba.