Eila pamēģināja iedot tam zāli, bet kumeliņš, šķiet, nemaz nezināja, ko ar to darīt. Tad viņa pamanīja katliņu, kura dibenā bija palikuši auksti vārīti graudi. "Bērni var ēst to pašu pārtiku, ko viņu mātes," sieviete atcerējās, "tikai ēdienam jābūt mīkstākam." Ielējusi katliņā ūdeni, Eila saspieda graudus putrā un aiznesa trauku kumeļam, kas tikai nospraus- lojās un atkāpās, kad sieviete ielika viņa purniņu katliņā. Bet, nolaizot purnu, kumeļam putras garša iepatikās. Kumeliņš bija izsalcis un atkal meklēja Eilas pirkstus.
Sieviete kādu bridi apdomājās; tad, kumeļam joprojām zīžot viņas pirkstus, Eila nolaida roku traukā. Zirdziņš nedaudz nogaršoja putru un pamētāja galvu, un pēc vairākiem mēģinājumiem, šķiet, māka bija rokā. Kad kumeļš bija izēdis visu katliņu, Eila gāja augšā uz alu, nonesa lejā vēl vairāk graudu un sāka tos vārīt vēlākam laikam.
"Šķiet, ka man nāksies savākt daudz vairāk graudu, nekā es sākumā biju iecerējusi. Varbūt, ja izdosies visu šo gaļu izkaltēt, man atliks vairāk laika?" Uz bridi Eila apstājās un nodomāja, ka klans viņas rīcību būtu uzskatījis par dīvainu: nogalināt zirgu, lai iegūtu sev pārtiku, un pēc tam meklēt pārtiku nogalinātā zirga bērnam. "Es varu atļauties būt tik dīvaina, cik vien to vēlos… šeit." H viņa pati sev iestāstīja, uzdūrusi zirga gaļas gabalu uz noasināta iesma un uzlikusi to cepties savām vakariņām. Tad, novērtējusi gaidāmā darba apjomu, ķērās pie darāmā.
Kad parādījās pilnmēness un zvaigznes pie debesīm sāka mirgot, Eila joprojām grieza gaļu plānās strēmelēs. Upmalu ieskāva ugunskuru aplis, un sieviete bija pati sev pateicīga par sagādāto bagātīgo malkas klāstu. Apļa iekšpusē sāka stiepties rindas ar kaltējamo gaļu. Dzeltenbrūnais lūša kažoks tika sarullēts un nolikts blakus mazākam, raupjākam, brūnajam āmrijas kažokam. Abi gaidīja savu kārtu, kad tiks noskrāpēti un apstrādāti. Svaigi nomazgātais pelēkās ķēves kažoks bija izklāts uz akmeņiem un žāvējās kopā ar zirga kuņģi, kas bija iztīrīts un, lai būtu mīksts, piepildīts ar ūdeni. Žāvējās arī cīpslas, kā arī izmazgātās un visā garumā izstieptās zarnas; nagi un kauli bija sakrauti kaudzītē, turpat bija ari tauku gabali, kas gaidīja, lai tos izkausē un iepilda zarnās uzglabāšanai. No lūša un āmrijas Eilai bija izdevies iegūt pat mazliet tauku - tos varēs izmantot lampām un impregnēšanai -, tomēr pašu dzīvnieku gaļu viņa izmeta. Eilai negaršoja plēsēju gaļa.
Sieviete paskatījās uz pēdējiem diviem gaļas gabaliem, upē nomazgāja no tiem dubļus un pasniedzās pēc viena no tiem, tad pēkšņi pārdomāja. Tie var pagaidīt. Viņa nekad mūžā nav bijusi tik nogurusi kā pašlaik. Pārbaudījusi ugunskurus, Eila pielika katram vēl vairāk malkas, tad izklāja savu lāčādu un saritinājās uz tās.
Kumeļš vairs nebija piesiets pie krūma. Pēc otrās barošanas reizes tam pašam vairs negribējās nekur klīst projām. Eila jau gandrīz bija aizmigusi, kad kumeliņš viņu apostīja un nogūlās blakus. Viņa neiedomājās, ka zirga reakcija varētu viņu pamodināt, ja izdzisušajam ugunskuram tuvotos kāds plēsējs; tas tomēr bija iespējams. Pusnomodā jaunā sieviete aplika roku siltajam, mazajam ķermenitim, sajuta tā sirdspukstus, saklausīja kumeļa elpu un piespiedās viņam vēl tuvāk.
6
Jondalars paberzēja bārdas rugājus uz zoda un pasniedzās pēc savas somas, kas bija atbalstīta pret nīkulīgu priedi. Izņēmis mazu mīkstas ādas maisiņu un atsējis aukliņu, viņš to atvēra vaļā un uzmanīgi apskatīja plānu krama asmeni. Visā tā garumā asmenim bija neliels izliekums - visi no krama izgatavotie asmeņi bija nedaudz izliekti, tā bija šī akmens raksturīga pazīme, bet tā mala bija līdzena un asa. Šis asmens bija viens no tiem īpaši smalkajiem rīkiem, kuru Jondalars bija atlicis malā.
Negaidīta vēja brāzma iepūta ķērpjiem apaugušās vecās priedes sausajos zaros. Brāzma atrāva vaļā telts ieeju, izbrāzās tai cauri, izstiepjot nojumes auklas, paraustot mietus un pēc tam to atkal aizpurinot ciet. Jondalars aplūkoja asmeni, tad pašūpoja galvu un ielika to atpakaļ maisiņā.
- Vai pienācis laiks ataudzēt bārdu? - Tonolans iejautājās.
Jondalars nebija pamanījis jaunākā brāļa tuvošanos. - Runājot par
bārdu, varu tev pateikt vienu, - viņš iesāka. - Vasarā tā var būt par traucēkli, svīstot tā niez - tad to ir daudz ērtāk nodzīt. Bet ziemā tā silda seju un pasargā no aukstuma, un ziema ir jau klāt.
Tonolans uzpūta siltu dvašu rokām, paberzēja tās un, sildīdams pirkstus virs liesmām, notupās pie mazā ugunskura telts priekšā. - Man pietrūkst krāsas, - viņš sacīja.
- Krāsas?
- Sarkanās krāsas. Te nekur nav sarkanās krāsas. Tikai šur tur krūmos tā pavīd, bet viss pārējais - gan zāle, gan lapas - vispirms kļūst dzeltens un tad brūns. - Tonolans pamāja klajās pļavas virzienā, kura pletās viņam aiz muguras, tad paskatījās uz Jondalaru, kas stāvēja pie koka. - Pat priedes izskatās pelēcīgas. Peļķes klāj ledus kārtiņa, arī upmala jau sasalusi, bet es vēl joprojām gaidu rudeni.
- Nu jau vari vairs negaidīt, - Jondalars atbildēja, pienākdams tuvāk un notupdamies ugunskura priekšā pretim brālim. - Šorīt redzēju degunradzi, tas devās uz ziemeļiem.
- Man šķita, ka sāk smaržot pēc sniega.
-Ja šeit vēl apkārt klīst degunradži un mamuti, tad sniega tik drīz nebūs. Šiem zvēriem patīk aukstums, bet viņiem netīk dziļš sniegs. Šķiet, ka viņi allaž nojauš, kad tuvojas liela vētra, un tad steidzīgi dodas uz ledāja pusi. Ir tāda paruna: "Nekad neej uz priekšu, kad mamuti dodas uz ziemeļiem." Tas attiecas ari uz degunradžiem, tomēr tas eksemplārs, ko es redzēju, nekur nesteidzās.
- Esmu vērojis, kā mednieku bari, neizmetuši nevienu pīķi, atgriežas tikai tāpēc, ka degunradži bija virzījušies uz ziemeļiem. Interesanti - cik daudz sniega šajās vietās ir ziemā?
- Vasara bija sausa. Ja ari ziema būs bez sniega, tad varbūt mamuti un degunradži uzturēsies šeit cauru gadu. Bet mēs tagad esam atnākuši tālāk uz dienvidiem, un tas parasti nozīmē, ka sniega ir vairāk. Ja tajos kalnos uz austrumiem dzīvo cilvēki, tad viņiem to vajadzētu zināt. Varbūt mums vajadzēja palikt pie tiem ļaudīm, kas mūs pārcēla pāri upei? Mums ir vajadzīga kāda vieta, kur pārziemot, turklāt tā jāsameklē labi ātri.
- Man šobrīd nekas nebūtu pretim palikt kādā jaukā, draudzīgā alā, kurā ir daudz skaistu sieviešu, - Tonolans smaidīdams atzinās.
- Es dotu priekšroku vienkārši jaukai un draudzīgai alai.
- Lielo brāl, arī tu taču, tāpat kā es, negribētu pavadīt ziemu bez sievietēm, vai ne?
Lielākais brālis pasmaidīja. - Nu, ziema bez sievietes - vai nu skaistas, vai ne - būtu daudz aukstāka.
Prātodams Tonolans paskatījās brālī. - Esmu bieži par to domājis, - viņš sacīja.
- Par ko tad?
- Dažkārt sieviete var būt tāda skaistule, ka vai puse vīru vēlas viņu iegūt, bet viņa skatās vienīgi uz tevi, brāl. Es jau zinu, ka neesi stulbs; ari tu to zini - tomēr tu paej viņai garām un izvēlies kādu pelēku pelīti, kas sēž kaktiņā. Kāpēc, Jondalar, tu tā dari?
- Es nemaz pats to īsti nezinu. Dažkārt šī pelīte vienkārši domā, ka nav skaista tāpēc, ka viņai uz vaiga ir dzimumzīmīte vai deguns pārāk garš. Kad sāc ar viņu runāties, tad atklāj, ka šajā pelītē slēpjas daudz kas vairāk nekā tajā skaistulē, kuru visi kāro iegūt. Gadās tā, ka sievietes, kuras nav pati pilnība, ir tās interesantākās; viņas daudz ko vairāk ir paveikušas vai iemācījušās.