- Varbūt tev ir taisnība. Dažas no tām kautrīgajām, kurām tu esi pievērsis uzmanību, pēc tam atplaukst.
Jondalars paraustīja plecus un piecēlās kājās. - Šādā veidā mēs neatradīsim ne sievietes, ne alu. Taisīsimies nu ceļā!
- Labs ir, - Tonolans dedzīgi piekrita brālim, tad, pagriezis muguru ugunskuram, sastinga. - Jondalar! - viņš noelsās un pēc tam centās runāt normālā balsī. - Nedari neko, lai pievērstu viņa uzmanību, bet, ja paskatīsies pāri teltij, tad ieraudzīsi savu šīrīta draugu vai arī kādu citu tam ļoti līdzīgu.
Jondalars pavērās pāri teltij. Tieši pretī, mīņādamies no vienas kājas uz otru un zvalstīdams savu iespaidīgo svaru, stāvēja milzīgs pinkainais degunradzis ar diviem ragiem. Zvērs bija noliecis galvu uz sāniem un pētīja Tonolanu. Degunradzis bija gandrīz vai akls, tieši sev priekšā viņš neko neredzēja; dzīvnieka mazās ačteles bija izvietotas tālu pakausī, tāpēc viņa redze nebija necik izcila. Taču degunradža asā dzirde un oža kompensēja redzes trūkumu.
Šis zvērs noteikti bija aukstuma mīļotājs. Tam bija divi kažoki: pirmais - apakšējais - bija mīksts, ar biezu, pūkainu spalvu, bet otrais - virsējais - bija pinkains un iesarkani brūns; zem pamatīgās ādas slēpās trīs collu biezs tauku slānis. Šis dzīvnieks turēja galvu zemāk par pleciem, un viņa garais priekšējais rags bija noliekts uz priekšu tādā leņķī, ka, viņam līgojoties, pieskārās zemei. Degunradzis izmantoja šo lielo ragu, lai no ganībām attīrītu sniegu, ja tas nav pārāk dziļš. Viņa īsās, resnās kājas viegli iestiga sniegā. Šis zvērs, lai saēstos lekno zāli un uzkrātu papildu tauku slāni, tikai neilgu laiku uzturējās dienvidu pļavās; tas parasti notika vēlā rudenī un agrā ziemā, kad viņam te bija pietiekami auksts, bet pirms nebija sasnidzis dziļš sniegs. Sava biezā kažoka dēļ viņš nespēja paciest karstumu, tāpat kā nevarēja izdzīvot dziļā sniegā. Degunradža mājas bija ledaini aukstā, sasalusī, izkaltusi tundra un stepes blakus ledājam.
Tomēr garajam konusveida priekšējam ragam bija arī daudz bīstamāks lietojums nekā tikai sniega šķūrēšana, un starp Tonolanu un degunradzi bija palicis tikai mazs atstatums; starp viņiem nebija neviena šķēršļa.
- Nekusties! - Jondalars nošņācās. Viņš ienira aiz telts un pasniedzās pēc pīķu saišķa.
- Šie vieglie pīķi viņam neko nepadarīs, - Tonolans konstatēja, kaut arī viņš bija pagriezis brālim muguru. Šis komentārs uz mirkli apstādināja Jondalara roku; viņš gribēja zināt, kā brālis varēja nojaust, ko viņš grasās darīt. - Tev vajadzētu trāpīt viņam kādā jutīgā vietā, piemēram, acī. Bet tas ir pārāk mazs mērķis. Degunradža medībām nepieciešams smags šķēps, - Tonolans turpināja, un brālis saprata, ka tas ir tikai minējums.
- Nerunā tik daudz, tā tu pievērsīsi viņa uzmanību, - Jondalars brīdināja. - Varbūt man nav šķēpa, bet tev vispār nav nekāda ieroča. Es apiešu apkārt teltij no aizmugures un pamēģināšu viņam uzbrukt.
- Pagaidi, Jondalar! Nevajag! Ar to pīķi tu viņu tikai saniknosi, tu pat nevarēsi viņu ievainot. Vai atceries, kā mēs mēdzām pievilināt degunradžus, kad bijām mazi puikas? Kādam vajadzēja skriet, likt, lai dzīvnieks skrien viņam pakaļ, pēc tam izvairīties, līdz kāds cits piesaistīja zvēra uzmanību. Vajadzēja likt degunradzim skraidīt, līdz viņš tā nogura, ka nespēja vairs pakustēties. Gatavojies pievērst viņa uzmanību - es skriešu un mēģināšu likt viņam uzbrukt man.
- Nē! Tonolan! - Jondalars iekliedzās, bet bija jau par vēlu. Tonolans jau skrēja prom.
Nekad nevarēja uzminēt, ko neaprēķināmais zvērs darīs. Šoreiz viņš nedzinās pakaļ skrienošam mērķim, bet gan metās uz telti, ko purināja vējš. Zvērs taranēja telti, izplēsa tajā caurumu, sarāva auklas un tajās sapinās. Izpinies no auklām, degunradzis nolēma, ka viņam nepatīk ne šie vīrieši, ne viņu apmetne, un nevainīgi aizrikšoja prom. Tonolans, paskatījies pār plecu un pamanījis, ka degunradzis ir prom, cilpoja atpakaļ.
- Tas bija muļķīgi! - Jondalars kliedza, mezdams pīķi pret zemi ar tādu spēku, ka tieši zem smailā kaula uzgaļa nolūza koka spals. - Vai gribēji, lai tevi nogalina? Ak Lielā Doni! Tonolan! Divi cilvēki nevar tikt galā ar degunradzi! Viņš ir jāielenc. Un ja nu viņš būtu meties tev pakaļ? Ko gan, Lielās Mātes elle, es darītu, ja tevi ievainotu?
Tonolana sejā parādījās pārsteiguma izteiksme, tad to nomainīja dusmu uzliesmojums, kas pēc tam pārauga smaidā. - Tu patiešām biji par mani uztraucies! Klaigā, cik gribi, mani tu neiebiedēsi. Varbūt man tā nevajadzēja darīt, bet es nevarēju pieļaut, lai tu izdarītu kādu muļķīgu kustību, piemēram, uzbruktu degunradzim ar tik vieglu pīķi. Ko gan, Lielās Mātes elle, es darītu, ja tevi savainotu? - Tonolana smaids kļuva platāks un acīs iemirdzējās maza zēna prieks, kuram izdevies kādu apmuļķot. - Turklāt degunradzis nemaz nedzinās man pakaļ.
Jondalara seja nereaģēja uz brāļa smaidu. Viņa dusmu izvirdums bija vairāk domāts kā atvieglojums, nevis patiess niknums, tomēr pagāja kāds bridis, līdz viņš aptvēra, ka Tonolans ir sveiks un vesels.
- Tev paveicās. Šķiet, ka mums abiem šoreiz paveicās, - Jondalars atzina, gari nopūzdamies. - Bet labāk pagatavosim pāris šķēpu, pat ja tie būs tikai pīķi ar asiem galiem.
- Neesmu pa ceļam redzējis nevienu īvi, bet mēs varam pameklēt kādu osi vai alksni, - Tonolans ierosināja, kad abi sāka vākt kopā telti. - Ari tie varētu noderēt.
- Jebkas noderēs, pat vītols. Mums tos vajadzētu pagatavot pirms došanās ceļā.
-Jondalar, labāk ejam prom no šejienes. Mums taču jātiek līdz tiem kalniem, vai ne?
- Man nepatīk doties ceļā bez šķēpiem, kad apkārt klīst degunradži.
- Mēs varam agrāk uztaisīt apmetni. Mums tāpat jāsalabo telts. Ja tagad dosimies ceļā, tad varam sameklēt labāku vietu apmetnei, varbūt pat mežā. Tas degunradzis var atgriezties.
- Un viņš var arī mums sekot. - Parasti no rītiem Tonolans dega nepacietībā ātrāk doties ceļā; Jondalars zināja, ka brālim nepatīk kavēšanās. - Varbūt mums patiešām pamēģināt tikt līdz tiem kalniem? Nu labi, Tonolan, bet šovakar mēs agrāk ierīkosim apmetni, sarunāts?
- Sarunāts, lielo brāl!
Mierīgā, vienmērīgā solī abi brāļi gāja gar upes krastu, jau sen pieraduši viens pie otra iešanas ritma un apraduši ar otra garajām klusēšanas pauzēm. Viņi bija kļuvuši viens otram tuvāki, no sirds izrunājušies un dalījušies domās, pārbaudījuši viens otra stiprās un vājās puses. Katrs jau ierasti uzņēmās savus pienākumus, un, ja draudēja briesmas, brāļi bija atkarīgi viens no otra. Viņi bija jauni, spēka pilni un veselīgi, kā ari pārliecināti, ka var tikt galā ar visām draudošajām briesmām, kas ceļā var gadīties.
Viņi bija tā pieskaņojušies apkārtējai videi, ka līdz pēdējam sīkumam izprata to. Jebkurš traucēklis, kas radītu briesmas, nekavējoties darītu viņus modrus. Bet brāļi gandrīz nemaz nepievērsa uzmanību siltumam, ko izstaroja augstu uzlēkusi saule un ko, šalkdams kailajos koku zaros, mazināja aukstais vējš. Tāpat viņi neievēroja arī melnos mākoņus, kas ieskāva baltās kalnu virsotnes, un dziļo, straujo upi.
Lielās Mātes upes kursu iezīmēja milzīgā kontinenta kalnu grēdas. Tā iesākās ledāju skautās ziemeļu augstkalnēs un tecēja uz austrumiem. Aiz pirmās kalnu grēdas pavērās līdzenums - agrākos laikos tas bija iekšzemes jūras baseins. Tālāk uz austrumiem, veidodama lielu arkas formu, izlocījās otra kalnu grēda. Tur, kur tālākā pirmās kalnu grēdas austrumu alpīnā piekrastes josla satikās ar otrās kalnu grēdas ziemeļrietumu pakāji, upe izlauzās cauri akmeņainai joslai un strauji pagriezās uz dienvidiem.