Pēc tam kad upe bija noplūdusi lejā no augstkalnēs, tā līkumoja pa zālainām stepēm, izlocījās cilpu cilpām, sadalījās vairākās gultnēs, tad atkal apvienojās vienā lielā ūdenstilpē un turpināja ceļu uz dienvidiem.
Plūzdama cauri ieplakai, gausā, likumotā upe radīja pastāvības ilūziju. Bet tā bija tikai ilūzija. Kad Lielā Mātes upe bija sasniegusi līdzenuma dienvidu puses kalnājus, tie atkal pavērsa tās kursu uz austrumiem un saplūdināja kopā visas teces, ko upe bija savākusi savā sākuma posmā - ziemeļu un austrumu pusē, pirmajā masīvajā, ledus klātajā kalnu grēdā.
Lielā, piebrieduši Mātes upe applūdināja ieplaku, kas ar plašu loku izlocījās austrumu virzienā pretim otrās kalnu grēdas virsotņu dienvidu galējam punktam. Abi vīrieši bija gājuši pa upes kreiso krastu, laiku pa laikam šķērsodami ceļā stāvošās upītes un strautus, kas naski vēlējās savienoties ar Lielo Māti. Viņpus upes uz dienvidiem līdzenums pārgāja stāvos, klinšainos šķēršļos; tikai to nogāzēs pie Lielās Mātes krastiem pauguri kļuva arvien lēzenāki.
- Nedomāju, ka pirms ziemas iestāšanās mēs atradīsim Donau upes beigu galu, - Jondalars piebilda. - Sāku jau šaubīties, vai tāds gals vispār ir.
- Noteikti ir, un mēs drīz vien to atradīsim. Paskaties, cik tā ir liela! - Tonolans ar izteiksmīgu žestu norādīja pa labi. - Kurš gan varēja iedomāties, ka šī upe ir tik milzīga? Mēs jau droši vien esam tuvu tās beigām.
- Bet mēs vēl neesam sasnieguši tās Māsu, vismaz man šķiet, ka neesam. Tamens stāstīja, ka tā ir tikpat liela kā Māte.
- Tas droši vien ir viens no tiem izpušķotajiem stāstiem. Tu taču pa īstam nemaz netici, ka var būt vēl viena tikpat liela upe kā šī, kas tek uz dienvidiem pa šo līdzenumu?
- Nu, Tamens neteica, ka pats savām acīm to redzējis, bet viņam bija taisnība, ka Māte vēlreiz pagriezīsies uz austrumiem, kā arī par tiem ļaudīm, kas pārcēla mūs pāri lielajai gultnei. Tikpat labi viņam varētu būt taisnība arī par Māsu. Kaut mēs būtu mācējuši tās Alas cilvēku valodu, kas mūs pārcēla pāri ar plostu! Viņi droši vien būtu zinājuši, vai Mātes pieteka ir tikpat liela kā viņa pati.
- Tu taču zini, cik viegli ir pārspīlēt visus tos brīnumus, kas atrodas tālu projām. Man šķiet, ka Tamena pieminētā Māsa ir vienkārši vēl viena Mātes gultne, kas atrodas tālāk uz austrumiem.
- Ceru, ka tev taisnība, mazo brāl. Jo, ja tāda Māsa vispār eksistē, tad, pirms vēl sasniegsim kalnus, mums būs tā jāšķērso. Un es patiešām nezinu, kur vēl mēs varētu atrast kādu vietu, kur pārziemot.
- Es tam noticēšu tikai tad, kad pats savām acīm būšu to ieraudzījis.
Kāda kustība, kas nesaskanēja ar parasto dabas lietu kārtību, kāda bija iedibinājusies ļaužu apziņā, piesaistīja Jondalara uzmanību. Pēc skaņas viņš pazina tumšo mākoni tālumā, kas kustējās uz priekšu, neņemot vērā spēcīgo vēju; vīrietis apstājās, lai noraudzītos V veida kāsī. Tuvojās gāginošas zosis. Tās milzīgi iespaidīgā armādā - kā viens vesels -, aptumšodamas debesis, nolaidās zemāk un, tuvojoties zemei, izklīda, nolaida kājas un, spārnus vicinādamas, gatavojās atpūtai. Priekšā esošā upe izlocījās apkārt stāvai klintij.
- Lielo brāl, - Tonolans ierunājās, no sajūsmas smaidīdams, - šīs zosis nebūtu nolaidušās, ja priekšā nebūtu dūksnājs. Varbūt tas ir kāds ezers vai jūra? Varu saderēt, ka Māte tajā ietecēs. Manuprāt, esam sasnieguši upes galu!
-Ja uzkāpsim tajā kalnā, tad labāk pārredzēsim, kas mūs tur priekšā sagaida. - Jondalara tonis bija piesardzīgi neitrāls, bet Tonolanam radās priekšstats, ka brālis diez ko viņam netic.
Ātri rāpdamies augšā kalnā un smagi elsodami, abi brāļi sasniedza kalna virsotni; pārsteigumā viņiem aizrāvās elpa. Viņi bija uzkāpuši pietiekami augstu, lai pārredzētu labu gabalu uz priekšu. Aiz līkuma Māte kļuva platāka, tās ūdeņi kļuva nemierīgi un, tuvojoties plašajiem ūdeņiem, bangoja un putoja. No upes dibena tika sacelti augšā dubļi, tāpēc lielās ūdenstilpes ūdeņi bija dubļaini un pilni ar dažādām sanesām. Nolūzuši zari, beigti dzīvnieki un veseli koki, ierauti pretstraumes atvaros, virpuļoja un kūlās pa upi.
Viņi nebija sasnieguši Mātes upes galu. Viņi bija nonākuši tikai pie Māsas.
Viņiem priekšā, augstu kalnos, vairākas urdziņas un strautiņi veidoja Māsas upes mūža pirmsākumu. Strauti pārvērtās upēs un strauji plūda lejup no kalna, dažviet izveidodami ūdenskritumus, un tecēja tieši uz rietumiem - lejup pa otrās lielās kalnu grēdas nogāzēm. Neveidodamas pa ceļam ezerus vai ūdenskrātuves, bangojošās straumes pieņēmās spēkā un inercē, līdz tās visas saplūda kopā līdzenumā. Krāčainās Māsas vienīgais savaldošais spēks un kavēklis bija pati ūdeņiem bagātā un daudz rāmākā Māte.
Pieteka, pēc lieluma gandrīz vai līdzvērtīga galvenajai upei, bangainā straumē savienojās ar Māti, cīnīdamās par raitās straumes kontroles pārņemšanu. Tā nedaudz pierima un tad uzbangoja ar jaunu sparu, mežonīgā niknumā izveidodama pretstraumes un provizoriskus atvarus, kas bīstamā virpulī iesūca sevī peldošās drazas, norāva tās līdz upes dibenam un pēc brīža vēlāk izspļāva ārā kādu gabalu tālāk, lejup pa straumi. Rijīgā satece izpletās bīstamā un milzīgā ezerā, kam nevarēja saskatīt otru krastu.
Rudens plūdi bija sasnieguši apogeju, un krasti, no kuriem ūdens tikai vēl nesen bija atkāpies, bija pārvērtušies par dubļainu dumbrāju; ūdens bija atstājis aiz sevis izpostītu muklāju: izgāztus kokus ar pavērstām saknēm uz augšu, pret debesīm; piemirkušus stumbrus un nolauztus zarus; sprāgoņus un mirstošas zivis, izmestas žūstošās peļķēs. Ūdensputni mielojās ar viegli pieejamo maltīti; tuvākais krasts bija nosēts ar putnu koloniju. Turpat blakus hiēna plosīja staltbriedi un nelikās traucēties par melno stārķu spārnu vēzieniem.
- Lielā Māte! - Tonolans sajūsmināti iesaucās.
- Tai ir jābūt Māsai. - Jondalars bija pārāk aizgrābts no šī skata, lai pajautātu brālim, vai tagad Tonolans tic viņa teorijai.
- Kā mēs tiksim tai pāri?
- Es nezinu; nāksies iet gar krastu, augšup pret straumi.
- Cik tālu? Tā taču ir tikpat liela, cik Māte!
Jondalars spēja vienīgi pašūpot galvu. Viņa pierē iegūla rūpju pilna rieva. - Mums vajadzēja paklausīt Tamena padomam. Jebkuru dienu var sākt snigt; mums vairs nav laika atkāpties atpakaļ. Es nevēlētos, ka sniega vētra mūs pārsteigtu atklātā līdzenumā.
Pēkšņa vēja brāzma, atkailinot Tonolana galvu, nopūta puiša kapuci. Viņš to atkal uzlika galvā, savilka ciešāk ap seju un noskurinājās. Kopš brāli bija devušies Ceļojumā, šī bija pirmā reize, kad Tonolanam sāka rasties nopietnas šaubas par to, vai viņi pārdzīvos gaidāmo garo un bargo ziemu. - Jondalar, ko mēs darīsim?
- Vispirms atradīsim vietu, kur ierīkot apmetni. - Garākais brālis no sava skatpunkta vēlreiz pārlūkoja apkārtni. - Tur tālāk, augšup pa straumi, blakus augstajam krastam, kur atrodas alkšņu puduris. Tur ir strautiņš, kas ietek Māsas upē, - tā ūdenim vajadzētu būt tīram un labam.
- Ja piesiesim abas mugursomas vienam baļķim un abi sasiesimies ap vidukli ar virvi, tad, turoties viens otram blakus, varēsim pārpeldēt pāri upei.
- Es zinu, mazo brāl, ka tu esi drosmīgs karstgalvis, bet tas būtu neprāts. Neesmu pārliecināts, vai spētu pārpeldēt pāri, turklāt vēl velkot baļķi ar visu mūsu iedzīvi. Ūdens upē ir auksts. Tikai straume vēl neļauj tam sasalt - šorīt pie krasta jau bija izveidojies ledus. Un ja nu mēs iepinamies kāda koka zaros? Tad mūs aiznesīs pa straumi, varbūt pat ieraus kādā atvarā un mēs nonāksim upes dibenā.