- Vai atceries tās Alas ļaudis, kas dzīvoja Lielā Ūdens tuvumā? Viņi izraka lielus kokus un izmantoja tos, lai šķērsotu upi. Varbūt mēs varētu…
- Nu tad atrodi šeit kādu koku, kas šim mērķim būtu pietiekami liels, - Jondalars sacīja, pamādams ar roku uz zālainās stepes pusi, kur auga tikai pāris tievu un panīkušu kociņu.
- Nu… kāds man stāstīja par vēl kādu Alu, kur no bērzu tāsīm izgatavo vieglas laivas… bet tas izklausās nepārliecinoši.
- Esmu tās redzējis, tikai nezinu, kā tās taisa vai kādu līmi viņi lieto, lai tajās nesūktos iekšā ūdens. Tieši tās Alas apkārtnē aug paši lielākie bērzi, kādus neesmu redzējis šeit.
Cenzdamies izdomāt kādu citu ideju, kuru brālis ar savu nesatricināmo loģiku neapgāztu, Tonolans pavērās apkārt. Uz kāda augsta uzkalniņa dienvidu pusē jaunākais brālis pamanīja taisnu, garu alkšņu puduri un pasmaidīja. - Un kā būtu, ja mēs uztaisītu plostu? Viss, kas mums jādara, - vienīgi jāsasien kopā baļķu gabali; uz tā uzkalniņa ir alkšņi, pat vairāk, nekā vajadzīgs.
- Un vēl ir nepieciešama viena ļoti gara un izturīga kārts, kas sniedzas līdz pat upes dibenam, - plosta vadīšanai. Plostus ir grūti vadīt pat mazās un seklās upēs.
Tonolana pašpārliecinātība noplaka, un Jondalaram bija jāapspiež smaids. Mazais brālis nekad nemācēja noslēpt savas jūtas; Jondalars pat šaubījās, vai viņš vispār to kādreiz ir centies darīt. Bet tā bija brāļa dedzīgā un sirsnīgā daba, kas lika viņu mīlēt.
- Tomēr visā visumā tā nemaz nav tik peļama ideja, - Jondalars piebilda un pamanīja, ka brāļa sejā atplaiksnī smaids, - tikai tad, kad būsim nogājuši augšup pa straumi tik tālu, līdz vairs nedraudēs briesmas tikt ierautiem atvarā. Un mums jāsameklē tāda vieta, kur upe paplašinās un kļūst seklāka, nav tik strauja kā šeit un kur aug koki. Cerams, ka laiks vēl mums to atļaus.
Līdzko tika pieminēti laikapstākļi, Tonolans kļuva tikpat nopietns kā brālis. - Nu tad ejam! Telts jau ir salabota.
- Vispirms pārbaudīšu to alkšņu puduri. Mums vēl joprojām noderētu uztaisīt pāris alkšņa pīķu. Tos jau vajadzēja uztaisīt pagājušonakt.
- Vai tu joprojām uztraucies par to degunradzi? Viņš taču ir palicis mums tālu aiz muguras. Mums jāsāk iet, lai varētu atrast īsto vietu, kur šķērsot upi.
- Es vismaz nogriezīšu nūju.
- Tad nogriez arī man vienu. Es sakravāšu mantas.
Paņēmis cirvīti, Jondalars pārbaudīja tā asmeni, tad, pamājis ar galvu, sāka tuvoties alkšņu pudurim, kas auga uzkalniņā. Viņš uzmanīgi nopētīja kokus un izvēlējās garu, taisnu un jaunu koku. Vīrietis jau bija to nocirtis, attirījis no zariem un sācis meklēt ari Tonolanam piemērotu nūju, kad pēkšņi izdzirdēja kņadu - šņaukāšanos un urkšķēšanu. Viņš dzirdēja, kā brālis iekliedzas, un tad atskanēja tik briesmīga skaņa, kādu viņš savu mūžu nebija dzirdējis, - brāļa sāpju kliedziens. Pēc īsā kliedziena sekoja klusums, kas šķita vēl briesmīgāks.
- Tonolan! Tonolan!
Sagrābis rokā alkšņa nūju, Jondalars skrēja lejā pa kalnu, viņu pašu bija sagrābušas stindzinošas bailes. Sirds sitās kaklā, kad Jondalars ieraudzīja milzīgo, pinkaino degunradzi, kas bija tikpat garš kā viņš pats un pašlaik pa zemi stumdīja brāļa ļengano augumu. Dzīvnieks acīmredzot nezināja, ko darīt ar savu upuri, kad tas bija notriekts gar zemi. Baiļu un niknuma pārņemts, Jondalars nedomāja, viņš rīkojās, zemapziņas vadīts.
Vicinādams alkšņa nūju kā bozi, vecākais brālis, nedomādams pats par savu drošību, metās virsū degunradzim. Viens smags sitiens trāpīja zvēram pa degunu, tieši zem lielā, līkā raga, tad sekoja vēl viens. Nesaprazdams, ko darīt ar trako vīru, kas metas viņam virsū un sagādā sāpes, degunradzis atkāpās. Jondalars gatavojās nākamajam sitienam, atvēzējās ar garo nūju, bet dzīvnieks pagriezās. Spēcīgais nūjas trieciens pa zvēra rumpi nesagādāja tam nekādas sāpes, bet viņu nokaitināja garais vīrs, kas nelika tam mieru.
Kad nākamreiz alkšņa nūja nošvīkstēja gaisā, dzīvnieks paskrēja uz priekšu; Jondalars apstājās un vēroja, kā degunradzis, smagi elsdams, dodas projām. Nometis nūju, viņš skrēja atpakaļ pie brāļa. Tonolans gulēja ar seju pret zemi, kā degunradzis bija viņu pametis.
- Tonolan? Tonolan! - Jondalars apgrieza brāli ar seju uz augšu. Tonolana ādas bikses pie cirkšņa bija ieplēstas, un asins traips auga arvien lielāks.
- Tonolan! Ak Doni! - Jondalars pielika ausi pie brāļa krūtīm, ieklausīdamies viņa sirdspukstos un baidīdamies, ka tikai iztēlojies viņa sirdspukstus, līdz sadzirdēja brāli elpojam.
- Ak Doni! Viņš ir dzīvs! Bet ko lai es tagad daru? - Piepūlē iestenēdamies, Jondalars pacēla bezsamaņā esošo brāli un kādu brīdi stāvēja, ieskāvis to savās rokās.
- Doni! Ak Lielā Zemes Māt! Lūdzu, neņem vēl viņu pie sevis! Ļauj viņam dzīvot! Ak, lūdzu… - Jondalara balss aizlūza, un šaušalīgas elsas lauzās ārā no viņa krūtīm. - Māte… lūdzu… ļauj viņam dzīvot…
Jondalars pielieca galvu brāļa ļenganajam plecam un kādu brīdi nevaldāmi elsoja, pēc tam aiznesa viņu atpakaļ uz telti. Uzmanīgi noguldījis jaunāko brāli uz guļamādas, vecākais brālis ar kaula spala nazi pārgrieza viņa ādas bikses. Vienīgā redzamā brūce kreisās kājas augšpusē bija plēsta, robota rēta - zvērs bija pārplēsis ādu un muskuļus, bet brāļa krūškurvis bija tumši sarkans, kreisais sāns uzpampis un sāka mainīt krāsu. Ar tausti pārbaudījis brāļa ribas, Jondalars pārliecinājās, ka vairākas no tām ir lauztas; iespējams, ir arī iekšēji savainojumi.
Asinis sūcās no dziļās brūces Tonolana kājā un sakrājās peļķē uz guļamādas. Jondalars parakņājās savā somā, mēģinādams atrast kaut ko, ar ko tās uzsūkt. Viņš paķēra savu vasaras bezroci, samīcīja to mur- skulī un, cenšoties no zvērādas saslaucīt asinis, tikai izsmērēja tās vēl vairāk. Pēc tam viņš uzlika mīksto ādu uz brūces.
- Doni, Doni! Es nezinu, ko darīt. Es neesmu dziednieks. - Jondalars notupās, izvilka ar roku cauri matiem, atstādams uz sejas asins traipus. - Vītola miza! Es labāk pagatavošu vītola mizas tēju!
Viņš izgāja laukā no telts, lai sakarsētu ūdeni. Viņam nebija jābūt dziedniekam, lai zinātu vītola mizas sāpju remdējošās īpašības; visi parasti dzēra vītolu mizas tēju, ja mocījās galvassāpēs vai kādās citās nelielās vainās. Jondalars nezināja, vai to var lietot arī pie nopietnām brūcēm, bet neko citu viņš nespēja izdomāt. Laukā viņš nervozi staigāja apkārt ugunskuram, katrā aplī ieskatīdamies telts iekšienē, gaidīdams, līdz aukstais ūdens uzvārīsies. Viņš pielika ugunij vairāk malkas un pabīdīja koka rāmja galu, kas turēja vārāmo ādas katliņu, kas bija pilns ar ūdeni.
Kāpēc ūdens tik ilgi nevārās? Ak, vēl taču nav savākta vītola miza! Jāpasteidzas, līdz ūdens nav vēl uzvārījies. Jondalars pabāza galvu teltī un labu bridi vēroja brāli, tad skrēja uz upmalu. Nolobījis mizu no kailā koka, kura garie zari iestiepās upē, viņš skrēja atpakaļ.
Vispirms Jondalars pārbaudīja, vai Tonolans nav atguvis samaņu, un ieraudzīja, ka viņa vasaras bezrocis ir viss piesūcies ar asinīm. Tad pamanīja, ka pārpilnais ādas katliņš vārās un ūdens iet pāri tā malām un apdzēš ugunskuru. Jondalars bija apjucis - ko darīt vispirms? Vai parūpēties par brāli vai pagatavot tēju - viņa skatiens šaudījās šurpu turpu: no ugunskura uz telti un atkal uz ugunskuru. Visbeidzot lielais brālis paķēra dzeramo krūzīti un, apdedzinādams roku, iesmēla uzvārīto ūdeni, pēc tam ādas katliņā sameta vītola mizas. Cerībā, ka uguns no jauna uzliesmos, viņš piemeta tai vēl pāris žagaru. Pārmeklējot Tonolana mugursomu, viņš izmisumā izgāza visu tās saturu un, atradis brāļa vasaras bezroci, nolēma to nomainīt pret savu - asinīm piemirkušo.