Выбрать главу

Jondalaram ieejot teltī, Tonolans ievaidējās. Šī bija pirmā skaņa, ko viņš no brāļa izdzirdēja. Iesmēlis krūzitē tēju un pamanījis, ka viss šķidrums katliņā jau gandrīz izvārījies, lielais brālis uztraucās, vai tēja nebūs par stipru. Ar karstā šķidruma krūzīti rokās viņš ienira atpa­kaļ teltī, izmisīgi meklēdams, kur to nolikt, un ieraudzīja, ka asinis piesūcinājušas ne tikai viņa vasaras bezroci; tās krājās zem Tonolana, iekrāsodamas sarkanu guļamo zvērādu.

"Viņš zaudē pārāk daudz asiņu! Ak Māt! Brālim vajadzīgs dziednieks. Ko lai es daru?" Jondalars arvien vairāk satraucās un baiļojās par savu brāli. Viņš jutās tik bezpalīdzīgs. "Man jāsameklē palīdzība. Kur? Kur lai es atrodu dziednieku? Es pat nevaru tikt pāri Māsas upei, jo nedrīkstu pamest brāli. Kāds vilks vai hiēna var saost asinis un uzbrukt viņam.

Lielo Māt! Paskaties uz tām asinīm, kas piesūcinājušas bezroci! Kāds dzīvnieks var tās saost." Jondalars pagrāba ar asinīm piesūcināto bez­roci un izmeta to ārā no telts. Nē, tā nedrīkst darīt! Viņš izskrēja ārā no telts, vēlreiz pacēla asinīm piesūkušos ādas gabalu un izmisīgi lūkojās visapkārt, kur to likt. Tikai tālāk no apmetnes, tālāk no brāļa.

Jondalars bija šokā, bēdu nomākts un sirds dziļumos zināja, ka ce­rību nav. Brālim bija nepieciešama palīdzība, ko viņš pats nemācēja sniegt un arī nevarēja iet to meklēt. Pat ja zinātu, kur to meklēt, viņš nedrīkstēja atstāt apmetni. Bija pavisam bezjēdzīgi domāt, ka asinīm piesūcies bezrocis var vairāk pievilināt plēsējus nekā pats Tonolans ar savu asiņojošo brūci. Bet dziļi sirdī Jondalars nevēlējās pieņemt patie­sību. Panika nomāca viņa veselo saprātu.

Ieraudzījis alkšņu puduri, ar neprātīgām kustībām viņš uzskrēja uz­kalnā un iebāza asiņaino bezroci augstu kāda koka zaru izliekumā. Pēc tam skrēja atpakaļ. Iegājis teltī, Jondalars skatījās uz savu jaunāko brāli, it kā ar savu milzīgo gribasspēku varētu izdziedēt viņu un padarīt atkal to sveiku un veselu, un smaidīgu.

Tonolans, it kā sajutis brāļa gribasspēku, ievaidējās un, mētādams galvu, atvēra acis. Jondalars nometās uz ceļiem, pieliecās tuvāk brālim un, par spīti vārgajam smaidam, ieraudzīja sāpes viņa acīs.

-    Tev bija taisnība, lielo brāl. Tev vienmēr ir taisnība. Mēs nebijām atstājuši to degunradzi sev aiz muguras.

-    Tonolan, es negribu, lai man būtu taisniba. Kā tu jūties?

-    Vai gribi dzirdēt godīgu atbildi? Man sāp. Cik slikti izskatās? - viņš jautāja, cenzdamies piecelties sēdus. Sirsnīgais, samocītais smaids pār­vērtās sāpju grimasē.

-     Nemaz nemēģini kustēties! Lūdzu, iedzer, es pagatavoju vītola mizas tēju! - Jondalars atbalstīja brāļa galvu un turēja krūzīti viņam pie lūpām. Tonolans iedzēra pāris malciņu, tad ar atvieglojumu atlaidās atpakaļ guļus. Sāpēm brāļa acīs pievienojās arī baiļu izteiksme.

-     Pasaki man atklāti, Jondalar! Cik slikti izskatās?

Garais vīrietis aizvēra acis un ievilka elpu. - Nav labi.

-     Ne jau to es gribēju dzirdēt, bet cik slikti? - Tonolana skatiens pievērsās brāļa rokām, un viņa acis trauksmaini iepletās. - Tavas rokas ir vienās asinis! Vai tās ir manas asinis? Labāk jau saki, kā ir.

-    Es patiešām nezinu. Tu esi ievainots cirksni un zaudējis daudz asiņu. Degunradzis droši vien svaidījis tevi un minis kājām. Man šķiet, ka tev ir pāris lauztu ribu. Nezinu, kas vēl. Es taču neesmu dziednieks…

-    Bet man ir vajadzīgs dziednieks, un vienīgā iespēja, kur sameklēt palīdzību, ir pāri upei, kurai mēs netiekam pāri.

-    TS tas ir.

-    Palīdzi man, Jondalar! Es gribu redzēt, cik slikti mans ievainojums izskatās.

Jondalars sāka iebilst, tad negribot piekāpās un nekavējoties to no­žēloja. Brīdī, kad Tonolans centās piecelties sēdus, viņš sāpēs iekliedzās un atkal zaudēja samaņu.

-     Tonolan! - Jondalars iesaucās. Asiņošana pirms brīža bija kļuvusi lēnāka, bet brāļa mēģinājums izkustēties bija licis tām atkal plūst strau­jāk. Lielais brālis salocīja Tonolana bezroci un uzlika to uz rētas, pēc tam izgāja no telts. Ugunskurs bija jau gandrīz izdedzis. Jondalars uzmanīgi piemeta malku, un tas atsāka degt, pēc tam uzlika vēl ūdeni vārīties un saskaldīja vairāk malkas.

Atgriezies teltī, viņš atkal pārbaudīja brāli. Tonolana bezrocis bija piesūcies asinīm. Jondalars noņēma to nost, lai apraudzītu ievainojumu, un savieba seju, atcerēdamies, kā bija skrējis augšup kalnā, lai atbrī­votos no pirmā asiņainā bezroča. Viņa sākotnējā panika bija pārgājusi, un tagad tas izskatījās muļķīgi. Asiņošana bija apstājusies. Sameklējis vēl vienu apģērba gabalu - apakšējo apmetni aukstam laikam -, viņš uzlika to uz brūces un apsedza Tonolanu, tad paņēma otro asiņaino bezroci un devās uz upi. Iemetis bezroci upē, Jondalars noliecās, lai nomazgātu asiņainās rokas, joprojām izjuzdams kaunu par savu pir­mītējo paniku.

Viņš nezināja, ka ekstremālos apstākļos panika palīdz izdzīvot. Kad nekas vairs nepalīdz un visi racionālie līdzekļi risinājuma meklēšanai ir izsmelti - panika ņem virsroku. Un dažkārt šī neloģiskā uzvedība kļūst par risinājumu kaut kam tādam, ko racionālais prāts nemūžam nebūtu izdomājis.

Vecākais brālis devās atpakaļ, piemeta ugunskuram vēl pāris zaru un devās meklēt alkšņa nūju, kaut gan pīķa izgatavošana šobrīd šķita absolūti bezjēdzīga. Jondalars vienkārši jutās tik nelietderīgs, ka vi­ņam vajadzēja ar kaut ko nodarboties. Atradis nūju, viņš apsēdās telts priekšā un enerģiskiem griezieniem sāka to asināt.

Nākamā diena Jondalaram izvērtās par īstu murgu. Tonolana kreisā ķermeņa puse bija jutīga pret visvārgāko pieskārienu un pavisam zili melna. Jondalars bija maz gulējis. Tonolans bija pārdzīvojis grūtu nakti, un ikreiz, kad brālis ievaidējās, Jondalars pamodās. Bet vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt, bija vītola mizas tēja, un tā daudz neko nepalī­dzēja. No rīta lielais brālis pagatavoja ēdienu un uzvārīja buljonu, bet ne viens, ne otrs gandrīz neko neēda. Līdz vakaram brūce bija kļuvusi karsta, un Tonolanam sākās drudzis.

Tonolans pamodās no murgaina miega un ieskatījās brāļa nemierpil­najās, zilajās acīs. Saule bija tikko kā noslīdējusi aiz horizonta malas, un, kaut arī ārā vēl bija diezgan gaišs, telts iekšienē bija grūti kaut ko saskatīt. Pat krēsla ļāva Jondalaram pamanīt, cik glāžainas bija kļuvušas brāļa acis; viņš miegā bija vaidējis un kaut ko murminājis.

Jondalars centās uzmundrinoši pasmaidīt. - Kā tu jūties?

Tonolans izjuta pārāk lielas sāpes un nespēja vairs pasmaidīt. Jonda­lara uztrauktais izskats nemaz viņu nenomierināja. - Nejūtu vilinājumu doties degunradžu medībās, - viņš atbildēja.

Kādu brīdi abi brāļi klusēja, neviens no abiem nezināja, ko teikt. Tonolans aizvēra acis un dziļi nopūtās. Viņš bija noguris cīnīties par izdzīvošanu. Viņa krūtis sāpēja pie katra elpas vilciena, un asā smeldze cirksnī šķita pārņēmusi visu ķermeni. Ja Tonolans būtu domājis, ka ir vēl kaut mazākā cerība, viņš būtu sāpes pacietis, bet, jo ilgāk viņi šeit uzkavējās, jo vājākas kļuva Jondalara izredzes šķērsot upi pirms sniega vētras. Tikai tāpēc, ka viņš mirs, nebija iemesla arī viņa lielajam brālim aiziet bojā. Tonolans atkal atvēra acis.