Jaunā sieviete pielēca kājās, iebāza grozā nūjiņu un koka pamatni, pa virsu uzlika trusi un aizsteidzās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākusi. Sasniegusi dīķi, viņa meklēja galvaskausu. Grods parasti pārnēsāja gruzdošu ogli, ietītu slapjās sūnās vai ķērpjos, ieliktu dobā sumbra ragā. Ar šādu ragu viņa varētu pārnēsāt ogli.
Bet, kamēr Eila ņēmās ap ragu, viņa izjuta sirdsapziņas pārmetumus. Klana sievietes nedrīkstēja pārnēsāt uguni - tas nebija atļauts. "Kurš tad to nesīs manā vietā, ja es pati to nedrīkstu?" viņa nodomāja, spēcīgi paraudama un nolauzdama sumbra ragu. Tad, it kā atsaukdama atmiņā, ka šī aizliegtā darbība varētu piepulcināt vērīgas un nosodošas acis, ātrā soli devās prom.
Reiz bija tāds laiks, kad viņas eksistence bija atkarīga no pakļaušanās svešam dzīvesveidam, kas neatbilda viņas būtībai. Toties tagad izdzīvošana bija atkarīga no viņas spējas pārvarēt bērnībā iemācīto un parūpēties pašai par sevi. Sumbra rags bija labs sākums, un tas solīja labas izredzes.
Tomēr, kā viņa vēlāk saprata, uguns pārnēsāšana nemaz nav tik vienkārša. No rīta Eila sāka meklēt sūnas, kurās ietīt ogli. Bet sūnas, kas tik bagātīgi auga mežainajā klana alas apvidū, nebija atrodamas sausajā, atklātajā stepē. Visbeidzot viņa nolēma iztikt ar zāli. Ar izbailēm jaunā sieviete atklāja, ka gailošās ogles ir izdegušas, bet viņai izdevās vēlreiz iegūt uguni. Tagad Eila zināja, kā to var izdarīt, un pa naktīm bieži sakūra ugunskurus. Viņa bija apguvusi nepieciešamās iemaņas. Ar smagiem pūliņiem, neveiksmēm un daudzām izdzisušām oglēm jaunā sieviete atklāja gudrību, kā no vienas apmešanās vietas uz nākamo pārnest un saglabāt degošu ogli. Arī sumbra rags tika piestiprināts pie jostas.
Eila allaž atrada veidu, kā šķērsot savā ceļā gadījušos strautus, - viņa tos vienkārši pārbrida, bet, nonākot pie lielas upes, viņai bija jāizdomā cits šķērsošanas veids. Jau vairākas dienas jaunā sieviete bija gājusi augšup gar upi - pret straumes tecēšanas virzienu. Ziemeļrietumu virzienā upe šķita divreiz platāka un nemaz nekļuva šaurāka.
Kaut arī Eila it kā bija izgājusi ārpus klanu medību teritorijas, viņa nevēlējās doties austrumu virzienā. Iešana uz austrumiem nozīmētuvir- zīšanos atpakaļ pie klana. Eila nedrīkstēja iet atpakaļ un pat negribēja doties tajā virzienā. Turklāt viņa nevarēja ari palikt atklātā upes krastā. Viņai bija jāšķērso upe - cita ceļa nebija.
Jaunā sieviete domāja, ka tas būs viņai pa spēkam, - viņa vienmēr bija bijusi laba peldētāja. Tomēr grozu ar visām mantām nāksies turēt virs galvas. Viņas personiskās mantas bija tā lielākā problēma.
Sieviete sēdēja blakus mazam ugunskuram, nokrituša koka aizsegā, kura kailie zari iestiepās ūdenī. Pēcpusdienas saule atspoguļojās strauji plūstošajā ūdenī. Garām peldēja visvisādi upes saneši. Tas atsauca atmiņā upi, kas bija tecējusi garām klana alai, kā arī lašu un storu zveju pie upes ietekas iekšzemes jūrā. Toreiz viņai bija paticis izpeldēties, kaut arī Iza par to uztraucās. Eila neatcerējās, ka kādreiz būtu mācījusies peldēt; viņa to vienkārši allaž bija mācējusi.
Jaunā sieviete pie sevis prātoja: "Interesanti - kāpēc nevienam no klana ļaudīm nepatika peldēt? Man patika iepeldēt tālu, un visi to uzskatīja par dīvainu nodarbi… līdz tai reizei, kad Ona gandrīz vai noslīka."
Eila atcerējās, ka toreiz visi bija viņai pateicīgi par bērna dzīvības glābšanu. Brūns pat viņai bija palīdzējis izkāpt no ūdens. Toreiz jaunā meitene bija izjutusi sirsnīgu auru, it kā patiešām piederētu pie klana. Nebija vairs nozīmes pat viņas kājām, kas bija pārāk garas un taisnas, augumam, kas bija pārāk garš un kalsns, blondajiem matiem, zilajām acīm un augstajai pierei. Pēc tam pat dažs labs klana loceklis gribēja iemācīties peldēt, bet klana ļaudīm piemita lielas bailes no dziļuma un viņi nemācēja turēties virs ūdens.
"Interesanti - vai Durks varētu iemācīties peldēt? Viņš nekad nav bijis tik smags kā citi klana bērni un nekad nebūs tik muskuļains kā pārējie klana vīrieši. Domāju, ka viņš varētu gan…
Kas viņam to iemācīs? Manis tur nebūs, un Uba to nemāk. Viņa parūpēsies par manu puisīti, jo mīl viņu tikpat stipri kā es pati, bet Uba nemāk peldēt. Ari Brūns to nemāk. Tomēr Brūns iemācīs Durkam medīt un pasargās viņu. Brūns neļaus Broudam nodarīt pāri manam dēlam, viņš to apsolīja pat toreiz, kad nedrīkstēja mani ievērot. Brūns bija labs vadonis, ne tāds kā Brouds…
Vai no Brouda varēja manī izaugt Durks?" Eila noskurinājās, atcerēdamās, kā Brouds viņu bija piespiedis atdoties. Iza bija teikusi, ka vīrieši to parasti dara ar sievietēm, kuras viņiem patīk, bet Brouds to Eilai nodarīja tikai tāpēc, ka zināja, cik ļoti viņai tas nepatīk. "Visi tic, ka bērni dzimst no totēma* gara. Bet nevienam no klana vīriešiem nav tik spēcīgs totēms, lai sakautu manu Alu Lauvas totēmu. Es nekļuvu grūta, līdz Brouds mani nepiespieda… un visi bija pārsteigti par manu grūtniecību. Neviens nebija domājis, ka man reiz varētu piedzimt bērns…
Kaut es varētu redzēt, kā mans dēls izaug! Jau tagad Durks savam vecumam ir par lielu, pieaudzis viņš būs tikpat garš kā es. Viņš būs staltākais un garākais klana vīrietis, par to esmu pārliecināta…
Nē, neesmu vis! To es nekad neuzzināšu. Es vairs nekad mūžā neredzēšu Durku!"
Notraukusi asaru, Eila sev pavēlēja beigt par to domāt. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie upes krasta. "Tas, ka es domāšu par savu dēlu, nedos man nekādu labumu. Tas nepārvedīs mani pāri upei!"
Jaunā sieviete bija tik ļoti iegrimusi savās domās, ka nemaz nepamanīja, ka ļoti tuvu upes krastam garām peld kāds zarains koks. Eila izklaidīgi vēroja, kā kritušā koka izstiepušies zari sapinas citos zaros, un neko neredzošām acīm vērās upē, kur stumbrs labu laiku sitās pa zaru mudžekli un centās no tā atbrīvoties. Bet, tiklīdz Eila pievērsa tam uzmanību, tā pamanīja, kādas iespējas šis stumbrs varētu viņai sniegt.
Iebridusi seklumā, sieviete izvilka atradumu krastā. Tā bija pamatīga koka galotne, kas tikai nesen palu rezultātā upes augštecē bija nolūzusi; tagad koks peldēja pa straumi un nebija vēl paspējis kārtīgi ūdenī izmirkt. Ar krama cirvīti, ko Eila nēsāja zvērādas apmetņa ielocē, viņa nocirta visus zarus, izņemot divus sānzarus. Garāko viņa noīsināja, lai tie būtu vienādi.
' Totēms - dzīvnieks, augs, priekšmets, dabas parādība, kuru cilvēks vai cilvēku grupa (klani) atzīst par sev radniecīgu, par savu senci, godā un pielūdz.
Ātri pavērusies apkārt, viņa devās uz bērzu puduri, kur ap bērziem bija apvijusies mežvīteņi. Norāvusi jaunu vīteņa stigu mudžekli, sieviete atdalīja vienu garu, stipru stīgu. Vilkdama aiz sevis mežvīteņa stīgu, viņa devās atpakaļ. Pēc tam izklāja uz zemes ādas nojumi un izkratīja uz tās vācamā groza saturu. Bija pienācis laiks pārskatīt mantas un pārkravāties.
Groza apakšā kopā ar kājautiem un roku sildāmajiem Eila ielika ari kažokādas apmetni, jo tagad viņa valkāja vasaras vieglo apmetni; līdz nākamajai ziemai šīs mantas nebūs vajadzīgas. Uz brīdi Eila pārtrauca rosīties, jo prātā ienāca doma: diez kur viņa pārziemos? Bet tagad viņa nevēlējās par to domāt. Paceļot mīksto Durka nesamo ādu, viņa atkal sastinga - tajā, piespiestu pie gūžas, viņa mēdza pārnēsāt savu dēliņu.
Nesamā āda vairs nebija vajadzīga, šis ādas gabals nav svarīgs Eilas izdzīvošanai. Jaunā sieviete bija to paņēmusi līdzi tikai tāpēc, ka tas atgādināja par Durku. Viņa piespieda mīksto ādu pie vaiga, tad to rūpīgi salocīja un ielika grozā. Virs tās salika mīkstas, absorbējošas ādas strēmeles, kuras bija paņēmusi līdzi, lai lietotu mēnešreižu laikā. Pēc tam grozā tika ielikts otrais, rezerves kājautu pāris. Pašreiz Eila staigāja basām kājām, bet joprojām vēsākā vai mitrākā dienā uzvilka kājautus, un tie jau bija novalkāti. Sieviete nopriecājās, ka bija paņēmusi līdzi lieku kājautu pāri.