- Šķiet, ka man vajadzētu sarūpēt vairāk siena. Kad noliku tur svaigu zāli, tu jau man sāki ēst savu guļamvietu. - Iedama blakus zirgam, Eila turpināja monologu, tad neapzināti pārtrauca žestikulēt; domas pašas varēja tālāk risināt pavedienu. Rudenī Iza vienmēr bija vākuši zāli ziemas guļvietām. Kad viņa to nomainīja, smaržoja tik patīkami, it īpaši tad, ja ārā bija dziļš sniegs un pūta skarbs vējš. Eilai patika iemigt, klausoties vēja gaudās un sajūtot vasaras svaigā siena smaržu.
Kumeļš, apjautis virzienu, kurā viņi gāja, aizlēkšoja pa priekšu. Eila iecietīgi pasmaidīja. - Tu droši vien esi tikpat izslāpis kā es, mazo vīī- nīī. - Atsaucoties uz zirga zviedzienu, Eila skaļi izrunāja šo skaņu. Tas patiešām izklausījās pēc zirga vārda, bet vārdam vēl vajadzēja piešķirt pareizo skanējumu.
- Vīnij! Vīīnniij! - viņa sauca. Dzīvnieks izslēja galvu, paskatījās uz sievieti un lēkšoja atpakaļ pie viņas.
Eila paberzēja un pakasīja kumeļa galvu. Mazais zirdziņš pašreiz mainīja spalvu: sarainais bērna apspalvojums tika nomainīts pret garākas spalvas ziemas kažoku, tāpēc kumeļam patika, ka viņu pakasa. - Manu mazo zirga bērniņ, manuprāt, tev šis vārds patīk, un tev tas ari piestāv. Domāju, ka mums vajadzētu sarīkot vārda došanas svētkus. Diemžēl nevarēšu tevi paņemt rokās, un arī Kreba nav šeit, lai tevi apzīmētu. Tāpēc man pašai jākļūst par moguru un tas jāpaveic. - Eila pasmaidīja. - Iedomājies tik - sieviete mogurs!
Eila atsāka iet uz upes pusi, bet tad pagriezās augšup pa straumi, jo pamanīja, ka atrodas tuvu tai vietai, kur bija izrakuši bedri lamatām. Viņa bija aizbērusi veco bedri, bet jaunais zirdziņš, satraucies par kādu senu, pazīstamu smaržu vai atmiņām, ošņādams, sprauslodams un kārpīdams zemi, bija tramīgi skraidījis tai apkārt. Kopš tās dienas, kad zirgu bars bija šķērsojis ieleju visā tās garumā, lai aizbēgtu no Eilas lāpām un izkliedzieniem, tas vairs nebija atgriezies.
Nonākusi tuvāk alai, sieviete padzirdīja kumeļu. Duļķainajā upē bija nokrities ūdens līmenis - kā jau tas parasti rudeņos mēdz būt -, atstādams tās krastos bagātīgu brūnu dubļu zampu. Tā lipa Eilai pie pēdām, atstājot uz kājām brūngani sarkanus traipus, kas atgādināja sarkano okera masu, ko Mogurs bija lietojis ceremonijās - tādās kā vārda došana. Iemērkusi pirkstu dubļos un uzvilkusi zīmi uz savas kājas, jaunā sieviete pasmaidīja un piesmēla pilnu sauju dubļu.
Viņa jau bija grasījusies meklēt sarkano okeru, bet arī šie dubļi noderēs. Aizvērusi acis, Eila centās atcerēties, ko Krebs bija darījis, dodot viņas dēlam vārdu. Viņa atsauca atmiņā mogura lielo degunu, kuplās uzacis un zemo, lēzeno pieri, un izkropļoto seju: ādas strēmele bija aizvilkusies priekšā tai vietai, kur vajadzēja atrasties vienai acij. Vīra bārda bija kļuvusi plāna un šķidra, mati no pieres atkāpušies, bet Eila viņu atcerējās tādu, kāds mogurs tajā dienā bija izskatījies, - ne vairs jauns, bet spēku pilnbriedā. Viņa bija mīlējusi šo spēcīgo, skarbo, veco seju.
Pēkšņi visas emocijas uzbangoja ar jaunu spēku. Sieviete atcerējās savas bailes, ka var zaudēt dēlu, un bezgalīgo prieku, ieraugot bļodiņu ar sarkano okera masu. Vairākas reizes viņa mēģināja norīt siekalas, bet kamols kaklā nepazuda; notraususi asaru, Eila neaptvēra, ka uz sejas palicis brūns traips. Kumeliņš pieglaudās viņai klāt, it kā nojauzdams Eilas vajadzību pēc silta purniņa un uzmanības. Notupusies uz ceļiem un apskāvusi zirdziņu, sieviete piekļāva pieri mazā kumeliņa spēcīgajam kaklam.
Atguvusi savaldīšanos, viņa nodomāja: "Šai ir jābūt tavai vārda došanas ceremonijai." Dubļi bija izspiedušies cauri pirkstu starpām. Pasmēlusi vēl vienu dubļu sauju, otru roku viņa pacēla pret debesīm - tieši tāpat kā Krebs, kad ar vienas kroplās rokas kustībām vērsās pēc garu uzmanības. Tad Eila saminstinājās, nebūdama pārliecināta, vai drīkst piesaukt klana garus zirga vārda došanas ceremonijā, - gari to varētu neatbalstīt. Iemērkusi otras rokas pirkstus dubļu saujā, viņa uzvilka svītru pāri kumeļa galvai: no pieres līdz pat purngalam; arī Krebs bija uzzīmējis sarkanā okera svītru no Durka pieres augšdaļas līdz pat mazajam degungalam.
- Vīnija, - viņa skaļi izrunāja kumeliņam piešķirto vārdu un nobeidza sakāmo formālajā žestu valodā. - Šīs meitenes… sieviešu kārtas zirga vārds ir Vīnija.
Zirdziņš papurināja galvu, cenzdamies atbrīvoties no slapjajiem dubļiem uz galvas un tādējādi izraisot Eilā smieklus. - Vīnij, tie taču drīz nožūs un paši nobirs.
Eila nomazgāja rokas, uzlika uz muguras graudu pilno grozu un lēnām devās uz alu. Vārda došanas ceremonija bija skaudri atgādinājusi par viņas vientulīgo dzīvesveidu. Vīnija bija silta, dzīva radība un atviegloja sievietes vientulību; akmeņainajā upmalā asaras - negribētas un nepamanītas - pašas bija sariesušās acīs.
Eilai bija jāpielabina Vīnija kāpt augšā pa stāvo taku uz alu, kas nedaudz lika viņai aizmirst par pašas bēdām. - Nāc nu! Vīnij, tu taču to vari! Es zinu, ka tu neesi kalnu āzis vai saiga, bet pie šī kāpiena var pierast.
Kopā sasniegušas klinšu pārkāri alas priekšā, abas "draudzenes" iegāja iekšā. Eila atdzīvināja uguni pavardā un sāka gatavot graudus. Jaunais kumeļš tagad ēda gan graudus, gan zāli, un tam nevajadzēja īpaši gatavot ēdienu, bet Eila tik un tā pagatavoja putru, jo Vīnijai tā ļoti garšoja.
Paņēmusi sasietos trušus, ko tajā dienā bija nomedījusi, viņa tos iznesa ārā no alas, lai nodīrātu, kamēr vēl bija gaišs; pēc tam, jau nodīrātus, ienesa atpakaļ alā un uzlika cepties; trušu ādas saritināja un nolika malā, līdz būs laiks tās apstrādāt. Eila bija uzkrājusi daudz dažādu zvērādu: trušu, zaķu, kāmju - visu, ko vien izdevās nomedīt. Viņa vēl īsti nezināja, kā tās izmantos, bet sieviete tās visas uzmanīgi apstrādāja un saglabāja. Gan jau pa garo ziemu viņa izdomās tām lietojumu. ja ziema būs ļoti auksta, viņa tās vienkārši sakraus sev apkārt.
Tā kā dienas kļuva īsākas un temperatūra kritās, tagad Eilas prātu nodarbināja ziemas tuvošanās. Viņa nezināja, cik tā būs gara un barga, - tas sievieti uztrauca. Nemiers urdīja vēlreiz pārlūkot krājumus, kaut arī viņa precīzi zināja, kas tajos ir. Eila pārlūkoja grozus un bērza cibiņas ar kaltēto gaļu, augļiem un dārzeņiem, sēklām, riekstiem un graudiem. Tālākajā alas stūrī viņa pārbaudīja savāktās saknes un augļus, lai pārliecinātos, ka tos nav skārusi puve.
Gar alas aizmugurējo sienu bija sakrautas malkas kaudzes, ielejā salasītie, sažuvušie zirgu mēsli un siena čupas. Pie pretējās sienas, kaktā, bija noslēpti vēl vairāki grozi ar graudiem, kas paredzēti Vīnijas iztikai.
Eila devās atpakaļ pie pavarda, lai pārbaudītu biezputru, kas vārījās cieši sapītā grozā, un pagrozīja trušus, tad, pagājusi garām savai guļvietai un personiskajām mantām, kas stāvēja pie sienas, pārbaudīja arī blakus esošo "plauktu", uz kura žāvējās augu tējas, saknes un mizas. Viņa bija ierakuši "plaukta" mietus cietajā alas grīdā netālu no pavarda - tā, lai zāļu tēja un ārstnieciskie augi saņemtu pavarda siltumu un labāk žūtu, bet nebūtu arī pārāk tuvu ugunij.
Eilai tagad nebija jārūpējas par veselu klanu un nevajadzēja vākt visus ārstnieciskos augus, bet viņa bija pratusi labi saglabāt Izas zāļu krājumus pēc tam, kad vecā sieviete bija kļuvusi pārāk vārga; pati Eila bija pieradusi vākt ārstnieciskos augus kopā ar pārtiku. Otrā "plaukta" pusē atradās visdažādāko lietu klāsts: koka kluči, nūjas un zari, zāle un mizas, zvērādas, kauli, vairāki klintsgabali un akmeņi, pat grozs ar smiltīm no upmalas. Eilai īpaši nepatika domās kavēties pie garās, vientulīgās un dīkās ziemas, kas viņai stāvēja priekšā. Bet viņa apzinājās, ka šeit nebūs kā klanā: nebūs ne ceremoniju ar svētkiem, ne nostāstu; nebūs bērnu, kam jāpalīdz nākt šajā pasaulē; nebūs tenku un sarunu; nebūs diskusiju ar Izu un Ubu par ārstniecību; nebūs iespējas vērot, kā vīri apspriež medību taktiku. Tā visa vietā Eila plānoja pavadīt ziemu, gatavojot dažādas lietas, - jo sarežģītāk un laikietilpīgāk, jo labāk, lai tikai pēc iespējas vairāk sevi nodarbinātu.