Sieviete pārlūkoja cietos koka klučus. Tie bija gan lieli, gan mazi. No tiem viņa varēs izgatavot dažāda lieluma bļodiņas. Eila plānoja uztaisīt vairākas bļodiņas, šāds process var prasīt krietni daudz dienu. Vispirms jāizgrebj iekšpuse un tā jāapstrādā ar rokas cirvīti, kuru var izmantot arī kā cērti un nazi; pēc tam ar apaļu akmeni un smiltīm virsma jānopulē gluda. Dažas no mazajām zvērādām varēs pielāgot roku sildāmajiem, kājautiem un oderējumam, pārējās varēs noplūkt gludas un tik labi apstrādāt, līdz tās kļūs mīkstas un pieļāvīgas kā zīdaiņa āda, bet ļoti absorbējošas.
Viņas savāktā kolekcija, kurā ietilpa lāču zāle, vilkvālītes lapas un stublāji, niedres, vītolu rīkstes un koku saknes, tiks izlietota grozu un citu izstrādājumu darināšanai. Izmantojot dažādus izsmalcinātus ornamentus, tie tiks cieši vai vaļīgāk sapīti un vēlāk lietoti ēdiena gatavošanai, maltītes laikā, ēdiena uzglabāšanai, sijāšanas un ēšanas paplātēm, sēžamajiem tepiķīšiem un pārtikas kaltēšanai. Viņa pagatavos dažāda resnuma virves - no tievām aukliņām līdz pat resnām tauvām -, izmantojot šķiedraugus, mizas, cīpslas un zirga garo asti; tāpat tiks darinātas arī akmens lampas ar sekliem, iekaltiem padziļinājumiem, kuros iepildīs dzīvnieku taukus un ievietos izkaltētas sūnas dakti, kas degot nedūmo. Šim mērķim Eila bija atsevišķi sakrājusi plēsēju taukus. Nebija jau tā, ka viņa nevarētu tos ēst, ja būtu tāda nepieciešamība, taču viņai tie negaršoja.
Sieviete bija savākusi arī plakanos dzīvnieku gūžu un plecu kaulus, kurus varēs pielāgot šķīvjiem un paplātēm, citus varēs izmantot karotēm un mentēm; polsterēšanai vai pildīšanai derīgas dažādu augu pūciņas kopā ar putnu un dzīvnieku spalvām; darbarīku gatavošanai lieti noderēs krams. Jau iepriekš klana alā Eila bija pavadījusi neskaitāmas rāmas ziemas dienas, izgatavodama dažādas lietas un rīkus - nepieciešamus izdzīvošanai. Šoreiz viņa bija savākusi ari materiālus tādām lietām, kuras nekad agrāk nebija darinājusi, tomēr bija bieži vērojusi vīriešus tos meistarojam. Tie būs medību ieroči.
Vēl viņa gribēja pagatavot arī pīķus, bozes, kas labi iekļaujas rokā, un jaunas lingas. Sieviete domāja, ka varētu pat pamēģināt izgatavot bolu; prasme apieties ar šo ieroci prasīja tādas pašas iemaņas kā darbojoties ar lingu. Brūns bija bolās lietpratējs; jau pati šī ieroča izgatavošana bija liela māksla. Trīs akmeņi bija jāsavieno vienā bumbā, tad jāieliek striķos un jāsasien kopā pareizā garumā un līdzsvarā.
Eila gribēja zināt, vai Brūns šo prasmi iemācīs arī Durkam.
Dienas gaisma jau lēnām dzisa, un Eilas pavards bija gandrīz izplēnējis. Graudi bija uzsūkuši visu ūdeni un kļuvuši mīksti. Paņēmusi ari sev vienu bļodiņu ēdamā, atlikušajiem graudiem viņa pielēja ūdeni un sagatavoja tos Vīnijai. Sieviete ielēja putru ūdensnecaurlaidīgā traukā un aiznesa uz zirga guļvietu pie alas ieejai pretējās sienas.
Pāris pirmās dienas pēc kumeļa pieradināšanas Eila kopā ar zirdziņu bija gulējusi upmalā, bet tad nolēma, ka kumeļam vajadzīga sava vieta alā. Meklējot kaltētus zirga mēslus pavarda kurināšanai, viņa dažkārt uz savas guļvietas zvērādām atrada arī svaigus mēslus, šķita, ka arī kumeliņš par to nebija sajūsmā. Pienāks laiks, kad ķēvīte jau būs izaugusi pārāk liela, lai gulētu kopā ar Eilu, sievietes guļvieta nebija pietiekami liela viņām abām, tomēr viņa vēl joprojām bieži apgūlās kopā ar Vīniju un ieritinājās tai blakus tajā migā, ko bija uztaisījusi kumeļam.
- Tev te vajadzētu pietikt, - Eila ar zīmēm rādīja zirdziņam. Viņai bija izveidojies paradums sarunāties ar kumeļu, un tā rezultātā Vīnija sāka reaģēt uz dažiem signāliem. - Ceru, ka esmu savākusi pietiekami daudz graudu tavai ziemas iztikai. Kaut man būtu jelkāda nojausma par to, cik šeit ir garas ziemas! - Eila jutās nedaudz nomākta un aizkaitināta. Ja nebūtu bijis tik tumšs, viņa būtu devusies kādā uzmundrinošā pastaigā vai - vēl labāk - garā skrējienā.
Kad Vīnija jau sāka košļāt grozu, Eila tai atnesa klēpīti svaiga siena. - Lūdzu, Vīnij! Košļā labāk šo te! Tu nedrīksti ēst trauku, kurā pasniedz pārtiku! - Eila juta, ka jaunajai draudzenei patīk, ja viņai pievērš uzmanību, to paglāstot un pakasot. Šīs procedūras beigās kumeļš nolaizīja sievietei roku un pagrieza sānu, liekot saprast, ka arī tas ir jāapčubina.
- Tev nu gan vareni niez visās vietās. - Eila pasmaidīja un sāka atkal kasīt zirdziņu. - Pagaidi! Man ienāca prātā kāda ideja! - Viņa devās uz to alas vietu, kur bija savākti dažnedažādi materiāli, un paņēma sakaltušu dadžu saišķi. Sakaltušie dadža ziedi atgādināja iegarenu, ada- tainu olveida suku. Nolauzusi no kātiņa vienu ziedu, viņa ar to maigi paskrāpēja nelielu laukumiņu Vīnijas sānos. Pēc šī sekoja nākamais, un, kad Eila bija beigusi skrāpēšanu, izrādījās, ka, par acīmredzamu prieku dzīvniekam, viņa bija nosukājusi visu Vīnijas pinkaino spalvu.
Pēc tam, apvijusi rokas ap zirdziņa kaklu, viņa apgūlās svaigajā sienā blakus siltajam, jaunajam kumeļam.
Satrūkusies Eila pamodās. Viņa palika pavisam klusi guļot, acis plati atvērusi un nobijusies. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Sajutusi aukstu caurvēju, jaunā sieviete aizturēja elpu. Kas tā bija par šņaukājošu skaņu? Eila nebija pārliecināta, vai patiešām to dzirdējusi, jo saklausīja tikai zirga elpu un sirdspukstus. Vai skaņa nāca no alas dziļuma? Bija tik tumšs, ka neko nevarēja redzēt.
Bija tik tumšs… nūja! No pavarda nenāca kvēlojošu ogļu atblāzma. Tāpēc viņas orientācija alā bija aplama. Siena bija nepareizajā pusē, un caurvējš… Lūk, atkal! Šņaukāšanās un kāsēšana! "Ko es daru Vīnijas guļvietā? Es droši vien šeit aizmigu un aizmirsu norobežot pavardu. Tagad tas ir izdzisis. Kopš atradu šo ieleju, nekad nebiju pavardā ļāvusi izdzist ugunij."
Eila noskurinājās un pēkšņi sajuta, ka pūciņas uz skausta saceļas. Viņai vairs nebija ne vārdu, ne žestu, ne idejas attiecībā uz priekšnojautu, kas viņu pārņēma, bet sieviete kaut ko skaidri sajuta. Muguras muskuļi saspringa - kaut kam tūlīt pat jānotiek, kaut kam saistībā ar uguni. To viņa zināja tikpat skaidri kā to, ka elpo.
Gadījās, ka šad un tad Eilai uznāca tāda priekšnojauta. Tā notika kopš tās nakts, kad viņa bija izsekojusi Krebu un pārējos mogurus, kas bija sapulcējušies mazajā nodalījumā, pašā saimnieku klana alas dziļumā, kur rīkoja klanu Sapulci. Toreiz Krebs bija viņu atklājis, ne jau tāpēc, ka bija ieraudzījis, bet gan - sajutis. Un viņa bija sajutusi Krebu - kaut kādā dīvainā veidā, kaut kur dziļi galvā, smadzenēs. Tad Eila bija redzējusi tādas lietas, ko nespēja izskaidrot. Pēc tam, jau vēlāk, viņai radās šīs paredzēšanas un priekšnojautas spējas. Piemēram, Eila saprata, ka Brouds uz viņu skatās, kaut ari pati bija pagriezusi vīrietim muguru. Eila zināja, ka šis vīrietis savā sirdī nes ļaunu naidu pret viņu. Jau pirms zemestrīces Eila zināja, ka klana alā ir gaidāma nāve un iznīcība.
Bet tik stipra sajūta kā tagad viņai agrāk nekad nebija bijusi. Eilu pārņēma liels satraukums un bailes; sieviete nojauta, ka šī trauksme radusies ne jau par izdzisušo uguni vai sevi pašu, bet gan par kādu, ko viņa mīlēja.
Klusām piecēlusies, taustīdamās viņa aizgāja līdz pavardam, cerot, ka varbūt atradīs kādu mazu ogles kriksīti, kuru varēs uzpūst. Bija auksts. Pēkšņi Eilai ļoti savajadzējās atviegloties, viņa sataustīja sienu un sekoja tai līdz alas ieejai. Auksta vēja brāzma iepūta sievietes matos un saārdīja izdzisušās pavarda ogles, saceldama pelnu mākoni. Viņa nodrebinājās.