Выбрать главу

Eila uzmanīgi un godbijīgi atsēja vīstokli; šādu attieksmi viņai bija iemācījis Drūgs - klana meistars rīku izgatavošanā. Vīstoklī bija daudz dažādu lietu. Kā pirmo viņa paņēma ovālu akmeni. Pirmoreiz apstrādā­jot kramu, Eila bija meklējusi kādu āmurakmeni, kas ērti iegultu rokā un kam, saskaroties ar kramu, būtu vajadzīgā elastība. Visi akmens darbarīki bija svarīgi, bet neviens no tiem nebija tik nozīmīgs kā āmu- rakmens. Tas bija pats pirmais rīks, kas nepieciešams krama apstrādē.

Eilas āmurakmenim atšķirībā no Drūga akmens bija tikai daži ierobi, kas parasti radās no tā ilgstošas lietošanas. Bet Drūgu nekas nebūtu varējis pārliecināt atteikties no sava akmens. Ikviens varēja šā tā izga­tavot akmens rīku, bet izcilus rīkus gatavoja vienīgi lietpratēji - piere­dzējuši meistari, kas mīlēja savus rīkus un mācēja uzturēt āmurakmens garu laimīgu. Eila uztraucās par sava āmurakmens garu, kaut agrāk nekad nebija to darījusi. Tagad, kad sievietei pašai bija jākļūst par dar­barīku izgatavošanas meistaru, āmurakmens gars bija ļoti nozīmīgs. Eila zināja, ka ir jāveic vairāki rituāli, lai izvairītos no neveiksmes - āmurakmens salūšanas -, lai nomierinātu akmens garu un pielabinātu to iemājot jaunajā akmenī, bet viņa tos neprata.

Atlikusi āmurakmeni malā, viņa izpētīja pamatīgo zālēdāja dzīvnieka kājas kaulu, vai tajā pēc pēdējās lietošanas reizes nav radušās kādas plaisas. Pēc kaula āmura apskates sieviete aplūkoja liela kaķu dzimtas dzīvnieka acuzobu, kas bija izsists no žokļa kaula, kuru viņa atrada klints pakājes lielajā kaudzē, - pēc tam pārbaudīja arī citus kaula un akmens rīkus.

Vērojot Drūgu un pēc tam pati vingrinādamās, Eila bija iemācījusies apstrādāt kramu. Drūgam nebija iebildumu ierādīt meitenei amata pras­mes noslēpumus. Viņa bija uzmanīgi vērojusi un zināja, ka Drūgs viņas pūles novērtēja, tomēr Eila nebija viņa mācekle. Ņemot vērā to, ka viņa bija sieviete, mācīšana nebija tā vērta, jo darbarīku spektrs, ko viņa kā sieviete drīkstēja darināt, bija ļoti ierobežots. Sievietes nedrīkstēja izgatavot ne rīkus, ko lieto medībās, ne arī ieročus. Eila bija atklājusi, ka sieviešu darbarīki nemaz nav tik ļoti atšķirīgi. Galu galā nazis bija tas pats nazis un robotu krama gabalu varēja izmantot, lai noasinātu rokamā mieta galu vai pīķi.

Pārskatījusi savu rīku kolekciju, viņa paņēma krama gabalu un pēc brīža nolika to atpakaļ. Ja viņa nopietni gatavojas nodarboties ar krama darbarīku izgatavošanu, tad viņai ir vajadzīga lakta - kaut kas tāds, uz kā varētu uzlikt akmeni, kamēr to apstrādā. Lai pagatavotu rokas cirvīti, Drūgam lakta nebija nepieciešama, meistars to izmantoja tikai sarež­ģītāku rīku izgatavošanai, bet Eila atklāja, ka viņa spēj procesu vairāk kontrolēt tad, ja smagajam krama gabalam ir kāds atbalsta punkts, kaut ari šā tā izgatavot rīkus viņa mācēja ari bez laktas. Viņa gribēja atrast kādu piemērotu, cietu pamatni, tajā pašā laikā ne pārāk cietu, jo tad zem spēcīgo sitienu svara krams sašķīstu druskās. Drūgs šim mērķim izmantoja mamuta pēdas kaulu, un Eila nolēma paskatīties, vai kaulu kaudzē neatradis kaut ko piemērotu.

Viņa apgāja apkārt kaulu, koka praulu un akmeņu kaudzei. Tajā bija redzami ilkņi, tātad bija jābūt ari pēdas kauliem. Atradusi pamatīgu, garu zaru, jaunā sieviete to izmantoja kā sviru, lai pabīdītu smagos gabalus. Viņai mēģinot izvilkt no kaudzes laukakmeni, zars nolūza. Pēc tam Eila atrada mazu jauna mamuta ilkni, kas izrādījās daudz iz­turīgāks par zaru. Beidzot pašā kaudzes malā, tuvāk pie klints sienas, viņa ieraudzīja to, ko bija meklējusi. Viņai izdevās to izvilkt ārā no krāvuma.

Velkot pēdas kaulu uz savu darba vietu, Eilas skatienu piesaistīja pelēki dzeltens akmens, kas spīdēja saulē, tā asās šķautnes vizēja. Ak­mens izskatījās kaut kur redzēts, tikai pieejot tam klāt un paceļot dzelzs pirīta gabalu, viņa saprata, kāpēc tas liekas tik pazīstams.

Pieskardamās mazajam ādas maisiņam, kas karājās viņas kaklā, sie­viete nodomāja: "Tas ir tāds pats kā mans amulets. Toreiz ar šo ak­meni Alu Lauva deva zīmi, ka mans dēls izdzīvos." Pēkšņi sieviete pa­manīja, ka upmala nosēta ar pelēkiem, metāliskiem akmeņiem, kas saules gaismā vizuļoja; tagad viņa tos pazina, kaut arī iepriekš nebija tiem pievērsusi uzmanību. Eila ari pamanīja, ka mākoņi sāk izklīst. Tajā vietā, kur viņa to toreiz atrada, šāds akmens bija vienīgais, bet šeit tie mētājas itin visur.

Nometusi akmeni, jaunā sieviete turpināja vilkt pa upmalu mamuta pēdas kaulu, tad apsēdusies iespieda to starp kājām. Apklājusi klēpi ar kāmja ādu, viņa atkal paņēma rokās kramu. Aplūkojot akmeni no visām pusēm, Eila prātoja, kurā vietā izdarīt pirmo sitienu, bet nespēja nomierināties un koncentrēties. Kaut kas sievieti visu laiku uztrauca. Izdomājusi, ka akmens, uz kura viņa sēž, ir pārāk ciets, grubuļains un auksts, viņa uzskrēja augšā uz alu pēc mazā pītā paklājiņa un nonesa lejā arī uguns uzšķilšanas piederumus, paliktni un posu. "Es tā priecā­šos, kad atkal iedegsies uguns. Rīts jau ir pusē, bet vēl joprojām šķiet auksts."

Apsēdusies uz paklājiņa, viņa nolika darbarīkus pa rokai, iespieda starp kājām mamuta pēdas kaulu un apklāja klēpi ar ādu. Pēc tam pasniedzās pēc krītainā, pelēkā akmens un uzlika to uz laktas. Paņē­musi āmurakmeni, pāris reižu to pagrozījusi rokā, lai iegūtu labāku satvērienu, Eila izdarīja pirmo sitienu. "Kas ar mani notiek? Kāpēc es esmu tik nemierīga? Drūgs vienmēr, pirms ķeršanās pie riku gatavo­šanas prasīja savam totēmam palīdzību; varbūt ari man tas ir jādara?"

Paņēmusi rokās amuletu, sieviete aizvēra acis un, vairākkārt lēni un dziļi ieelpojot, nomierinājās. Viņa neizteica nekādu īpašu lūgumu - tikai ar domām un sirdi mēģināja uzrunāt Alu Lauvu.

Gars, kas viņu aizsargāja, bija daļa no pašas Eilas - tas atradās viņā, vecais burvis bija viņai to izskaidrojis, un sieviete viņam ticēja.

Vēršanās pie lielā zvēra, kas bija viņu izvēlējies, patiešām radīja no­mierinošu iespaidu. Atvērusi acis, Eila sajutās mierīga; izlocījusi pirk­stus, viņa atkal pasniedzās pēc āmurakmens.

Pēc pirmajiem sitieniem pārlūza krama krītainais apvalks un viņa vairs tik kritiski pret akmeni neattiecās. Krama gabalam bija pareizā krāsa, tumši pelēks spīdums, bet akmens graudainība nebija pati smal­kākā. Tomēr kramam nebija nekādu bojājumu, tas bija tieši kā radīts rokas cirvītim. Daudzas no akmens šķembām, kas, sākot izveidot no krama gabala cirvja formu, atdalījās, vēlāk varēs izlietot citiem mēr­ķiem. Tajā akmens galā, kur trāpīja āmurakmens, tam bija izliekta forma un paugurs, bet asajā malā tas sašaurinājās. Daudzām sagatavēm bija pusapļa forma un vidusdaļā - dziļa, robota plaisa, bet šādas sagataves varēja izmantot smagu darbarīku izgatavošanai - tādiem kā lieliem gaļas griežamajiem nažiem vai zāles sirpjiem.

Kad Eila bija ieguvusi aptuveno gribēto formu, viņa paņēma kaula āmuru. Kauls bija mīkstāks, elastīgāks un nesabojās plāno, aso, dažviet viļņoto asmeni, kā to varēja izdarīt āmurakmens. Uzmanīgi nomēr­ķēdama, sieviete sita tuvu viļņotajam cirvja asmenim. Garās, plānās akmens šķautnes ar lēzenākiem izciļņiem un mazāk robotām malām pēc katra sitiena iztaisnojās. Darbarīks tika uztaisīts daudz ātrāk, nekā bija prasījusi sagatavošanās šim darbam.

Cirvītis bija apmēram piecas collas garš, pēc formas atgādināja pla­kanu bumbieri ar noasinātu galu. Tam bija diezgan plāns šķērsgrie­zums un taisns cērtamais asmens, kas stiepās no lēzenajām malām. Tā noapaļotais kāts labi iegūla rokā. To varēja lietot kā cirvi malkas skaldīšanai vai kā laktu - lai, piemēram, uztaisītu bļodu. Iestiprinot tajā mamuta zobu, ar to varēja skaldīt ari mazāka izmēra formas - pie­mēram, dzīvnieku kaulus. Tas bija izturīgs, asi cērtošs rīks, ko varēja izmantot dažādiem mērķiem.