Visbeidzot pienāca kārta pārtikas krājumu revīzijai. Bija palikusi viena bērzu tāss cibiņa ar kļavu sīrupu. Atvērusi to, Eila nolauza sacukuroto gabaliņu un ielika mutē, pie sevis nodomādama: kad šis būs beidzies, diez vai vēl kādreiz izdosies nogaršot kļavu sīrupu?
Joprojām bija palikuši arī pāris plāceņu - ceļamaize, ko vīri parasti ņēma līdzi medībās, - pagatavoti no kausētiem taukiem, saberztas kaltētas gaļas un žāvētiem augļiem. Eilai iedomājoties par barojošo plāceni, mute saskrēja pilna ar siekalām. Mazie dzīvnieciņi, kurus jaunā sieviete nomedīja ar lingu, lielākoties bija liesa barība. Ja jaunā med- niece nebūtu papildinājusi savu ēdienkarti ar augu valsts veltēm, viņai nāktos badoties, ēdot vienīgi proteīnu. Organismam bija nepieciešami arī tauki un ogļhidrāti.
Pietaupot plāceņus galējai nepieciešamībai un neizdabādama garšas kārpiņām, sieviete ielika tos grozā. Turpat blakus iegūla arī dažas kaltētas gaļas šķēles - tik cietas kā āda, bet barojošas, pāris žāvētu ābolu, nedaudz lazdu riekstu, dažas kulītes ar graudiem, kuri savākti no stepes zāles, kas auga blakus klana alai; visbeidzot viņa aizmeta prom kādu sapuvušu sakni. Pa virsu pārtikai Eila uzlika savu krūzīti un bļodiņu, āmrijas kapuci un novalkātos kājautus.
Noņēmusi pie jostas piestiprināto zāļu somu un ar roku paberzējusi gludo, ūdensnecaurlaidīgo ūdrādu, viņa sajuta tās cietos kāju un astes skrimslīšus. Saite, kas saturēja šo maisu ciet, bija izvērta pa ūdra kakla atveri, un dīvaini saplacinātā zvēriņa galva joprojām turējās pie kakla un tika izmantota kā zāļu somas atloks. Kad Eila kļuva par klana zāļu sievu, pārņemdama šo prasmi mantojumā no klana mātes Izas, tā viņai bija šo somu izgatavojusi.
Tagad, pēc vairākiem gadiem, Eila atcerējās savu pirmo zāļu somu. Ari to viņai bija izgatavojusi Iza, bet pirmajā reizē, kad Eilai tika uzlikts lāsts, Krebs to bija sadedzinājis. Toreiz Brūnam bija jāpieņem tāds lēmums. Klana sievietēm nebija atļauts pieskarties ieročiem, bet Eila jau vairākus gadus bija lietojusi lingu. Brūns bija devis viņai iespēju atgriezties - ja viņa mācēs izdzīvot. Eila nodomāja: "Varbūt viņš man deva daudz lielāku iespēju, nekā pats to apzinājās? Interesanti, vai es vēl tagad būtu dzīva, ja nebūtu uzzinājusi to, kādu vēlmi nomirt izraisa nāves lāsts? Man šķiet, ka pirmā lāsta uzlikšanas reize bija daudz smagāka, jo tikai rūpes par Durku nejāva man nomirt. Kad Krebs sadedzināja visas manas mantas, es gribēju nomirt."
Eila nebija spējīga domāt par Krebu - bēdas bija pārāk svaigas un sāpes pārāk skaudras. Viņa bija mīlējusi veco moguru [2] tāpat kā bija mīlējusi Izu. Krebs, tāpat kā Brūns, bija Izas mātes bērns. Tā kā Krebam nebija vienas acs un daļēji trūka arī vienas rokas, viņš nekad nebija medījis, bet bija pats svētākais vīrs no visu klanu moguriem. No mo- gura baidījās un viņu cienīja - viņa rētām klātā, vienacainā seja varēja iedvest bailes pat visdrosmīgākajam medniekam, bet Eila pazina vecā mogura rakstura maigo pusi.
Krebs bija viņu aizsargājis un rūpējies par viņu, mīlējis kā sievietes bērnu, kuras viņam nekad nebija bijis. Pirms trim gadiem Eilai bija atvēlēts laiks, lai pierastu, ka Iza mirusi. Kaut ari viņa skuma par atšķirtību no sava dēla, sieviete zināja, ka Durks joprojām vēl ir dzīvs. Bet par Krebu viņai nebija dots laiks sērot. Pēkšņi sāpes, kuras kopš zemestrīces, kas bija nogalinājusi Krebu, viņa tik ilgu laiku bija turējusi dziļi sirdī, vairs nespēja ilgāk palikt neizpaudušās. Eila izkliedza mogura vārdu.
- Kreb… Ak, Kreb…! Kāpēc tu iegāji atpakaļ alā? Kāpēc tev bija jāmirst?
Eila izdvesa sirdi plosošus šņukstus, raudādama ūdensnecaurlaidīgajā ūdrādas maisā. Tad sieviete izplūda no dvēseles dziļumiem nākošās spalgās vaimanās. Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, lai notrulinātu savas sāpes, bēdas un izmisumu. Bet apkārt nebija mīlošo klana ļaužu, kas pievienotos viņas žēlabām un dalītos bēdās. Jaunā sieviete sēroja vienatnē un bēdājās par savu vientulību.
Kad asaras bija izsīkušas un raudāšana mitējās, Eila jutās iztukšota, bet nežēlīgās sāpes bija rimušās. Pēc brītiņa sieviete aizgāja līdz upei un noskaloja seju, tad ielika grozā arī savu zāļu somu. Viņai nebija jāpārbauda tās saturs; Eila precīzi zināja, kas tajā atrodas.
Pasniegusies pēc rokamā mieta, viņa to atmeta malā, jo dusmas ņēma virsroku pār bēdām un uzkurināja sievietes apņemšanos. "Brouds nekad nesagaidīs manu nāvi! Viņa dēļ es nemiršu!"
Eila dziļi ieelpoja un piespieda sevi turpināt kravāt grozu. Viņa ielika tajā arī uguns aizdedzināšanas rīkus un sumbra ragu, tad no sava apmetņa ieloces izņēma vairākus krama instrumentus. No otras ieloces viņa izņēma apaļu oli, pameta to gaisā un atkal noķēra. Jebkurš pareiza lieluma akmens varētu noderēt lingai, bet ar gludiem un apaļiem akmeņiem varēja panākt lielāku precizitāti. Pāris oļu viņa paturēja.
Pēc tam jaunā medniece pasniedzās pēc lingas - briežādas strēmeles, kam vidū bija izliekums akmeņu ielikšanai; no ilgās lietošanas abi lingas gali bija nodiluši plāni un savijušies striķī. Nebija nekādu šaubu - linga jāpatur. Eila atsēja garo ādas siksnu, kas bija apsieta ap viņas mīksto zamšādas apmetni, lai tajā izveidotos ieloces, kurās viņa pārnēsāja dažādas lietas. Apmetnis nokrita, un Eila stāvēja kaila, vienīgi ap kaklu aukliņā bija pakarināts mazs ādas maisiņš, kurā sieviete nēsāja savus amuletus. Arī to viņa noņēma un noskurinājās; bez amuletiem Eila sajutās vēl kailāka nekā bez apmetņa, jo mazie, cietie priekšmeti ādas maisiņā izraisīja drošības izjūtu.
Tas tad ari bija viss, tā bija visa Eilas mantība - viss nepieciešamais izdzīvošanai un vēl zināšanas, iemaņas, pieredze, prāts, apņēmība un drosme.
Veikli ietinusi amuletu maisiņu un lingu savā apmetnī un ielikusi to grozā, sieviete tam aptina apkārt lāčādu un aizsēja ar garu auklu. Pēc tam visu saini vēl ievīstīja sumbra ādas nojumē un ar garu vīteņa stīgu to piesēja pie divžuburu stumbra.
Kādu brīdi Eila vērās platajā upē, tās tālajā otrajā krastā un domāja par savu totēmu, tad apbēra ar smiltīm ugunskuru un, iestūmusi divžuburu baļķi ar visu savu dārgo mantību upē, bija gatava laisties lejup pa straumi. Pati, pieķērusies stumbra žuburainajā galā, paņēma garus mietus no bijušā koka zariem un, ar tiem atgrūdusies, iestūma plostu.
Upe no izkusušajiem ledāja ūdeņiem joprojām bija auksta; saltā straume ieskāva Eilas kailo ķermeni. Viņa izmisīgi cīnījās pēc elpas, bet drīz vien jau ķermenis pierada pie stindzinošā aukstuma. Mētājot baļķi pa krācēm, spēcīgā straume to sagrāba un centās paveikt savu darbu - aiznest stumbru uz jūru, bet žuburainais zars to nostabilizēja un neļāva tam virpuļot pa krācēm. Spēcīgi airēdamās ar kājām, Eila cīnījās cauri bangojošajai straumei un īrās pāri uz pretējo krastu.
Bet viss šis pasākums bija mokoši lēns. Ikreiz, kad Eila paskatījās uz pretējo krastu, tas atradās daudz tālāk, nekā viņa bija cerējusi to ieraudzīt. Daudz ātrāk viņa virzījās lejup pa straumi, nevis šķērsām pāri upei. Kad upe bija jau panesusi viņu garām tai vietai, kur Eila bija nodomājusi izkāpt otrā krastā, sieviete bija pārguruši un aukstais ūdens bija pazeminājis viņas ķermeņa temperatūru. Eila drebēja no aukstuma; visi muskuļi sāpēja. Bija tāda sajūta, it kā viņa irtos uz priekšu, bet pie kājām būtu piesieti smagi akmeņi, tomēr viņa piespieda sevi turpināt ceļu pāri upei.