Visbeidzot, galīgi nomocījusies, Eila padevās nežēlīgajam straumes pārspēkam. Upe, ņēmusi virsroku, aizrāva sievietes paštaisīto plostu atpakaļ pašā straumes viduci; Eila izmisīgi turējās pie tā; tas tagad viņu vadīja.
Kādu gabalu uz priekšu straume mainījās: izliekdamās apkārt izvirzītam zemes pleķītim, upe strauji pagriezās no dienvidiem uz rietumiem. Pirms Eila padevās vājumam, viņa pa bangaino straumi bija šķērsojusi vairāk nekā trīs ceturtdaļas ceļa pāri upei un, ieraudzījusi klinšaino krastu, apņēmīgi, ar pēdējiem spēkiem atguva kontroli pār savu plostu.
Pirms upe viņu aiznesa tālāk no izvēlētā punkta, sieviete piespieda sevi kājām airēties pa ūdeni, lai sasniegtu zemi. Aizvērusi acis, Eila koncentrējās uz kāju kustināšanu. Pēkšņi, sajutusi triecienu, viņa saprata, ka plosts ir atsities un apstājies.
Eila nespēja pakustēties. Pa pusei atrazdamās ūdenī, sieviete joprojām bija pieķērusies pie stumbra zariem. Bangojošās straumes vilnis pēkšņi atbrīvoja plostu no robotajām klintīm, un sieviete krita panikā. Ar mokām viņa nometās ceļos un grūda apdauzīto koka stumbru uz priekšu, noenkuroja to krastā, bet pēc tam pati iekrita atpakaļ ūdenī.
Viņa nedrīkstēja ilgi atpūsties. Pamatīgi drebinādamās aukstajā ūdenī, Eila sevi piespieda uzrāpties uz klinšainās zemes. Neveikliem pirkstiem čamdīdamās ap vīteņa stīgu un beidzot to atsējusi, viņa izvilka saini krastā. Ar drebošiem pirkstiem auklu bija daudz grūtāk atsiet nekā vīteņa stīgu.
Pats Augstākais sievietei palīdzēja. Plānākajā, izdilušākajā vietā aukla pārtrūka. Viņa aizmeta garo ādas auklu projām, pagrūda nost grozu, uzrāpoja uz lāčādas un ietinās tajā. Kad drebuļi bija pārgājuši, jaunā sieviete jau bija aizmigusi.
Pēc bīstamās upes šķērsošanas Eila turpināja ceļu uz ziemeļiem, nedaudz pagriezdamās uz rietumiem. Sievietei sasniedzot atklāto stepju teritoriju un meklējot kādu norādi par ļaužu apmetnes vietām, vasaras dienas jau bija kļuvušas siltākas. Ziedi, kas bija padarījuši īso pavasari krāšņāku, bija jau novītuši, un zāle - izaugusi līdz viduklim.
Eila bagātināja savu ēdienkarti ar lucernu un āboliņu un nenoniecināja arī cieti saturošos, nedaudz saldos zemesriekstus. Meklējot augu saknes, viņai nācās izsekot virszemes vīteņa stīgām. Tragantzirņa pākstis bija piebriedušas ar apaļiem, zaļiem zirņiem, kurus varēja baudīt kopā ar ēdamajām saknēm; Eilai nebija nekādu problēmu atšķirt ēdamās saknes no to indīgajām radiniecēm. Kad bija beigusies dienziežu pumpuru sezona, to saknes vēl joprojām bija mīkstas un ēdamas. Arī dažas no zemajām korinšu šķirnēm sāka jau nogatavoties, un allaž pa rokai bija balandu un sinepju jaunās lapas vai pļavas nātres.
Arī lingai netrūka darba. Stepe mudžēja no pelēm, suslikiem, murkšķiem, lielajām lēcējpelēm, dažādiem zaķiem - pelēkiem un brūniem, kas atšķīrās no ziemas baltajiem. Šad un tad gadījās arī pa kādam negausīgam peļu medniekam - lielajam kāmim. īpašs kārums bija zemu lidojošs rubenis vai irbe; ēdot irbi, Eila mūždien atcerējās, ka šie treknie putni ar spalvainajām kājiņām allaž bija bijuši Kreba iemīļotākais gardums.
Bet tās bija tikai pašas mazākās radībiņas, kas mielojās no stepes vasaras veltēm. Eila redzēja arī briežu barus - ziemeļbriežus, sarkanos briežus un milzīgos staltradžus; mazos stepes zirgus, ēzeļus un kulanus*, kas atgādināja abus pēdējos; arī lieli bizoni un saigas" šad tad šķērsoja sievietes ceļu. Sarkanīgi brūns savvaļas sumbru bars ar sešu pēdu augstiem buļļiem, mērot no skausta, ganījās kopā ar pavasari dzimušiem teliņiem, kas bija pieplakuši pie govju piebriedušajiem tesmeņiem. Eilai iedomājoties piena teļa garšu, mute pieskrēja pilna ar siekalām, taču viņas linga nebija piemērota sumbru medīšanai. Viņa pamanīja arī migrējošus pinkainos mamutus un muskusvēršus ar mazajiem vērsēniem pie sāniem. Dzīvniekiem uzglūnēja vilku bars. Sieviete uzmanīgi izvairījās no agresīvi noskaņotajiem pinkainajiem degunradžiem, atcerēdamās, ka tas ir Brouda totēms un viņam ļoti piemērots.
Turpinādama iet uz ziemeļiem, jaunā sieviete visapkārt sāka pamanīt pārmaiņas. Kļuva sausāks un tuksnesīgāks. Eila bija sasniegusi slapjās, sniegainās kontinentālās stepes aptuveno ziemeļu robežu. Tālākā ceļā uz milzīgā ziemeļu ledāja stāvajiem vaļņiem atradās neauglīgas lesa* stepes, kas eksistēja vienīgi leduslaikmetā, kad zemeslode bija klāta ledājiem.
Ledāji - masīvi, sasaluši ledus blāķi - ieskāva kontinentu, apklājot Ziemeļu puslodi. Gandrīz vai ceturtā daļa no visas Zemes virsmas bija aprakta zem neizmērojamām, iznīcinošām ledus tonnām. Ūdens, strikti ieslēgts savās robežās, lika kristies okeāna līmenim, paplašinot sauszemes teritorijas un izmainot zemeslodes formu. Viss uz zemeslodes tika pakļauts šo ledāju ietekmei; lietus applūdināja ekvatoriālos reģionus, tuksnešu platība samazinājās, bet tieši blakus šiem ledājiem, uz to robežas, lietus ietekme bija jūtama visspilgtāk.
Lielais ledus lauks izraisīja auksto gaisa masu koncentrāciju virs tā, likdams mitrumam gaisā sasalt un nokrist uz zemes sniega veidā. Bet tuvāk centram augstais spiediens stabilizējās, radīdams īpaši aukstu klimatu, tādējādi atbīdīdams sniegu tikai uz ledāja malām. Milzīgie ledāji tieši no šim malām auga plašumā, ledus slānis bija izvietojies vienmērīgi pa visu teritoriju, tā biezums sasniedza vairāk nekā jūdzi.
Tā kā vairums sniega nokrita tieši uz paša ledāja, tad zeme dienvidos no ledāja bija neauglīga un sasalusi. Pastāvīgā augsta spiediena atmosfēras fronte virs ledāja centra lika sauso gaisu novirzīt uz zemāka spiediena ieplakām; vējš, kas pūta no ziemeļiem, nekad neapstājās virs stepēm. Tas tikai atšķīrās pēc sava stipruma. Pa ceļam vējš savāca akmeņus, kas uz mainīgās, drupanās ledāja robežas tika pārvērsti pulverī. Pa gaisu pārnēsātās daļiņas tika izsijātas tādā struktūrā, kas bija tikai nedaudz rupjāka par mālu, - lesā - un izkaisītas pa vairāku simtu jūdžu lielu teritoriju, tās sakrājās vairāku pēdu dziļumā un pārvērtās par augsni.
Ziemā gaudojošais vējš trenkāja retas sniegpārslas pāri kailajai, sasalušajai zemei. Bet zemeslode joprojām griezās ap savu slīpo asi un gadalaiki joprojām mainījās. Vidējā gada temperatūra, tikai par dažiem grādiem zemāka, izraisīja ledāju veidošanos; dažām karstajām dienām nebija nekādas nozīmes, ja nemainījās vidējā temperatūra.
Pavasarī trūcīgā sniega kārta, kas apklāja zemi, izkusa un ledāja garoza sasila, tecēdama lejup un izplezdamās tālāk pa stepi. Ūdens no kūstošā ledus virs mūžīgā sasaluma padarīja zemi mīkstāku; izdīga niecīgi zāles asni un augi. Zāle auga ātri, jo savā sēklas sirdī apzinājās, ka mūžs būs īss. Līdz vasaras vidum tā jau bija pārvērtusies par sausu, sagūlušu sienu; viss kontinents bija pārklājies ar zāli; šur tur, tuvāk okeānam, pavīdēja taigas un tundras veģetācija.
Ledāja tuvumā, kur sniega kārta bija plāna, zālainās platības visa gada garumā deva barību miljoniem zālēdāju dzīvnieku, kas bija piemērojušies aukstumam, un ari plēsējiem, kuri varēja pielāgoties jebkuram klimatam, kas nodrošināja viņiem medījumu. Mamuts varēja ganīties mirdzošas, zili baltas ledus sienas pakājē vai uzkāpt uz tās pat jūdzes augstumā.
Sezonālie strauti un upes, kas barojās no ledāja kūstošā sniega, izlauzās cauri dziļajam lesa un bieži ari nogulumiežu slānim, līdz nosēdās kristāliskā granīta veidojumos, kas atradās dziļi zemes garozā. Bieži varēja redzēt stāvas kraujas un upju krastos izveidojušās aizas, bet upes apgādāja ar ūdeni un aizas deva patvērumu no vēja. Pat neauglīgajās lesa stepēs eksistēja zaļas ielejas.