Gadalaiks kļuva siltāks, dienas sekoja cita citai. Eila sāka pagurt no ceļošanas, monotonās stepes, nežēlīgās saules un mūžīgā vēja. Viņas āda kļuva raupja, saplaisāja un lobījās. Lūpas bija sasprēgājušas, acis - iekaisušas, rīkle mūždien pilna ar smiltīm. Savā ceļā viņa nejauši bija uzgājusi vairākas upju ielejas, kas bija daudz zaļākas un klātas ar bagātīgāku koku veģetāciju nekā stepes, bet neviena no tām nelikās tik pievilcīga, lai tur paliktu, un nevienā no tām nebija ne pēdas no cilvēkiem.
Kaut ari debess parasti bija skaidra, Eilas neauglīgie meklējumi meta pār viņu baiļu un uztraukuma ēnu. Parasti ziema valdīja pār zemi. Pat karstākajā vasaras dienā viņai nekad neizgāja no prāta gaidāmais bargais ledāju aukstums. Lai izdzīvotu garo un bargo ziemu, Eilai bija jāsarūpē pārtikas krājumi un jāsameklē patvērums. Jau kopš agra pavasara sieviete bija klīdusi apkārt un tagad sāka prātot, vai ir nolemta mūžīgai klejošanai pa stepēm, lai galu galā nomirtu.
Reiz, kādas dienas beigās, viņa ierīkoja apmešanās vietu, tāpat kā bija to darījusi visās iepriekšējās reizēs. Viņa bija ieguvusi medījumu, bet ogle bija izdzisusi un savākt malku ugunskuram kļuva arvien grūtāk. Lai nebūtu jāķēpājas ar ugunskuru, Eila apēda pāris gabaliņu jēlās medījuma gaļas, bet viņai nebija apetītes. Sieviete pastūma nomedīto murkšķi malā, lai ari medīt vairs nemaz nebija tik viegli, - varbūt viņa nemaz vairs tik uzmanīgi nesekoja medījumam? Ari augu vākšana bija kļuvusi daudz sarežģītāka. Zeme bija kļuvusi cieta un noaugusi ar vecu zāli. Un turklāt mūžīgi pūta vējš.
Eila slikti gulēja un redzēja briesmīgus sapņus; no rīta viņa pamodās neatpūtusies. Vairs nebija ko ēst. Pat aizmestais murkšķis bija kaut kur pazudis. Eila iedzēra malciņu ūdens, kas bija sastāvējies un negaršīgs, sasaiņoja savu vācamo grozu un devās ceļā - tālāk uz ziemeļiem.
Ap pusdienlaiku viņa uzgāja kāda strauta gultni ar dažām gandrīz vai izsīkušām ūdens peļķēm; ūdens garša bija nedaudz sīva, bet Eila tik un tā piepildīja savu ūdens somu. Sieviete izraka pāris vilkvālīšu sakņu - tās bija stiegrainas un bezgaršīgas. Smagiem soļiem iedama uz priekšu, viņa tomēr tās košļāja. Viņa negribēja iet tālāk, bet nezināja arī, ko citu lai dara. Nomākta un apātiska Eila vairs nepievērsa lielu uzmanību tam, kurp viņa gāja. Tāpēc nepamanīja alu lauvu bariņu, kas gozējās pēcpusdienas saulē, līdz viens no lauvām brīdinoši ierūcās.
Caur Eilas apziņu izstrāvoja bailes. Viņa atkāpās un pagriezās uz rietumiem, lai apietu lauvu teritoriju. Jaunā sieviete jau pietiekami ilgi bija gājusi uz ziemeļiem. Tas bija Alu Lauvas gars, kas viņu aizsargāja, ne jau lielais zvērs savā fiziskajā izskatā. Tas, ka viņas totēms bija Alu Lauva, nenozīmēja to, ka Eila ir pasargāta no alu lauvu uzbrukuma.
Īstenībā tieši tā Krebs uzzināja, ka viņas totēms ir Alu Lauva. Eilai joprojām uz kreisās kājas augšstilba bija četras garas, paralēlas rētas, un pa naktīm viņa redzēja vienu un to pašu murgu: milzīga lauvas ķetna nelielajā alā cenšas sataustīt mazo meiteni, kur, būdama tikai piecus gadus veca, viņa bija noslēpusies. Tagad viņa atcerējās, ka arī pagājušajā naktī bija sapņojusi par to pašu lauvas ķetnu. Krebs bija viņai stāstījis, ka tā bijusi pārbaude, - vai viņa ir kaut ko vērta; pēc tam mazā Eila tikusi iezīmēta, lai parādītu, ka ir izredzētā. Tagad viņa izklaidīgi pieliecās un pataustīja rētas uz savas kājas. Viņa nodomāja: "Interesanti - kāpēc gan Alu Lauva izvēlējās tieši mani?"
Saule, noslīdējusi zemu pie rietumu debesim, žilbināja acis. Meklēdama, kur ierīkot apmetni, Eila bija gājusi pa garu nogāzi. "Atkal apmešanās bez ugunskura," viņa nodomāja un priecājās, ka bija uzpildījusi ūdens somu. Bet drīz vien viņai būs jāatrod vēl ūdens. Jaunā sieviete bija nogurusi, izsalkusi un dusmīga pati uz sevi, ka bija piegājusi tik tuvu alu lauvām.
Vai tā bija zīme? Vai tas bija tikai laika jautājums? Kas gan lika sievietei domāt, ka viņa varētu izbēgt nāves lāstam?
Saules mirdzums pie pamales līnijas bija tik spilgts, ka viņa gandrīz vai nemaz neievēroja augstienes kraujo malu. Aizklājusi acis, Eila nostājās kraujas malā un ieskatījās aizā. Lejā plūda maza upīte ar mirdzošu ūdeni, kuru no abām malām ieskāva koki un krūmi. Klinšainā akmeņu aiza pavēra skatu uz brīnišķīgu, zaļu, mierīgu ieleju. Kādu gabalu tālāk, lauka vidū, pēdējie saules stari apspīdēja mazu zirgu ganāmpulku, kas mierīgi tajā ganījās.
-
2
- Pastāsti, Jondalar, kāpēc nolēmi nākt man līdzi? - jautāja jauns vīrietis brūniem matiem, atsvabinādams mietus no telts, kas bija uzcelta, saliekot kopā vairākus zvērādas gabalus. - Tu taču Maronai teici, ka tikai apciemosi Dalanaru un parādīsi man ceļu, lai pirms mierīgas dzīves uzsākšanas vēl paveiktu īsu Ceļojumu. Tev bija jādodas uz Vasaras sapulci ar Lanzadoni un jābūt tur uz precību ceremoniju. Par to viņa būs varen nikna, un Marona reiz nu ir tā sieviete, kuras niknumu es uz savas ādas izbaudīt nevēlētos. Vai esi pārliecināts, ka pašlaik nebēdz no viņas prom? - Tonolans savu sakāmo pateica bezbēdīgā tonī, bet nopietnība acīs atklāja viņa patieso dabu.
- Mazo brāl, kāpēc gan tu domā, ka esi mūsu ģimenē vienīgais, kam piemīt ceļošanas kāre? Tu taču nedomāji, ka es tev vienam ļaušu aiziet? Lai pēc tam, pārnācis mājās, tu varētu lielīties ar savu garo Ceļojumu. Kādam ir jāiet tev līdzi, lai apstiprinātu tavu stāstu patiesumu un pasargātu no nepatikšanām, - atbildēja gara auguma gaišmatains vīrietis, pieliecoties, lai ieietu teltī.
Telts iekšienē bija gana daudz vietas, lai varētu ērti tupēt uz ceļiem, bet ne stāvēt kājās, un tā bija pietiekami liela, lai abiem pietiktu vietas gulēšanai un vēl līdzpaņemtajām mantām. Telti balstīja trīs mieti, kas bija izvietoti centrā, aptuveni vidū; garākajam mietam bija piestiprināts ādas atloks, lai pasargātos no lietus; ja gadījumā telts iekšienē tiktu sakurts ugunskurs, ar tā palīdzību varēja izlaist ārā dūmus. Jondalars izņēma visus trīs mietus un pa telts atveri atkal izrāpoja ārā.
- Pasargāt mani no nepatikšanām! - Tonolans iesaucās. - Man pat būs vajadzīgas acis pakausī, lai piesegtu tavu aizmuguri! Pagaidi tikai, līdz Marona uzzinās, ka neesi kopā ar Dalanaru un Lanzadoni, kad viņi ieradīsies Sapulcē. Viņa var izlemt pārvērsties par Doni [3] un pārlidot pāri ledājam, kuru mēs tikko šķērsojām, lai dabūtu tevi rokā, Jondalar. - Abi brāļi sāka locīt telti, kas atradās viņiem pa vidu. - Viņa jau sen kā metusi uz tevi acis, un tieši tad, kad Marona nodomāja, ka ir jau tevi dabūjusi, tu izlem, ka ir laiks doties Ceļojumā. Man šķiet, ka tu vienkārši nevēlies bāzt galvu tajā cilpā un ļaut, lai Zelandoni to savelk ciešāk. Man liekas, ka lielais brālis baidās no sievas apņemšanas. - Abi vīrieši nolika telti blakus mietiem. - Vairumam vīriešu tavos gados ir jau viens vai divi bērni un pašam savs pavards, - Tonolans piebilda, par to saņemdams draudzīgu dunku no sava vecākā brāļa, un tagad arī brāļa pelēkās acis smaidīja.
- Vairumam vīriešu manos gados! Esmu tikai trīs gadus vecāks par tevi, - Jondalars iebilda, tēlodams dusmas. Tad viņš sirsnīgi iesmējās; smieklu dabiskums bija vēl pārsteidzošāks, jo tāda reakcija bija pilnīgi negaidīta.
Abi brāļi bija tik dažādi - kā diena un nakts, bet mazākajam, tumšmatainajam, piemita lielāka bezrūpība. Tonolana draudzīgā daba, aizraujošais smaids un gaišie smiekli padarīja viņu par tādu cilvēku, kuru visur uzņem ar prieku, un viņš allaž bija gaidīts viesis. Jondalars bija daudz nopietnāks, viņa piere bieži vien savilkās grumbās, uz kaut ko koncentrējoties vai uztraucoties, kaut arī viņš bieži smaidīja, it īpaši būdams kopā ar brāli, tomēr reti kad viņš tik sirsnīgi smējās. Bet tajās retajās reizēs, kad Jondalars smējās, viņa patiesais smieklu dabiskums visiem nāca kā liels pārsteigums.