Sakaltušo asiņu atmiekšķēšana izraisīja jaunu asiņošanu, un Eila pamanīja, ka lauvēna galvaskauss ir ielauzts, bet ne sašķaidīts. Viņa sagrieza balto tauksakni un lipīgo šķidrumu uzlika tieši uz vaļējās brūces - tas apturēs asiņošanu un palīdzēs sadziedēt kaulu -, pēc tam apsēja ievainojumu ar mīkstu ādas gabalu. Eila nebija zinājusi, kā izlietos tās daudzās zvērādas, kuras bija uzkrājusi no gandrīz vai katra nomedītā dzīvnieka, bet pat pārdrošākajos sapņos sieviete nekad nebūtu iedomājusies, ka nāksies tās izlietos tā kā tagad.
"Vai Brūns nebūtu pārsteigts, mani ieraugot?" pasmaidīdama viņa nodomāja. "Viņš nekad neļāva plēsējus ienest alā, pat mazo vilcēnu ne. Tagad paskatieties uz šo alu lauvēnu! Šķiet, ka man ātri nāksies kaut ko iemācīties par alu lauvām - ja vien mazulis izdzīvos."
Viņa uzlika vārīties ūdeni tauksaknes lapu un kumelīšu tējai, kaut arī nezināja, kā dabūs lauvēnā iekšējos orgānus dziedējošo zāļu tēju. Atstājusi lauvēnu, Eila devās ārā nodīrāt briedi. Kad pirmās plānās, mēles formā sagrieztās gaļas šķēles bija gatavas žāvēšanai, viņa pēkšņi apjuka. Uz klints pārkares nebija augsnes kārtas, nekas tāds, pie kā varētu nostiprināt mietiņus, kuriem viņa mēdza piesiet aukliņas. Par to viņa pat nebija padomājusi, jo bija tik ļoti norūpējusies dabūt briedi augšā uz alu. Kāpēc parasti šādi sīkumi viņu aizkavē? Nekas nenākas viegli, droši un kā pats par sevi saprotams.
Savā izmisumā viņa nespēja izdomāt nekādu risinājumu. Eila bija pārguruši, pārstrādājusies un norūpējusies par to, kā nogādāt alu lauvēnu mājās. Viņa nebija pārliecināta, vai vajadzēja to darīt, un ko viņa tagad ar šo mazuli iesāks? Sieviete aizmeta mietiņu un piecēlās kājās. Vējam pūšot sejā, aizgājusi uz tālāko klints pārkares galu, Eila paskatījās uz ieleju. Par ko gan viņa bija domājusi - atvest uz alu lauvēnu, par kuru būs jārūpējas, kad viņai pašai vajadzētu gatavoties aiziešanai un turpināt meklēt Citus? Varbūt viņai vajadzētu to aiznest atpakaļ uz stepi un atvēlēt viņam to ceļu, pa kuru aiziet visi vārgie savvaļas dzīvnieki? Vai dzīvošana vienatnē ir laupījusi viņai veselo saprātu? Viņa jau tāpat nemācēja rūpēties par ievainoto mazuli. Kā viņa to pabaros? Un kas notiks, ja viņš atveseļosies? Tad viņa vairs nevarēs to sūtīt atpakaļ uz stepi, lauvēna māte nemūžam nepieņems to atpakaļ, un mazulis tik un tā nomirs, ja Eila grasās lauvēnu paturēt, tad būs jāpaliek dzīvot ielejā. Bet, lai turpinātu meklējumus, viņai būs jānes lauvēns atpakaļ uz stepi.
Iegājusi atpakaļ alā, jaunā sieviete nostājās blakus mazajam alu lauvēnam. Tas vēl joprojām nebija pakustējies. Sieviete pataustīja mazuļa krūškurvi. Lauvēns bija silts un elpoja, tā pūkainais kažoks atgādināja Vīnijas spalvu, kad tā vēl bija maza. Viņš bija tik jauks un ar apsieto galvu izskatījās tik smieklīgs, ka Eilai bija jāpasmaida. "Bet šis jaukais mazulis reiz izaugs par ļoti lielu lauvu," viņa sev atgādināja. Sieviete piecēlās kājās un vēlreiz paskatījās uz mazuli. Tam nebija nozīmes. Viņa nekādā ziņā nedrīkstēja nest šo lauvēnu atpakaļ uz stepi nomirt.
Eila izgāja no alas un paskatījās uz gaļu. Ja viņa grasījās palikt ielejā, tad vajadzētu atkal sākt domāt par pārtikas krājumu sarūpēšanu. īpaši jau tāpēc, ka būs jāpabaro vēl viena mute. Pacēlusi mietiņu, viņa centās izdomāt, kā to nostiprināt taisni. Tālākās pārkares galā, pie aizmugurējās klints sienas, Eila pamanīja nodrupušu klintsgabalu kaudzi un mēģināja tajā nostiprināt mietiņu. Koka mietiņš palika stāvam taisns, bet tas nemūžam neizturēs gaļas šņoru svaru. Tomēr sievietei ienāca prātā kāda ideja. Iegājusi alā, viņa paņēma grozu un noskrēja lejā uz upmalu.
Pēc pāris eksperimentiem viņa atklāja, ka upmalas akmeņu piramīda stingri noturēs arī garāku mietiņu. Eila veica vairākus gājienus, lai savāktu akmeņus un sacirstu piemērotus koka gabalus, pirms varēja savērt gaļas žāvēšanai vairākas auklas pāri klints pārkarei un tad doties atpakaļ pie pārējās gaļas griešanas. Blakus darba vietai sieviete iekūra mazu ugunskuru un uzdūra uz iesma brieža gurna gabalu, lai izcepas pusdienu maltītei. Pēc tam atkal nodevās domām - kā viņa pabaros lauvēnu un kā viņā dabūs iekšā zāles? Viņai vajadzēja sagādāt lauvu mazuļa barību.
Eila atcerējās, ka mazie lauvēni var ēst to pašu barību, ko lielie lauvas, tikai tai jābūt mīkstākai, vieglāk sagremojamai un norijamai. Varbūt tas varētu būt gaļas buljons ar sīki sagrieztiem gaļas gabaliņiem? Tādu viņa bija vārījusi savam dēliņam Durkam - kāpēc gan lai lauvēns to neēstu? Patiesībā - kāpēc gan nevārīt gaļas buljonu tējā, ko viņa bija uzlējusi ievilkties zālēm?
Sagriezusi nākamo gaļas gabalu sīkos gabaliņos, sieviete uzreiz ķērās pie darba. Viņa ienesa to alā, lai ieliktu sutināties koka vārāmajā katlā, un nolēma pielikt klāt atlikušo tauksakni. Lauvēns nebija pakustējies, bet Eilai šķita, ka viņa elpa kļuvusi vieglāka.
Pēc kāda brīža viņai likās, ka manījusi sakustēšanos, un sieviete iegāja atkal alā, lai to pārbaudītu. Lauvēns bija pamodies un maigi ņurdēja, nespēdams pavelties uz sāniem un piecelties, bet, kad Eila tuvojās lielajam kaķim, tas ierūcās, iešņācās un centās atrauties. Sieviete pasmaidīja un piesēdās viņam blakus.
"Ak tu mazais bailulīti!" viņa nodomāja. "Es tevi par to nevainoju. Kā gan tu vari justies, pamodies svešā alā, kad visās maliņās sāp, un ieraugot kādu, kas nemaz nav līdzīgs tavai mammai un pārējiem lauvēniem?" Eila izstiepa roku. "Nu, paosti, es tev nedarīšu pāri. Au! Tavi mazie zobiņi gan ir asi! Nu, mazulīt, uz priekšu! Palaizi manu roku un iepazīsties ar manu smaržu. Tā tu vieglāk pie manis pieradīsi. Tagad es būšu tava mamma. Pat ja es zinātu, kur atrodas tava ala un aiznestu tevi atpakaļ, tava mamma nemācētu par tevi parūpēties - ja vispār pieņemtu tevi atpakaļ. Neko daudz jau es nezinu par alu lauvām, bet ari par zirgiem es neko daudz nezināju. Tomēr bērns paliek bērns. Vai esi izsalcis? Es nevaru tev iedot pienu. Ceru, ka tev garšos buljons ar smalki sagrieztu gaļu. Un pēc zāļu iedarbības tev vajadzētu justies labāk."
Piecēlusies, lai pārbaudītu vārāmo katlu, sieviete bija diezgan pārsteigta par biezo atdzisušā buljona virumu un, apmaisījusi to ar ribas kaulu, atklāja, ka gaļa katla apakšā savārījusies kunkulī. Visbeidzot Eila to sabikstīja ar noasinātu iesmu un izcēla ārā sarecējušo gaļas kunkuli; no tā šķiedrās nokarājās biezs, staipīgs šķidrums. Pēkšņi sievietei iestājās apskaidrība un viņa sāka smieties. Eilas smiekli tik ļoti nobaidīja lauvēnu, ka viņš gandrīz vai atrada sevī spēkus, lai pieceltos kājās.
Nav nekāds brīnums, ka tauksakne ir tik laba vaļējām brūcēm, ja tā tikpat labi satur kopā saplēstu miesu, kā ir salīmējusi šo gaļu, tad ir atrasts labs ārstniecības līdzeklis!
- Mazulīt, kā tu domā, vai varēsi mazliet iedzert šo šķidrumu? - viņa žestikulēja alu lauvēnam. Eila ielēja atdzesēto staipīgo virumu mazākā bērzu tāss bļodiņā. Lauvēns bija izlocījies no zāles tepiķīša un pūlējās piecelties kājās. Viņa palika bļodiņu tam zem purniņa. Mazais iešņācās un atkāpās.
Eila izdzirdēja zirga kāju dipoņu nākam augšā pa taciņu, pēc īsa brīža alā ienāca Vīnija. Pamanījusi lauvēnu, kas tagad bija pamodies un kustējās, ķēvīte pienāca klāt to pārbaudīt. Zirdziņš nolieca galvu, lai apostītu pūkaino radījumu. Mazais lauvēns, kas pieaudzis varētu iedvest bailes Vīnijas ciltsbrāļos, pats bija pārbijies no vēl viena liela un nepazīstama zvēra, kas rēgojās blakus. Siekalodamies un kāpdamies atpakaļ, mazulis rūca, līdz gandrīz jau bija nonācis Eilas klēpī. Sajutis sievietes kājas siltumu un atcerēdamies, ka šī smarža ir nedaudz pazīstamāka, tas iekārtojās viņai klēpī. Lauvēnam šajā vietā bija pārāk daudz jaunu un dīvainu lietu.