Pieņēmusi lauvas bērnu savā klēpī, Eila to apskāva un sāka dungot - tāpat kā būtu mierinājusi jebkuru bērnu. Tāpat kā bija mierinājusi savējo.
"Ir jau labi. Tu pie mums pieradīsi."
Vīnija papurināja galvu un iezviedzās. Alu lauvēns Eilas klēpī vairs nešķita zirdziņam draudīgs, kaut ari Vīnijas instinkti stāstīja, ka no šādas smakas jāuzmanās. Vīnija jau iepriekš, dzīvodama kopā ar sievieti, bija mainījusi savu iedzimto uzvedības modeli. Varbūt tieši šo alu lauvēnu viņa varēs pieciest?
Jaunais dzīvnieks atsaucās uz Eilas mīļo čubināšanu un glāstiem, ar purniņu meklēdams vietiņu, kur pazīst pienu. "Tu esi izsalcis, mazulīt, vai ne?" Viņa pasniedzās pēc biezā buljona bļodiņas un turēja to zem lauvēna purniņa. Mazais to paostīja, bet nesaprata, ko ar to iesākt. Eila iemērca bļodā divus pirkstus un ielika tos mazuļa mutē. Tagad viņš zināja, ko darīt, - kā jau katrs zīdainis, arī lauvēns sāka zīst.
Sēdēdama savā mazajā alā, turēdama klēpī alu lauvas mazuli un šūpodama to šurpu turpu, kamēr viņš sūca divus pirkstus, sieviete atcerējās viņas pašas dēlu; tā nu viņa nemaz nepamanīja, ka pār seju sāk ritēt asaras un pilēt uz pūkainā kažoka.
Saprašanās saikne starp vientuļo jauno sievieti un alu lauvas mazuli izveidojās pirmajās dienās un naktīs, kad Eila ņēma mazo lauvēnu līdzi savā guļamvietā, kur tas pieglaudās klāt un sūca viņas pirkstus - šāda saikne nekad agrāk nebija izveidojusies starp lauvēnu un viņa paša māti. Dabas likumi bija bargi - īpaši vareno plēsēju mazuļiem. Lauvu māte pirmajās nedēļās pēc lauvēnu dzimšanas, kad tiem vēl nav atvērušās actiņas, zīdīja savus mazuļus - un pat atļāva tiem vēl šad un tad pirmā pusgada laikā pasūkt pupu -, taču tie jau sāka ēst arī gaļu. Bet ēšanas paradumi lauvu barā nepieļāva nekādu sentimentalitāti.
Lauvene bija medniece, un atšķirībā no pārējiem kaķu dzimtas plēsējiem viņa medīja barā. Trīs vai četras lauvenes kopā bija varena med- nieču komanda; viņas viegli spēja nogāzt no kājas veselīgu un milzīgu briedi vai pat sumbru bullēnu. Tikai pieaudzis mamuts varēja nebaidīties no lauvenēm, tomēr arī pavisam jaunie un vecie mamuti bija pakļauti mednieču uzbrukuma briesmām. Bet lauvene nekad nemedīja bērniem, viņa medīja savam lauvu tēviņam. Bara vadonim vienmēr pienācās daļa no lauvenes medījuma. Tiklīdz barvedis parādījās, lauvenes atkāpās, un tikai tad, kad tēviņš bija pierijies, lauvenes drīkstēja savākt atlikumu. Nākamie ēšanas hierarhijā bija vecākie lauvu jaunekļi, un tikai pēc tam, ja vēl kaut kas bija palicis pāri, mazuļi drīkstēja pamieloties ar atliekām.
Ja mazulis, kas mocījās ar izmisīgu izsalkumu, mēģināja pieskriet pie medījuma un ārpus rindas paķert kādu kumosu, tad, visticamāk, viņš saņēma nāvējošu sitienu ar ķepu. Lai izvairītos no šādām briesmām, lauvenes bieži vien veda savus bērnus prom no medījuma, kaut arī mazuļi bija izsalkuši. Trīs ceturtdaļas no dzimušajiem lauvu mazuļiem nekad nesasniedza brieduma gadus. Vairums no tiem, kas izdzīvoja, tika padzīti no bara un kļuva par klaidoņiem - šādi klaidoņi nebija gaidīti nevienā vietā, it īpaši, ja tie bija tēviņi. Mātītēm klaidonēm bija nedaudz vieglāki likumi. Viņām varēja atļaut uzturēties bara tuvumā, ja tam bija par maz mednieču.
Vienīgais veids, kā lauvu tēviņš varēja nodrošināt savu pieņemšanu barā, bija par to cīnīties, bieži vien līdz pat nāvei. Ja bara vadonis sāka novecot vai bija ievainots, kāds jaunāks lauva vai, visticamāk, lauva klaidonis varēja viņu padzīt un uzņemties barveža pienākumus. Lauvu tēviņa pienākums bija aizsargāt bara teritoriju, kas bija iezīmēta ar viņa dziedzeru smaku vai vadošās lauvenes urīnu, un nodrošināt bara vairošanās pēctecību.
Šad un tad gadījās, ka kāds klaiņojošs lauvu tēviņš vai mātīte pievienojās, lai izveidotu jaunu bara kodolu, taču tiem bija jāizkaro sava niša tuvākajā teritorijā. Lauvām bija ļoti bīstama eksistence.
Bet Eila nebija lauvu mātīte, viņa bija cilvēks. Cilvēkbērnu vecāki ne tikai aizstāv savus lolojumus, bet arī rūpējas par tiem. Mazulis, kā vēlāk sieviete viņu nosauca, tika aprūpēts tā, kā neviens alu lauva savā mūžā nebūtu aprūpēts. Viņam nebija ne jācīnās ar citiem mazuļiem par ēdiena atliekām, ne arī jāizvairās no vecāku tēviņu smagās ķetnas sitieniem. Eila viņu apgādāja, viņa nesa mazulim medījumu. Kaut ari sieviete lauvēnam atdeva viņa tiesu, viņa neatteicās pati no savas tiesas. Eila ļāva mazulim zīst savus pirkstus, kad vien viņš to vēlējās, un parasti ņēma viņu gultā sev blakus.
Mazulis tika pieradināts pie alas kārtības, vienmēr gāja ārā nokārtoties. To viņš nebija darījis tikai pašā sākumā, kad vēl nebija uz to spējīgs. Pat toreiz, kad pašā sākumā lauvēns bija iztaisījis peļķi, viņš par savu nedarbu savieba purniņā tādu pretīguma grimasi, ka Eilai bija jāsmejas. Tā nebija vienīgā reize, kad tas izsauca sievietes smaidu. Mazuļa grimases bieži lika Eilai smieties pilnā balsī. Viņam patika pielavīties no mugurpuses - vēl vairāk mazulim patika, ja Eila notēloja, ka nenojauš viņa nodomus, un izlikās izbrīnīta, ka lauvēns uzlec viņai mugurā; tomēr dažkārt viņa mācēja pārsteigt arī lauvēnu - pēdējā brīdī pagriezties un noķert viņu rokās.
Klana bērni allaž tika lutināti; sods reti kad sniedzās pāri bērna ignorēšanai par viņa slikto uzvedību un tika piespriests tādā veidā, lai piesaistītu viņa uzmanību. Kad bērni pieauga un apzinājās savu stāvokli attiecībā pret brāļiem, māsām un pieaugušajiem, viņi sāka pretoties zīdaiņu lutināšanai un centās atdarināt pieaugušo uzvedību. Ja tam radās atbalsts, tad parasti tā ari tika turpināts.
Eila tieši tāpat lutināja lauvas mazuli, it īpaši pašā sākumā, bet, kad lauvēns paaugās, tā spēlēšanās neizbēgami nodarīja sievietei sāpes. Ja trakas rotaļāšanās laikā mazulis viņai ieskrāpēja vai jokojoties nogāza no kājām, Eilas parastā reakcija bija - pārtraukt rotaļas, un bieži sekoja klanā pierastais žests: "Pārtraukt!" Mazulis jūtīgi reaģēja uz Eilas noskaņojumu. Atteikums spēlēt virves vilkšanu ar nūju vai kādu vecu ādas gabalu lika viņam ar savu uzvedību remdēt sievietes dusmas, tas parasti izsauca viņai smaidu, vai arī mazulis centās aizsniegt pirkstus, ko pazīst.
Mazulis sāka adekvāti reaģēt uz Eilas žestu: "Pārtraukt!". Ar sievietes iedzimto jutīgumu pret darbībām un pozām viņa pamanīja lauvēna reakciju un sāka šo signālu izmantot, kad vien vēlējās, tādējādi panākot, ka viņš pārtrauc darīt to, ko bija iesācis. Tā drīzāk bija nevis lauvēna dresēšana, bet gan savstarpējā sapratne, tomēr viņš ātri to apguva. Pēc Eilas signāla mazulis iemācījās apstāties skrējiena vidū vai gaisā pārtraukt rotaļīgu lēcienu. Kad ar asu pavēles formu tika parādīts signāls "Pārtraukt!", mazulim pēc tam bija nepieciešams saņemt mierinājumu - pazīst sievietes pirkstus, it kā viņš zinātu, ka ir izdarījis kaut ko tādu, kas Eilai nepatīk.
Arī pati Eila jutīgi reaģēja uz lauvēna noskaņojumu un nekādi neierobežoja viņa fiziskās aktivitātes. Eila lauvēnu nosauca par Mazuli. Viņš drīkstēja tikpat brīvi iet un nākt kā viņa pati vai zirgs. Eilai nekad neienāca prātā savus draugus dzīvniekus iežogot vai piesiet. Tā bija viņas ģimene, viņas klans, dzīvas būtnes, kas dzīvoja kopā ar viņu alā un bija viņas dzīves sastāvdaļa. Sievietes vientuļajā pasaulē tie bija viņas vienīgie draugi.