Drīz vien jau Eila aizmirsa, cik klanam šķistu dīvaini, ka viņa dzīvo kopā ar dzīvniekiem, bet sieviete ļoti brīnījās par tām attiecībām, kas izveidojās starp alu lauvu un zirgu. Pēc dabas likumiem viņiem bija jābūt ienaidniekiem - medniekam un medījumam. Ja viņa būtu par to padomājusi toreiz, kad atrada savainoto lauvēnu, tad varbūt nebūtu to ņēmusi līdzi uz alu, kurā dzīvoja kopā ar zirgu. Viņa nebūtu iedomājusies, ka abi varētu sadzīvot kopā; tas bija daudz mazāk ticams nekā jebkura cita dzīvnieku pāra saradināšana.
Pašā sākumā Vīnija tik tikko spēja lauvēnu paciest, bet, tiklīdz viņš atveseļojās un tika uz kājām, bija grūti viņu ignorēt. Kad Vīnija ieraudzīja, ka Eila ir saķērusi vienu ādas gabala galu un mazulis, kratīdams galvu un rūkdams, tur zobos otru galu, zirga iedzimtā ziņkāre ņēma virsroku. Vīnijai bija jāpienāk klāt un jānoskaidro, kas te notiek. Apostījusi ādas gabalu, arī Vīnija sagrāba to zobos, un nu vilkšana notika uz trijām pusēm. Kad Eila savu galu atlaida, vilkšanas sacensības turpinājās starp zirgu un lauvu. Ar laiku Mazulis iemācījās pavilkt ādas gabalu zem sava ķermeņa un iespiest starp priekškājām - tāpat kā reiz kādu dienu plosīs medījumu tad nostājās zirga ceļā, cenzdamies iekārdināt Vīniju paņemt otru galu un uzspēlēt vilkšanu. Ķēve bieži vien piekrita. Tā kā Mazulim nebija citu lauvēnu, ar ko spēlēties, viņš izmantoja tās dzīvās radības, kas bija apkārt.
Vēl viena spēle, kas Vīnijai ne visai patika, bet Mazulis nespēja savai vēlmei pretoties, bija astes ķeršana. Parasti tā bija Vīnijas aste. Mazulis ķēvei pielavījās no mugurpuses. Pieplacis pie zemes, lauvēns vēroja, kā aste kustas, un, drebēdams no satraukuma, virzījās uz priekšu tik viltīgi, it kā slepus zagtos. Tad, vispirms pagrozījies, metās tai virsū un bija laimīgs, dabūjis pilnu muti ar zirga astes sariem. Dažkārt Eila bija pārliecināta, ka Vīnija to lauvēnam atļauj, jo apzinājās, ka viņas aste tam izsauc stipru vēlēšanos tajā ieklupt, un izlikās, ka nemaz to nemana. Arī jaunajai ķēvītei patika rotaļāties. Vienkārši agrāk viņai nebija neviena rotaļu biedra. Eila nemācēja izdomāt rotaļas, jo nekad nebija to mācījusies.
Bet pēc kāda brīža, kad Vīnijai jau sāka tas apnikt, viņa metās virsū astes medniekam un iekoda Mazulim dibenā. Kaut arī Vīnija bija radusi būt iecietīga, viņa nekad neatteicās no iespējas parādīt savu pārākumu. Nu un kas, ka Mazulis ir alu lauva, viņš ir tikai mazulis! Ja Eila bija Mazuļa māte, Vīnija kļuva par viņa auklīti. Kad abu starpā spēles ar laiku pierima, pārmaiņa no iecietības uz aktīvām rūpēm radās viena noteikta fakta dēļ - Mazulis mīlēja izkārnījumus.
Gaļēdāju mēsli viņu neinteresēja; Mazulim patika tikai zālēdāju izkārnījumi. Tādās reizēs, kad, skrienot pa stepi, viņš tos atrada, tad mūždien tajos izvārtījās. Kā jau pārsvarā visas lauvēna spēles, arī šī bija gatavošanās nākotnes medībām. Dzīvnieka mēsli varēja nomaskēt lauvas smaku, bet tas nelika Eilai mazāk smieties, kad Mazulis atrada jaunu sūdu čupu. īpaši viņš bija iecienījis mamutu izkārnījumus. Ieskāvis ķetnās lielās bumbas un sašķaidījis tās, lauvēns tajās izvārtījās.
Bet nevieni citi mēsli nebija tik brīnišķīgi kā Vīnijas. Kad Mazulis pirmoreiz atrada sakaltušu mēslu čupu, ko Eila mēdza izmantot kā papildu kurināmo, viņš nespēja rimties. Lauvēns nēsāja tos apkārt, vārtījās, spēlējās un ierīvējās tajos. Atgriezusies alā, Vīnija saoda no Mazuļa nākam savu smaku. Viņai likās, ka Mazulis ir daļa no viņas pašas. No tā brīža Mazuļa klātbūtnē jaunā ķēve zaudēja pēdējās nervozitātes paliekas un pieņēma to kā savu aizbilstamo. Viņa to vadīja un sargāja, un, ja dažkārt lauvēns reaģēja diezgan nesaprotamā veidā, tas nemazināja Vīnijas uzmanīgās rūpes.
Tajā vasarā Eila jutās laimīgāka, nekā bija bijusi kopš tā brīža, kad pameta klanu. Vīnija bija kļuvusi par labu kompanjonu un vairāk nekā draudzeni; Eilai nebija ne jausmas, ko viņa tajā bargajā un vientuļajā ziemā būtu bez Vīnijas darījusi. Bet lauvēna ienākšana viņas saimē uzjundīja jaunas vēsmas. Mazulis Eilas dzīvē ienesa smieklus. Skatoties uz gādīgo zirgu un rotaļīgo lauvēnu, allaž varēja atrast kaut ko uzjautrinošu.
Kādā siltā vasaras saulgriežu dienā Eila bija pļavā un vēroja, kā Vīnija un Mazulis spēlē kādu jaunu rotaļu. Viņi dzinās viens otram pakaļ pa lielu apli. Sākumā jaunais lauvēns nedaudz piebremzēja, ļaudams Vīnijai sevi panākt, tad rāvās uz priekšu, bet ķēve skrēja lēnāk, un Mazulis nonāca viņai aiz muguras. Tad atkal ķēve rāvās uz priekšu, līdz Mazulis, regulēdams savu ātrumu, atkal viņu panāca. Eilai šķita, ka tas ir pats jautrākais, ko savā dzīvē redzējusi. Jaunā sieviete smējās tik aizrautīgi, ka, vēderu turēdama, sabruka pie koka.
Kad smieklu lēkme bija pierimusi, sieviete pēkšņi sāka prātot: kas tā bija par skaņu, kas nāca no viņas šādos jautrības brīžos? Kāpēc tas tā notika? Tā radās tik dabiski pati no sevis, un neviena nebija līdzās, kas pateiktu, ka tas nav piedienīgi. Kāpēc tad tas nebija piedienīgi? Eila nevarēja atcerēties, ka kādreiz būtu redzējusi kādu klanā smejamies vai smaidām, tikai savu dēlu. Tomēr klana ļaudis saprata humoru, smieklīgi stāsti tika pavadīti ar piekrītošu galvas mājienu, un prieka izteiksme vairāk atspoguļojās tieši acis. Sieviete atcerējās, ka klana ļaudis mācēja taisīt grimasi, kas bija līdzīga Eilas smaidam. Tomēr šī izteiksme izteica nervozas bailes vai draudus, nevis tādu laimes apjausmu, kā to izjuta Eila.
Bet, ja jau reiz smiekli liek viņai tik labi justies un rodas tik dabiski, vai tad tas varētu būt kas slikts? Vai tie Citi, kas līdzīgi viņai, arī smejas? Citi. Siltās, laimīgās izjūtas pameta Eilu. Viņai nepatika domāt par Citiem. Tas viņai atgādināja par to, ka bija pārstājusi viņus meklēt, un izsauca dalītas jūtas. Iza bija teikusi, lai Eila tos atrod, turklāt dzīvošana vienatnē varēja būt bīstama. Ja viņa saslimtu vai notiktu kāds negadījums, kas tad viņai palīdzētu?
Bet, dzīvojot šajā ielejā kopā ar savu zvēru ģimeni, Eila jutās tik laimīga. Vīnija un Mazulis neskatījās uz viņu nosodošām acīm, kad jaunā sieviete aizmirsās un sāka skriet. Jaunie draugi nekad viņai nelika pārstāt smaidīt vai raudāt, nediktēja, ko un kad drīkst medīt un kādus ieročus lietot. Viņa pati bija noteicēja, un tas lika viņai justies brīvai. Eila nepadomāja, ka laiks, kas tiek veltīts, lai rūpētos par fiziskajām vajadzībām - pārtiku, siltumu un pajumti ierobežo viņas brīvību, un tieši tam viņa velta visas savas pūles. Notika pretējais. Tas deva viņai pārliecību un apziņu, ka var pati par sevi parūpēties.
Ar laiku - un īpaši pēc Mazuļa ienākšanas ģimenē - bēdas, ko Eila bija izjutusi par mīļajiem cilvēkiem, pārgāja. Tukšums un vajadzība pēc cilvēciskiem kontaktiem bija pārvērties par pastāvīgām sāpēm, kas jau šķita norma. Jebkura šī tukšuma mazināšana kļuva par prieka izpausmi, abi dzīvnieciņi ļoti pūlējās, lai šo tukšumu aizpildītu. Eilai patika domāt par to kārtību, kas bija nodibināta starp viņu - kā mazu meiteni - un Izu, un Krebu, tikai šoreiz atšķirība bija tāda, ka Vīnija rūpējās par Mazuli. Un, kad naktī lauvēns ar savām priekšējām ķetnām, ievilcis nagus, viņu apskāva, Eila ieritinājās tam blakus; viņa pat spēja iztēloties, ka tas ir Durks - viņas dēliņš.
Eilai negribējās iet projām un meklēt svešos Citus - ar nepazīstamām tradīcijām un aizliegumiem; tie Citi varbūt neļaus viņai smieties. "Viņi neļaus," viņa pie sevis nodomāja. "Es negribu dzīvot kopā ar tādiem cilvēkiem, kas man atkal neļaus smieties."
Dzīvnieki jau sāka pagurt no rotaļas. Vīnija ēda zāli, bet Mazulis, izkārtu mēli un smagi elsodams, atpūtās blakus. Eila uzsvilpa; svilpiens lika Vīnijai un lauvēnam pienākt pie viņas.