- Man jādodas medībās, Vīnij, - sieviete žestikulēja. - Mazulis tik daudz ēd un tik ātri aug liels.
Tiklīdz lauvēns atveseļojās no savām likstām, viņš vienmēr gāja līdzi Eilai un Vīnijai. Lauvu barā mazie lauvēni nekad netika atstāti vieni, tāpat kā klana bērni, tā ka Eilai viņa uzvedība šķita pilnīgi normāla. Bet tas radīja problēmu. Kā gan lai viņa medī, ja blakus atrodas alu lauva? Tomēr, kad attīstījās Vīnijas aizsargājošie mātes instinkti, problēma atrisinājās pati no sevis. Lauvu mammai, kamēr vēl mazuļi bija pavisam mazi, bija izveidojies ieradums izveidot apakšgrupu, kurā ietilpa viņas bērni un kāda jaunāka lauvene. Tā parasti pieskatīja mazuļus, kamēr pati lauvene devās medībās, un Mazulis šajā lomā pieņēma Vīniju. Eila bija droša, ka neviena hiēna, ne arī kāds līdzīgs dzīvnieks neuzdrošināsies nonākt zem ķēves kājas spēriena, kas tiks izdarīts, lai aizsargātu savu aizbilstamo, bet tas nozīmēja, ka sievietei atkal jāmedī, ejot kājām. Tomēr klejošana pa stepi alas tuvumā kāda piemērota dzīvnieka meklējumos, kuru varētu nomedīt ar lingu, pavēra viņai negaidītu iespēju.
Agrāk Eila vienmēr bija izvairījusies no alu lauvu bara, kas klīda pa teritoriju austrumos no ielejas. Bet šoreiz, pamanījusi dažus lauvas atpūšamies nīkulīgu priežu pavēnī, viņa nolēma, ka pienācis laiks uzzināt kaut ko vairāk par šiem zvēriem, kas personificēja viņas totēmu.
Tā bija bīstama nodarbošanās. Kaut arī Eila bija medniece, viņa ļoti viegli varēja nonākt laupījuma lomā. Bet viņa jau agrāk bija novērojusi plēsējus, pirms iemācījās padarīt sevi neievērojamu. Lauvas zināja, ka sieviete tos novēro, bet pēc pāris pirmajām reizēm dzīvnieki nolēma viņu ignorēt. Tomēr tas nemazināja briesmas. Ikviens lauva jebkurā brīdī varēja viņai uzbrukt kaut vai tāpēc, ka bija sliktā omā, bet, jo ilgāk Eila šos dzīvniekus vēroja, jo pievilcīgāki un saistošāki tie likās.
Lielāko laika daļu šie dzīvnieki pavadīja guļot vai atpūšoties, bet, kad tie medīja, tad skrēja ātri un bija varen nikni. Vilki, uzbrūkot barā, varēja nomedīt lielu briedi; viena pati alu lauvene spēja to izdarīt daudz ātrāk. Lauvas medija tikai tad, kad bija izsalkuši, un varēja ēst tikai reizi vairāku dienu laikā. Lauvām nebija nepieciešamības uzkrāt pārtiku priekšdienām, kā to darīja Eila, viņi medīja cauru gadu.
Eila ievēroja, ka vasarās, kad pa dienu bija karsts, viņi kļuva par nakts medniekiem. Bet ziemās, kad daba padarīja lauvu kažokus biezākus, to spalva kļuva gaišāka un pieņēma ziloņkaula toni, lai iekļautos apkārtējā ainavā, sieviete bija viņus novērojusi medībās dienā. Lielais aukstums prasīja prāvu enerģijas devu, ko tie patērēja medībās, tādējādi pasargājot tos no pārkaršanas. Ziemas naktīs, kad temperatūra pazeminājās, lauvas gulēja, saspiedušies barā kādā alā vai klints pārkarē, kas tos pasargāja no vēja, vai arī dusēja starp izkaisītiem kanjona akmeņiem, kas dienas laikā bija nedaudz sasiluši no tālās saules siltuma, bet nakti to izstaroja.
Pēc novērošanas, kas ilga veselu dienu, jaunā sieviete atgriezās ielejā; viņa bija ieguvusi cieņu pret sava totēma dzīvnieku garu. Eila bija vērojusi lauveni notriecam vecu mamutu ar tik gariem ilkņiem, ka tie bija atliekušies atpakaļ un priekšpusē saauguši šķērsām kopā. Viss lauvu bars bija mielojies ar šo medījumu. Kā gan toreiz - piecu gadu vecumā - viņai bija izdevies izbēgt no alu lauvas, atmiņai par šo notikumu iegūstot tikai pāris rētu, viņa prātoja, tagad labāk izprazdama klana izbrīnu. Kāpēc Alu Lauva izvēlējās viņu? Uz brīdi Eilu pārņēma dīvaina priekšnojauta. Tas nebija nekas konkrēts, bet viņai bija jādomā par Durku.
Tuvodamās ielejai, ar veiklu lingas trāpījumu jaunā sieviete nogāza gar zemi zaķi, kas būs medījums Mazulim; pēkšņi viņa sāka apšaubīt savu veselo saprātu par to, ka bija atnesusi uz alu Mazuli, domās viņu tagad iztēlodamās par pieaugušu alu lauvas tēviņu. Eilas bažas ilga tikai līdz tam brīdim, kad Mazulis atskrēja viņu sagaidīt, izrādīdams neslēptu prieku par viņas atgriešanos, meklēdams pirkstus, ko pazīst, un ar savu aso mēli nolaizīdams sievietes muti.
Vēlāk vakarā, kad Eila bija nodīrājusi zaķi un sagriezusi gabalos, lai Mazulis varētu to apēst, iztīrījusi Vīnijas guļvietu, uznesusi svaigu sienu un pati sev pagatavojusi maltīti, viņa sēdēja pie pavarda, skatījās uguns liesmās, malkoja karstu tēju un domāja par dienas notikumiem. Jaunais alu lauva bija aizmidzis alas otrā galā, kur no uguns nenāca tiešs karstums. Eilas domas pievērsās tiem apstākļiem, kas bija viņu noveduši pie lauvēna "adoptēšanas"; sieviete vienīgi spēja secināt, ka tāda bijusi viņas totēma vēlme. Viņa gan nemācēja izskaidrot, kāpēc, bet Lielā Alu Lauvas gars bija atsūtījis viņai vienu no savējiem, lai Eila to uzaudzina.
Sieviete pasniedzās pēc amuletu maisiņa, kas karājās aukliņā ap kaklu, un sajuta tajā cietos priekšmetus, tad ar klana formālo zīmju valodu uzrunāja savu totēmu: - Šī sieviete nebija sapratusi, cik spēcīgs ir Alu Lauva. Šī sieviete ir pateicīga par to, ka viņai tas tika parādīts. Šī sieviete varbūt nemaz nezina, kāpēc tieši viņa bija izvēlēta, bet viņa ir pateicīga par mazuli un zirgu. - Eila ieturēja pauzi un piebilda: - Lielais Alu Lauva, kādudien šī sieviete uzzinās, kāpēc lauvēns tika viņai atsūtīts… ja totēms to vēlēsies atklāt.
Gatavojoties gaidāmajai aukstajai ziemai, Eilas parastie vasaras darbi bija papildināti ar rūpēm par alu lauvēnu. Viņš bija gaļēdājs - tas bija skaidrs un saprotams. Lai apmierinātu ātri augošā organisma prasības, Mazulim bija nepieciešams liels gaļas daudzums. Eilai daudz laika aizņēma mazo dzīvnieku medīšana ar lingu; viņai bija nepieciešams lielāks medījums - gan sev, gan lauvēnam. Bet šim uzdevumam bija vajadzīga Vīnija.
Kad Eila paņēma siksnas un uzsvilpa zirgam, lai varētu sagatavot veicamos priekšdarbus, kas ļautu ķēvei vilkt aiz sevis abus pamatīgos koka mietus, Mazulis zināja, ka viņai padomā kaut kas īpašs. Velkamā platforma bija sevi attaisnojusi, bet sieviete gribēja uzmeistarot vēl labāku variantu: to piestiprināt tā, lai varētu vienlaikus izmantot arī vācamos grozus. Vēl viņa gribēja iejūgu uztaisīt tā, lai viens miets būtu kustināms un pārvietojams un zirgs varētu kravu uzvilkt augšā uz alu. Arī gaļas žāvēšana uz klints pārkares bija labi izdevusies.
Eila nezināja, ko Mazulis pa to laiku varētu darīt. Kā viņa medītu, ja paņemtu to līdzi? Bet tas bija jāizmēģina. Kad viss bija sagatavots.
Eila uzkāpa Vīnijai mugurā un devās ceļā. Mazulis sekoja viņām pa pēdām, tāpat kā būtu sekojis savai mammai. Daudz ērtāk bija nokļūt tajā teritorijā, kas atradās austrumos no upes, tāpēc, izņemot dažus izpētes ceļojumus, Eila nekad nedevās rietumu virzienā. Rietumos stāvā klints siena tajā virzienā stiepās jūdzēm tālu, līdz stāva akmens nogāze beidzot pavēra ceļu uz līdzenumu. Tā kā Eilai tagad bija iespēja ar zirgu aizjāt daudz tālāk, viņa bija iepazinusi austrumu pusi, un tas atviegloja medīšanu.
Sieviete daudz ko bija uzzinājusi par šo stepju ganāmpulkiem, dzīvnieku migrācijas paradumiem, ierastajiem maršrutiem un upju šķērsošanas vietām. Bet viņai joprojām bija jārok slazdu bedres zināmo dzīvnieku ceļā, un tas nebija darbs, ko viegli paveikt jaunā lauvēna sabiedrībā, kas visu laiku traucē, jo domāja, ka Eila viņam par prieku izdomājusi kādu jaunu, brīnišķīgu spēli.
Mazulis ielīda bedrē, rāpās pa to augšup, ar ķetnām izārdīdams bedres malas, lēca tai pāri, bez problēmām lēkāja iekšā un ārā. Viņš vārtījās dubļos, ko Eila bija sakrāvusi uz vecās sumbra ādas nojumes, kuru joprojām izmantoja dubļu aizvilkšanai. Kad Eila vilka dubļus projām, arī Mazulis izdomāja vilkt nojumi uz savu pusi. Tā taču bija virves vilkšanas spēle, un visi dubļi izbira pa zemi.