- Mazuli! Kā lai es izroku šo bedri? - Eila aizkaitināta, bet smiedamās pajautāja. Tas Mazuli vēl vairāk iedrošināja. - Pagaidi, es sadabūšu tev kaut ko velkamu. - Viņa parakņājās vācamajos grozos, kurus bija nocēlusi no Vīnijas muguras, lai ķēvītei būtu ērtāk ganīties, un atrada briežādu, ko bija paņēmusi kā paklājiņu, ko uzsegt, ja gadījumā līs lietus. - Mazuli, paspēlējies ar šo te, - sieviete žestikulēja, aizvilka briežādu pa zemi un nolika Mazulim priekšā. Tieši tas lauvēnam bija nepieciešams. Viņš nespēja pretoties briežādai, kas tika vilkta pa zemi. Spēlēdamies pats ar sevi, mazulis bija ārkārtīgi iepriecināts. Viņš savilka ādas gabalu sev starp ķepām tā, ka Eilai bija jāsmaida.
Par spīti lauvēna nedarbiem, Eilai izdevās pabeigt rakšanu un apklāt bedri ar ādas gabalu, ko tieši tādam nolūkam bija paņēmusi līdzi, un uzmest pa virsu dubļu kārtu. Pāri bedrei nostiepto ādas gabalu saturēja četri mietiņi, un, kad Eila bija tikko visu pabeigusi, Mazulim bija bedre jāpārbauda. Viņš iekrita slazdā, tad, no sašutuma šokēts, izlēca ārā, bet pēc tam vairs bedrei netuvojās.
Tiklīdz bedre bija sagatavota, Eila uzsvilpa Vīnijai un apmeta slaidu loku, lai nokļūtu kulanu bara aizmugurē. Sieviete nespēja sevi piespiest atkal medīt zirgu, pat kulans lika viņai justies neērti. Šis dzīvnieks, kas izskatījās pa pusei ēzelis, bija ļoti līdzīgs zirgam, bet kulanu bars atradās tik izdevīgā stāvoklī, lai kādu no šiem dzīvniekiem iedzītu slazdā, ka Eila nedrīkstēja šo izdevību laist garām.
Pēc Mazuļa rotaļām ap bedri Eilai radās vēl lielāka pārliecība, ka viņš traucēs medības, bet, tiklīdz viņi bija nokļuvuši kulanu bara aizmugurē, lauvēna izturēšanās mainījās. Viņš pielavījās kulaniem tāpat, kā bija to darījis, ķerstīdams Vīnijas asti, it kā patiešām varētu kādu no tiem nogāzt gar zemi, kaut arī bija tam vēl daudz par jaunu. Eila saprata, ka Mazuļa rotaļas ir maza lauvēna versija par pieauguša lauvas medību iemaņām, kas reiz viņam būs nepieciešamas. Jau no dzimšanas lauvēns bija mednieks; viņa izpratne par klusu pielavīšanos bija instinktīva.
Sev par pārsteigumu, Eila atklāja, ka Mazulis īstenībā ir liels palīgs. Kad ganāmpulks bija pievirzījies tik tuvu slazdam, ka cilvēka un lauvas smaka lika tam pagriezties, jaunā medniece ar kliedzieniem un bļāvieniem skubināja Vīniju uz priekšu, likdama dzīvniekiem panikā bēgt. Lauvēns saprata, ka tas ir signāls, un arī metās pakaļ dzīvniekiem. Alu lauvas smaka kulanos izraisīja vēl lielāku paniku. Viņi skrēja tieši iekšā lamatās.
Turēdama rokā pīķi, Eila noslīdēja no Vīnijas muguras un lielā ātrumā metās pie sēcošā kulana, kas centās izkārpīties no bedres, bet Mazulis jau bija priekšā. Vēl neapzinādamies lauvas nāvējošo, žņaudzošo tvērienu pie dzīvnieka rīkles, mazais lauvēns uzlēca kulanam mugurā un ar piena zobiem, kas vēl bija par maziem, lai radītu kādas briesmas, iekodās dzīvnieka skaustā. Bet tā viņam bija tikai pirmā pieredze.
Ja Mazulis vēl joprojām būtu dzīvojis lauvu barā, neviena pieaugusi lauvene nebūtu viņam ļāvusi šādā veidā uzklupt medījumam. Jebkurš mēģinājums būtu nekavējoties pārtraukts ar nāvējošu ķetnas belzienu. Lai gan lauvas spēja attīstīt lielu ātrumu, tās bija tikai sprinteri, bet viņu medījums bija gargabala skrējēji. Ja lauvas nespēja uzklupt savam medījumam pirmajā ātrajā lēcienā, tad pastāvēja risks, ka medījums var aizbēgt. Lauvas nevarēja pieļaut, ka lauvēns praktizējas medību mākslā, viņš to drīkstēja darīt tikai rotaļājoties, līdz kļūst jau gandrīz pieaudzis.
Bet Eila bija cilvēks. Viņai nebija tāds pats skriešanas ātrums kā medījamiem dzīvniekiem vai plēsoņām, nebija ne tādu ķetnu, ne ilkņu. Viņas ierocis bija smadzenes. Pateicoties tām, viņa bija izdomājusi tādus līdzekļus, kas kompensēja iedzimta medību talanta trūkumu. Slazds, kas pavēra iespēju medīt daudz lēnākam un vārgākam radījumam, piemēram, cilvēkam, pat lauvēnam deva iespēju pamēģināt.
Kad Eila, pavisam aizelsusies, ieradās, kulans ar baiļu pilnām acīm sakņupa bedrē, un alu lauvas mazulis rūkdams bija ieķēries tam skaustā, ar saviem piena zobiem mēģinādams izdarīt nāvējošo kodienu. Ar drošu pīķa triecienu sieviete izbeidza dzīvnieka mocības. Reizē ar Mazuli, kas joprojām karājās tam skaustā, dzīvnieks sabruka. Lauvēna asie zobiņi bija tikai ievainojuši kulana ādu. Tikai tad, kad medījums vairs nekustējās, Mazulis to atlaida vaļā. Stāvēdams uz medījuma, kas bija krietni lielāks par viņu pašu, pilns lepnuma un pašapziņas, ka tieši viņš ir to nogalinājis, lauvēns centās ierūkties. Eila smaidīja lepnu un iedrošinošu mātes smaidu.
Tad, ielēkusi bedrē pie lauvēna, jaunā medniece pagrūda to sānis. - Pabīdies, Mazuli! Man jāapsien šī virve ap viņa kaklu, lai Vīnija to varētu izvilkt ārā.
Kad zirgs - vilkdams aiz siksnām, kas bija apsietas tam ap krūtīm, - izcēla kulanu no bedres, lauvēns bija viens īsts un nervozs enerģijas kamols. Mazulis metās bedrē, lēca no tās ārā un, kad kulans beidzot bija dabūts no bedres laukā, atkal lēca tam virsū un nost. Viņš no prieka nezināja, ko darīt. Lauvam, kas nogalinājis medījumu, pienācās pirmā tiesa, bet tik mazi lauvēni parasti nenogalināja. Pēc ierastā hierarhijas modeļa viņi stāvēja rindā pēdējie.
Eila izstiepa kulanu visā garumā, lai iegrieztu tam vēderā; griezumam bija jāsākas no tūpļa un jābeidzas rīklē. Lauva būtu uzšķērdis dzīvnieku līdzīgā veidā un vispirms izrautu mīkstos pavēderes gabalus. Mazulim modri viņu uzmanot, Eila iegrieza dzīvnieka pavēderē, tad pagriezās un atpleta to žākleniski, lai uzšķērstu tam visu vēderu.
Mazulis vairs nespēja gaidīt. Iebāzis galvu uzšķērstajā vēderā, tas tvarstīja asiņainās iekšas, kas bija izkārušās ārā. Viņa asie zobiņi plēsās cauri mīkstajiem iekšējiem audiem un kaut ko tajos atrada. Mazulis bija kaut ko sagrābis zobos un vilka to uz savu pusi, kā jau bija to pieradis darīt virves vilkšanas spēlē.
Pabeigusi dzīvnieka uzšķēršanu, Eila pagriezās un juta, ka viņu pārņem nevaldāma smieklu lēkme. Sieviete kratījās smieklos, līdz acīs sasprāga asaras. Mazulis bija saķēris zarnu, bet negaidīti, viņam atkāpjoties, neviens nepretojās. Tā tik vilkās uz āru. Viņš nepacietīgi bija turpinājis to vilkt, līdz garā zarnu virve bija izstiepusies vairāku pēdu garumā, un, skatoties uz Mazuļa pārsteigto izteiksmi, Eila nevarēja nesmieties. Pieķērusi pie sāna, viņa, smieklos kratīdamās, nokrita gar zemi, cenzdamās atgūt savaldību.
Nesaprazdams, ko sieviete dara, pie zemes nokritusi, Mazulis palaida zarnas vaļā un nāca pārbaudīt. Smaidīdama par to, kā lauvēns lēkšoja pie viņas, Eila sagrāba viņa galvu savās rokās un paberzēja vaigu pret Mazuļa pūkaino kažoku. Tad pakasīja tam aiz ausīm un pabužināja nedaudz asinīm notraipīto purniņu, kamēr lauvēns laizīja viņai rokas un iekārtojās klēpī. Atradis sievietes divus pirkstus un ar savām priekšķe- pām piespiezdamās viņas gūžas, lauvēns tos pazīda, dziļi rīklē izdodams zemas, rūcošas skaņas.
"Es nezinu, Mazuli, kas tevi nolika manā ceļā," Eila nodomāja, "bet esmu ļoti priecīga, ka esi kopā ar mani."
14
Līdz rudenim alu lauva jau bija izaudzis lielāks par vilku un viņa bērnišķīgais apaļīgums piekāpās izstīdzējušu kāju un muskuļu spēka priekšā. Lai gan viņa auguma apmēri bija lieli, viņš vēl joprojām bija lauvēns, un Eila, viņam rotaļājoties, saņēma kārtējo zilumu vai skrambu. Sieviete nekad Mazuli nesita - viņš vēl bija tikai bērns. Tomēr viņa varēja tam aizrādīt ar signālu "Pārtrauc, Mazuli!", atgrūžot to nost un piebilstot: - Nu jau gana, tu pārāk slikti uzvedies! - un aiziet prom.