Ar to bija pietiekami, lai liktu nožēlas pilnajam lauvēnam steigties viņai pakaļ, būt pazemīgi paklausīgam, - tā bara lauvas parasti darīja barvežu priekšā. Eila nespēja tam pretoties, un laimīgā kņada, kas sekoja piedošanai, parasti jau bija daudz apvaldītāka. Pirms lēkt augšup un uzlikt ķetnas Eilai uz pleciem, lai apgāztu viņu augšpēdus, nevis notriektu no kājām, Mazulis allaž ievilka nagus un ar priekšējām ķetnām sievieti apskāva. Ari viņai bija Mazulis jāapkampj, un, kaut ari viņš ar zobiem saņēma viņas plecu vai roku mutē - kā reiz kādu dienu to darīs ar lauveni, kuru aplēks, - lauvēns bija maigs un nekad nesa- vainoja Eilas ādu.
Sieviete pieņēma lauvēna uzbrukumus un mīlestības pierādījumus, bet klanā bija sava kārtība: kamēr vīrietis nav nomedījis savu pirmo medījumu un sasniedzis pieauguša cilvēka stāvokli, dēlam jāklausa māte. Eila rīkojās tieši pēc tāda paša parauga. Lauvēns viņu uztvēra kā mammu. Upēc bija tikai dabiski, ka viņa bija noteicēja.
Sieviete un zirgs bija lauvēna bars; viņi bija viss, kas viņam piederēja. Tajās pāris reizēs, kad klejojumos pa stepi viņš kopā ar Eilu bija saticis citus lauvas, Mazuļa ziņkārīgā tuvošanās lauvu baram tika skaidri un gaiši noraidīta, un par to liecināja rēta uz viņa purniņa. Pēc plūkšanās, kad lauvēns ar asiņojošu purniņu atskrēja atpakaļ, sieviete turpmāk, kad līdzi bija Mazulis, centās savā ceļā no citiem lauvām izvairīties, bet, būdama stepē viena, viņa joprojām lauvas novēroja.
Viņa atklāja, ka salīdzina savvaļas bara lauvēnus ar savu Mazuli. Viens no pirmajiem novērojumiem bija šāds: Mazulis savam vecumam ir izaudzis par lielu, jo salīdzinājumā ar bara lauvēniem viņš nekad nebija izbaudījis bada periodus, kad ribas izspiežas uz āru kā sīki vilnīši smiltis un nespodrā spalva saveļas; vēl mazāk viņam draudēja bada nāve. Ar Eilas pastāvīgo aprūpi un uztura nodrošināšanu viņš varēja sasniegt sava fiziskā potenciāla maksimālo robežu. Kā klana sieviete, kam ir veselīgs un apmierināts bērns, Eila lepojās, redzot, kā viņas Mazulis salīdzinājumā ar savvaļas bara lauvām izaug labi kopts un liels.
Eila pamanīja, ka ir vēl viena attīstības fāze, kurā Mazulis apsteidz savus līdzgaitniekus. Mazulis bija pāragri attīstījies mednieks. Pēc tās pirmās reizes, kad lauvēns ar lielu prieku dzinās pakaļ kulaniem, viņš vienmēr piedalījās medībās un pavadīja Eilu. Mazulim bija dota iespēja trenēties uz īstiem medījumiem, nevis kā bara mazuļiem - pielavīties un medīt citam citu. Lauvene būtu strikti aizliegusi viņam piedalīties medībās, savukārt Eila viņu iedrošināja to darīt un priecājās par Mazuļa līdzdalību. Alu lauvēna iedzimtās medību metodes bija tik ļoti līdzīgas Eilas metodēm, ka viņi medija kā viena komanda.
Tikai reizi Mazulis pasteidzās par agru un sāka dzīt ganāmpulku, izklīdinādams to pirms slazdu bedres. Toreiz Eila bija tik nikna uz viņu, ka Mazulis zināja: viņš ir pieļāvis milzīgu kļūdu. Nākamajā reizē viņš uzmanīgi vēroja sievietes darbošanos un turēja sevi grožos, iekams Eila nebija neko uzsākusi. Kaut arī Mazulim pašam pirms Eilas ierašanās vēl nebija izdevies nogalināt lamatās iekritušo dzīvnieku, sieviete bija pārliecināta, ka nepaies ilgs laiks un tas notiks.
Lauvēns atklāja, ka mazāku dzīvnieku medības ar Eilas lingu arī ir jautrs pasākums. Ja sieviete vāca pārtikas krājumus, par ko viņam nebija nekādas intereses, viņš dzenāja visu, kas kustējās, - ja pats tajā laikā negulēja. Bet, kad Eila medīja, lauvēns, ieraugot medījumu, iemācījās sastingt - tāpat kā viņa. Vērodams un nogaidīdams, kamēr Eila izņem lingu un izmet akmeni, jau nākamajā brīdī viņš metās pakaļ medījumam. Lauvēns bieži palīdzēja atvilkt medījumu, bet dažkārt jaunā sieviete viņu atrada ar zobiem iekodušos dzīvnieka rīklē. Tādās reizēs Eila nesaprata, vai medījumu bija nogalinājusi viņas linga vai arī lauvēns, aizspiežot dzīvnieka rīkli, bija pabeidzis darbu tā, kā parasti lauvas nogalina savu medījumu, to nožņaudzot. Ar laiku Eila iemācījās noteikt, kad Mazulis, saodis medījumu, sastingst, bet viņa pati vēl nav to pamanījusi. Parasti tas bija kāds mazāks dzīvnieciņš, kuru lauvēns pats uzšķērda.
Mazulis bija spēlējies ar gaļas gabalu, ko Eila bija viņam iedevusi, īpašu interesi par to neizrādīdams, un tad aizgājis gulēt. Viņš pamodās izsalcis, kad izdzirdēja, kā Eila kāpj augšup pa stepes stāvo sienu virs alas. Vīnijas tuvumā nebija. Lauvēni parasti tiek atstāti savvaļā, kur šajā gadalaikā rosīgi darbojas hiēnas un citi plēsēji, bet Mazulis savu mācību jau bija guvis agrā bērnībā un to labi atcerējās. Viņš uzlēca kājās un sasniedza klints augšdaļu ātrāk par Eilu, un turpināja iet viņai blakus. Sieviete redzēja, kā Mazulis apstājas, pirms pati pamanīja milzīgu kāmi, bet dzīvnieciņš jau bija abus ieraudzījis un sāka skriet projām, pirms vēl Eila paspēja izmest akmeni. Viņa nebija pārliecināta, vai trāpījusi mērķī.
Nākamajā mirklī Mazulis metās tam pakaļ. Eilai pienākot klāt, Mazuļa purniņš jau bija ieracies uzšķērstajā un asiņainajā kāmja vēderā; sievietei ļoti interesēja uzzināt - kurš no viņiem bija kāmi nomedījis. Viņa pastūma Mazuli malā, lai izpētītu, vai neredzēs mestā akmens pēdas. Lauvēns pretojās tikai īsu bridi - Eilai atlika uz viņu bargi paskatīties, un pēc tam bez liekas ķīvēšanās Mazulis piekāpās. Viņš bija no Eilas rokas saņēmis pietiekami daudz pārtikas, lai zinātu, ka viņa vienmēr par to parūpēsies. Pat pēc kāmja apskates Eila nebija pārliecināta, kā dzīvnieciņš ticis nogalināts, bet, uzslavējot lauvēnu, jaunā sieviete to atdeva atpakaļ Mazuļa ķetnās. Tas jau bija sasniegums, ka lauvēnam šoreiz bija izdevies pārplēst dzīvnieka ādu.
Pirmais dzīvnieks, par kuru Eila nešaubījās, ka tas ir Mazuļa medījums, bija zaķis. Tā bija viena no tām nedaudzajām reizēm, kad viņai pašai akmens no lingas izslīdēja. Sieviete apzinājās, ka bija izdarījusi sliktu metienu, - akmens nokrita tikai pāris pēdu attālumā, bet metiena kustība bija devusi jaunajam lauvam zīmi sākt medības. Pēc brīža viņa atrada Mazuli uzšķēržam savu medījumu.
- Mazuli! Cik tu esi lielisks! - īpatnējā veidā, runādama skaņu un zīmju valodu sajaukumā, Eila viņu dāsni uzteica tāpat kā visus klana zēnus, kas saņem uzslavas par pirmā mazā dzīvnieka nomedīšanu. Lauvēns nesaprata, ko viņa teica, bet saprata to, ka bija Eilu iepriecinājis. Sievietes smaids, attieksme un stāja - viss liecināja par viņas labo noskaņojumu. Kaut arī vēl būdams par jaunu medībām, Mazulis bija apmierinājis savu iedzimto tieksmi medīt un bija saņēmis atzinību no sava bara galvenā barveža. Viņš bija rīkojies pareizi un to zināja.
Pirmie aukstie ziemas vēji atnesa temperatūras pazemināšanos, trauslu ledus kārtiņu upes malā un bažas jaunajai sievietei. Eila bija sev sagatavojusi prāvus gaļas un dārzeņu krājumus, kā ari papildus sagādājusi kaltētas gaļas krājumus Mazulim. Bet viņa zināja, ka lauvēnam visai ziemai gaļas nepietiks. Viņa bija sarūpējusi graudus un sienu Vīnijai, bet zirdziņam šī lopbarība bija greznība, nevis nepieciešamība. Zirgi meklē barību cauru ziemu - tomēr tajās reizēs, kad ir sasnidzis dziļš sniegs, viņiem nākas badoties, līdz aukstais vējš aizpūš sniegu projām, - un ne visi zirgi izdzīvo bargajā ziemā.
Arī plēsēji meklē barību visu ziemu, dabiskā atlases ceļā izvēlēdamies vājākos, tādējādi atstādami stiprākajiem vairāk barības. Plēsēju un medījumu populācija vairojās un gāja bojā pēc dabiskās aprites, bet kopumā viena pret otru saglabāja līdzsvara proporcijas. Tajos gados, kad bija palikuši mazāk zālēdāju, vairāk plēsēju dzīvoja badā. Ziema visiem bija smagākais gadalaiks.