Ar ziemas iestāšanos Eilas bažas pieauga arvien lielākas. Kad zeme bija sasalusi cieta kā krams, viņa nevarēja nomedīt lielos dzīvniekus. Viņas medību metodei bija nepieciešams izrakt bedri. Vairums mazo dzīvnieciņu ziemu pārlaida alās, iztikdami no tiem krājumiem, ko paši bija sarūpējuši, tādējādi tos bija grūti atrast, it īpaši tad, ja šim nolūkam nebija attīstītas ožas. Eila šaubījās, vai spēs pietiekami daudz nomedīt, lai pabarotu augošo alu lauvu.
Ziemas pirmajā pusē, kad laiks bija kļuvis pietiekami auksts, lai gaļu varētu uzglabāt saldētā veidā un vēlāk to atsaldēt, sieviete centās nomedīt tik daudz lielo dzīvnieku, cik vien spēja, un sagādāto gaļu uzglabāja barības krātuvēs zem sakrautiem akmeņiem. Bet Eila nebija izpētījusi ganāmpulku ziemas migrācijas ieradumus, un tāpēc pūles nevainagojās ar tādiem panākumiem, kā bija cerēts. Kaut arī rūpes par pārtiku bieži vien sagādāja bezmiega naktis, sieviete nekad nenožēloja, ka bija paņēmusi Mazuli savā audzināšanā un atnesusi to uz alu. Dzīvojot kompānijā ar zirgu un alu lauvu, Eila reti kad izjuta ziemas izraisīto dvēseles nostalģiju un vientulību. Un tā alu bieži vien pieskandēja jaunās sievietes smiekli.
Kad vien viņa izgāja laukā no alas un atvēra jaunu saldētās gaļas krātuvi, Mazulis jau bija klāt un centās izmakšķerēt kādu gabalu, pirms vēl viņa bija nocēlusi akmeni.
- Mazuli! Paej malā! - Viņa smaidīja par jaunā lauvas centieniem parakties zem akmens. Viņam izdevās izvilkt sasalušo dzīvnieka gaļu un pa taciņu aizstiept to uz alu. It kā zinādams, ka šo alu agrāk bija izmantojuši alu lauvas, arī Mazulis alas tālākajā galā iekārtoja sev nelielu nišu, uz kurieni nesa atlaidināt sasaldēto gaļu. Sākumā lauvēnam patika paplosīt sasalušo gaļas kluci un ar baudu to paskrubināt. Eila pagaidīja, līdz gaļas gabals atlaižas, un tad nogrieza šķēli arī sev.
Gaļas krājumiem krātuvē sarūkot, Eila sāka vērot laikapstākļus. Kad iestājās skaidra, spirdzinoša un auksta diena, viņa nolēma, ka pienācis laiks medībām - vai vismaz medību mēģinājumam. Eilai nebija nekāda īpaša plāna un negribējās arī par to lauzīt galvu. Sieviete cerēja, ka, izejot ārā, ideja pati ienāks prātā vai vismaz, labāk apskatot teritoriju un apstākļus, viņai radīsies kāda iespēja kaut ko apsvērt. Viņai bija kaut kas jādara, un viņa nebūt negribēja gaidīt, līdz pēdējie gaļas krājumi būs izsikuši.
Tiklīdz Eila bija izvilkusi vācamos grozus, ko likt Vīnijai mugurā, Mazulis zināja, ka viņi ies medībās. Nespēdams sagaidīt, viņš satraukti skraidīja iekšā un ārā, rūca un dīdījās. Arī Vīnija, mētādama galvu un iezviegdamās, par gaidāmo notikumu bija tikpat priecīga kā pārējie. Kad visi trīs bija sasnieguši auksto un saulaino stepi, Eilas spriedze un uztraukums mazinājās, to vietā parādījās cerība un prieks par šo darbošanos.
Stepi klāja plāna tikko sasniguša sniega kārtiņa, kuru vieglais vējiņš nespēja aizpūst. Gaisā virmoja tik spēcīgs un nemainīgs spelgonis, ka spožās saules siltumu nemaz nemanīja, bet debesu spīdeklis vismaz izstaroja gaismu. Ar katru izelpu visiem pa muti vēlās ārā garaiņu mākoņi, un ap Vīnijas purnu, zirgam sprauslājot, izveidojās sasalusi ledus kārtiņa. Eila priecājās par silto āmrijas kapuci un papildu zvērādām, ko veiksmīgo medību dēļ tagad varēja valkāt.
Sieviete pavērās lejup uz lokano lauvu, kas skrēja ar klusu grāciju, un šokēta aptvēra, ka Mazulis, mērot no pleciem līdz kāju apakšai, ir augumā gandrīz tikpat liels kā Vīnija un tuvojas maza zirga izmēriem. Jaunajam alu lauvas tēviņam sāka parādīties iesarkanas krēpes, un Eila brīnījās, kā to nebija iepriekš pamanījusi. Pēkšņi, kļūdams modrāks, Mazulis izrāvās uz priekšu, aste stīvi izslējās.
Ziemas laikā Eila nebija radusi dzīt stepē pēdas, bet, pat sēžot zirga mugurā, viņa sniegā redzēja vilku ķepu nospiedumus. Tie bija skaidri un nepārprotami, tie nebija vējā un saulē izbalējuši - acīmredzami vēl pavisam svaigi. Mazulis aizskrēja pa priekšu, tātad viņi bija tuvu. Eila pasteidzināja Vīniju aulekšos un noķēra Mazuli tieši laikā, lai redzētu, kā vilku bars ielenc vecu saigu tēviņu, kas vilkās iepakaļ mazam antilopju bariņam.
Arī jaunais lauva bija viņus ieraudzījis un, nespēdams apvaldīt savu satraukumu, ieskrēja bara vidū, iztrenkādams to un izjaukdams vilkiem uzbrukumu. Pārsteigtie un neapmierinātie vilki lika Eilai smieties, bet viņa negribēja Mazuli iedrošināt. "Viņš ir tikai priecīgi satraucies," viņa nodomāja, "mēs tik ilgi neesam medījuši."
Panikā lēkdama milzīgiem soļiem, saiga aiztraucās prom pa līdzenumu. Vilku bars pārkārtojās un sekoja medījumam daudz piesardzīgākā solī - solis bija gana ātrs, bet plēsēji nenogurs, pirms atkal nebūs sasnieguši ganāmpulku. Eila saņēma sevi rokās, nomierinājās un raidīja Mazulim bargu un nosodošu skatienu. Viņš atgriezās blakus sievietei, bet jutās pārāk sapriecājies, lai izjustu nožēlu.
Kad Eila, Vīnija un Mazulis sekoja vilku baram, sievietes prātā sāka nobriest kāda doma. Viņa nezināja, vai ar savu lingu spēs nogalināt saigu, bet bija pārliecināta, ka var nogalināt vilku. Eilai nepatika vilka gaļas garša, bet, ja Mazulis ir izsalcis, viņš to ēstu - tieši viņš bija tas, kura dēļ tika rīkotas medības.
Vilki skriedami bija sagrupējušies barā. Vecais saigu tēviņš bija atpalicis no pārējā bara, pārāk nomocījies, lai tiktu tam līdzi. Eila noliecās uz priekšu, un Vīnija palielināja ātrumu. Vilki ielenca veco buku, uzmanīdamies no tā ragiem un nagiem. Eila piejāja tik tuvu, lai mēģinātu nogalināt kādu no vilkiem. Sniegdamās kažokādas apmetņa ielocēs pēc akmeņiem, viņa izvēlējās vienu konkrētu vilku. Kad Vīnija apstājās, viņa izmeta akmeni, tam pakaļ veikli lidoja ari otrs.
Mērķis bija sasniegts. Vilks nokrita, un sākumā sieviete nodomāja, ka priekšā esošā kņada radusies viņas sviediena rezultātā. Bet tikai pēc tam ieraudzīja patieso iemeslu. Mazulis bija uztvēris lingas sviedienu kā medību sākumu, bet lauvu neinteresēja vilks, kad daudz garšīgākā antilope bija tepat ar roku aizsniedzama. Nobijies no auļojošā zirga, kam mugurā sēž sieviete, kura met ar akmeņiem, un vēl blakus joņo apņēmības pilns lauva, vilku bars aizskrēja prom pa lauku.
Bet Mazulis vēl nebija tāds mednieks, par kādu centās būt, - vēl ne. Viņa uzbrukumam pietrūka pieauguša lauvas spēka un lietpratības. Eilai bija nepieciešams tikai viens brīdis, lai aptvertu situāciju. "Nē, Mazuli! Tas nav pareizais dzīvnieks," viņa nodomāja. Tad ātri sevi izlaboja. Nu, protams, viņš bija izvēlējies pareizo dzīvnieku. Turēdamies blakus bēgošajai antilopei, kurai stindzinošās bailes bija tikko devušas jaunu spēku pieplūdumu, Mazulis gatavojās izdarīt nāvējošo satvērienu.
Eila paķēra pīķi, kas atradās turpat blakus - vācamajā grozā. Atsaucoties uz galēju nepieciešamību, Vīnija skrēja pakaļ vecajam bukam. Antilopes ātrais izrāviens bija tikai īslaicīgs. Vecais buks sāka pagurt. Auļojošais zirgs ātri vien to panāca. Eila nomērķēja pīķi un, kad abas ar Vīniju bija pieauļojušas blakus, trieca to dzivniekā, nemaz neapzinādamās, ka pati kliedz mežonīgā jūsmā.
Apmetuši medījumam loku un pielēkšojusi atpakaļ, medniece atklāja, ka Mazulis ir uzkāpis uz vecā buka. Tā lauvēns demonstrēja savu drošsirdību. Kaut ari viņam joprojām vēl nebija attīstījies pieauguša lauvas iespaidīgais rēciens, triumfējošais rūciens vēstīja par daudzsološu potenciālu. Pat Vīnija no šis skaņas tramīgi salēcās.
Eila noslīdēja no ķēves muguras un mierinoši papliķēja tai pa kaklu. - Viss kārtībā, Vīnij. Tas ir tikai Mazulis.
Nepadomājusi, ka lauva varētu iebilst un viņu nopietni ievainot, sieviete pastūma to malā un pirms vešanas uz alu gatavojās antilopi uzšķērst. Mazulis pakļāvās Eilas pārākumam un vēl kaut kam tādam, kas piemita vienīgi šai sievietei: viņas pārliecībai par savu mīlestību uz Mazuli.