Viņa nolēma ari sameklēt vilku un nodīrāt tam ādu. Vilka kažokāda bija ļoti silta. Atgriezusies Eila pārsteigta ieraudzīja, ka Mazulis velk antilopi, un aptvēra, ka viņš ir nolēmis to darīt visu garo ceļu līdz pat alai. Antilopes tēviņš bija augumā liels, bet Mazulis vēl nebija pieaudzis. Tas deva Eilai iespēju novērtēt lauvēna arvien pieaugošo stipruma potenciālu un to spēku, kas viņam vēl tikai būs. Bet, ja Mazulis vilks antilopi visu ceļu līdz alai, tās āda būs sabojāta. Saigas bija plaši izplatīti dzīvnieki, kas dzīvoja gan kalnos, gan līdzenumos, tomēr to nebija tik daudz. Nekad agrāk Eilai nebija izdevies nomedīt saigu, un šīm antilopēm Eilas acis bija īpaša nozīme, jo tās bija Izas totēms. Eilai bija vajadzīga antilopes āda.
Viņa parādīja zīmi: "Pārtraukt!" Mazulis tikai uz brīdi saminstinājās, tad atlaida "savu" medījumu un, sargādams to, visu ceļu līdz pat alai nepacietīgi riņķoja ap velkamo platformu. Šoreiz lauvēns ar daudz lielāku interesi vēroja, kā sieviete noņem dzīvniekam ādu un ragus. Eila iedeva nodīrāto antilopi Mazulim, kas to aizvilka uz savu nišu alas tālākajā stūrī. Pēc tam kad bija pamielojies, lauvēns joprojām savu medījumu apsargāja un gulēja turpat netālu no tā.
Eilu tas uzjautrināja. Viņa saprata, ka Mazulis sargā savu medījumu. Šķita, ka viņš pret šo zvēru izjūt kaut ko īpašu. Ari Eilai pašai bija tāda izjūta, tikai viņai tam bija savi iemesli. Satraukuma uzplūdi joprojām nebija rimuši. Ātrums, pakaļdzīšanās un medības bija bijis aizraujošs piedzīvojums - bet svarīgākais ir tas, ka viņa bija atklājusi jaunu metodi, kā medīt. Ar Vīnijas un tagad ari ar Mazuļa palīdzību sieviete varēja medīt jebkurā laikā - gan ziemā, gan vasarā. Viņa jutās spēcīga, pateicīga un spējīga apgādāt Mazuli ar gaļu.
Tad bez jebkāda īpaša iemesla Eila izdomāja apraudzīt Vīniju. Juzdamies pilnīgi drošs, kaut ari būdams alu lauvas tuvumā, zirgs gulēja. Eilai pienākot tuvāk, Vīnija pacēla galvu. Sieviete noglāstīja ķēvīti, tad, izjuzdama vajadzību pēc tuvības, nogūlās viņai blakus. Vīnija sprauslājot caur nāsim izpūta gaisu, apmierināta, ka sieviete ir pie viņas.
Medības ziemā kopā ar Vīniju un Mazuli bez grūtā bedres rakšanas pienākuma pagāja rotaļājoties. Tā bija izklaide. Jau no pašām pirmajām dienām praktizējoties ar lingu, Eila bija iemīlējusi medības. Katra apgūtā jaunā tehnika - pēdu dzīšana, dubultā akmeņu mešana, bedre un piķis - sniedza sievietei papildu gandarījuma izjūtu. Bet nekas nevarēja līdzināties milzīgajam priekam medīt kopā ar zirgu un alu lauvu. Šķita, ka tiem abiem tas patīk tikpat ļoti kā Eilai pašai. Kamēr sieviete gatavojās medībām, Vīnija, ausis saslējusi un asti atšāvusi, purināja galvu un dejoja uz pirkstgaliem, un Mazulis skraidīja iekšā un ārā no alas, izdodams dobjas, rūcošas skaņas, kas liecināja par gaidāmo satraukumu. Tikai laikapstākļi darīja Eilai raizes - reiz Vīnija viņu pārveda mājās pilnīgi necaurredzamā sniegputeni.
Trio parasti devās ceļā agrā rītausmā. Ja viņi drīz pamanīja medījumu, tad bieži vien jau pirms pusdienlaika atgriezās mājās. Parastā taktika bija sekot vēlamajam medījumam, līdz viņi atradās izdevīgā pozīcijā. Tad Eila ar lingu deva signālu un Mazulis, vienmēr dedzīgs un gatavībā, lēca uz priekšu. Vīnija, izjutusi Eilas pasteidzināšanu, aulekšoja pakaļ Mazulim. Kad jaunais alu lauva uzlēca panikā esošajam dzīvniekam mugurā, viņa nagi un ilkņi izraisīja asiņošanu, lai gan tā nebija nāvējoša. Reti kad pagāja ilgs laiks, līdz auļojošais zirgs pieskrēja tuvu klāt. Pieauļojusi Eila dūra ar pīķi.
Sākumā viņiem ne vienmēr veicās. Dažkārt izvēlētais dzīvnieks bija pārāk ātrs vai arī Mazulis, vēl nespēdams ar nagiem droši ieķerties dzīvnieka ādā, nenoturējās tam mugurā. Arī Eilai bija vajadzīgs laiks, lai, aulekšojot lielā ātrumā, iemācītos valdīt smago pīķi. Daudzas reizes viņa nebija trāpījusi vai ātrumā aizmetuši garām, dažkārt arī Vīnija nespēja pieskriet pietiekami tuvu klāt. Pat tad, kad medības bija neveiksmīgas, tās bija aizraujoša izprieca, kuru allaž varēja sākt no jauna. Iegūstot pieredzi, visiem sāka veikties daudz labāk. Sākot izprast cits cita vajadzības un spējas, neiedomājamais trio kļuva par izcilu medību komandu - tik izcilu, ka tad, kad Mazulis ieguva savu pirmo patstāvīgo medījumu, tas palika gandrīz vai nepamanīts un tika uzskatīts par komandas kopējā darba pūliņiem.
Jādama pilnos auļos, Eila ieraudzīja paklūpam briedi. Tas jau bija gar zemi, pirms viņa paspēja tam piejāt klāt. Vīnija lēnā solī pagāja tam garām. Pirms vēl zirgs nebija paspējis apstāties, medniece nolēca zemē un skrēja atpakaļ. Pīķis bija pacelts, gatavs pabeigt iesākto darbu, kad Eila atklāja, ka šoreiz Mazulis pats bija to piebeidzis. Viņai atlika ķerties pie brieža gatavošanas, lai aizvilktu to uz alu.
Tad pēkšņi Eila saprata nozīmīgā notikuma svarīgumu. Mazulis, kaut arī vēl jauns, bija medījošs lauva! Ar šo dienu klanā viņš tiktu iecelts pieaugušo kārtā. Tieši tāpat kā Eila bija ieguvusi savu titulu - Sieviete, kas medī, - pirms pati vēl bija kļuvusi par sievieti, arī Mazulis bija sasniedzis pieauguša lauvas statusu, pats vēl nebūdams līdz galam nobriedis. Sieviete nodomāja: "Jāsarīko Mazulim iesvētīšanas ceremonija, ar kuru jāatzīmē viņa ieiešana pieauguša lauvas kārtā." Bet kāda ceremonija būtu viņam nozīmīga? Tad Eila pasmaidīja.
Atsējusi briedi no velkamās platformas, viņa salika zāles paklājiņu un mietus vācamajos grozos. Tas bija Mazuļa medījums, viņam uz to bija visas tiesības. Sākumā lauva to nesaprata. Viņš skraidīja šurpu turpu no Eilas pie brieža. Tad, Eilai aizejot, viņš sagrāba brieža kaklu zobos un parāva to sev apakšā, tā viņš savu medījumu vilka visu ceļu līdz pat upmalai un uzstīvēja to augšā pa stāvo taku uz alu.
Tūlīt pēc Mazuļa pirmā medījuma Eila nepamanīja nekādu atšķirību. Viņi joprojām medīja kopā. Tomēr nu jau biežāk tā vairs nebija Vīnijas pakaļdzīšanās medījumam, bet sāka kļūt par vienkāršu Mazuļa treniņu, un Eilas pīķis vairs nebija vajadzīgs. Ja viņa gribēja paņemt sev kādu gaļas gabalu, tad darīja to pirmā; ja gribēja iegūt ādu, tad dzīvnieku nodīrāja. Tomēr savvaļas lauvu barā tēviņš allaž paņēma pirmo un lielāko medījuma tiesu, bet Mazulis vēl bija jauns. Viņš nekad nebija iepazinis badu, par to liecināja viņa augošais ķermenis, un lauvēns bija pieradis pie Eilas teikšanas.
Bet, tuvojoties pavasarim, Mazulis arvien biežāk sāka atstāt alu, dodamies savos izlūkgājienos viens pats. Reti kad viņš bija prom ilgu laiku, bet gājieni sāka kļūt arvien biežāki. Reiz viņš pārnāca ar saplēstu ausi. Eila nodomāja, ka viņš saticies ar citiem lauvām. Tas lika sievietei aptvert, ka ar viņas kompāniju Mazulim vairs nepietiek; viņš sāk meklēt savu sugu. Eila saveda kārtībā Mazuļa ausi, un viņš visu dienu pavadīja, tik cieši sekodams viņas pēdās, ka maisījās pa kājām. Naktī Mazulis ielīda pie Eilas gultā un meklēja divus pirkstus, ko pazīst.
"Drīz viņš no manis aizies," Eila nodomāja, "gribēs pats savu baru, lauvenes, kas medīs viņa vietā, un savus lauvēnus, pār kuriem valdīt.
Viņam ir vajadzīga savas sugas kompānija." Eilai ienāca prātā Izas vārdi: "Tu vēl esi jauna, tev ir vajadzīgs savs vīrietis, no tavas cilts. Sameklē savus ļaudis, sameklē savu vīrieti." Drīz būs pavasaris. Viņai vajadzētu padomāt par došanos prom, bet vēl ne. Pat pēc alu lauvas standartiem Mazulis izaugs milzīgs. Jau tagad viņš augumā daudzkārt pārspēja sava vecuma lauvas, bet viņš vēl nav pavisam izaudzis; viņš vēl nespēj viens pats izdzīvot.