Dziļajam sniegam pa pēdām sekoja pavasaris. Plūdi viņus visus ierobežoja, visvairāk dabūja ciest Vīnija. Eila varēja uzrāpties augšā pa klinti un doties stepē, arī Mazulis viegli varēja uzrāpties pa to pašu ceļu, bet zirgam klints siena bija pārāk stāva. Ūdens beidzot atkāpās, krastmala un kaulu kaudze atkal bija ieņēmusi jaunas kontūras, un Vīnija varēja doties lejā pa taciņu un iziet pļavā. Bet viņa bija nervoza.
Pirmoreiz Eila pamanīja, ka kaut kas nav tā kā parasti, kad Mazulis no zirga spēriena sāpēs iekliedzās. Sieviete bija pārsteigta. Vīnija nekad iepriekš nebija izrādījusi neiecietību pret jauno lauvēnu, varbūt tikai dažkārt bija viņam draudzīgi šur tur iekampusi, lai radinātu pie kārtības, bet spērusi vēl nebija nekad. Eila nodomāja, ka šo neparasto uzvedību izraisījusi ķēves piespiedu dīkstāve, bet Mazulis, kļūdams pieaudzis, tagad izvairījās pietuvoties viņas guļvietai, tomēr izrādīja pastiprinātu interesi par Vīnijas teritoriju. Sieviete brīnījās - kas viņu tur piesaista? Viņa devās pārbaudīt un saoda spēcīgu smaku, ko it kā jau visu ritu bija jutusi. Vīnija stāvēja noliektu galvu, ar plati ieplestām pakaļkājām un uz labo pusi noliektu asti. Ķēves vagīnas atvere bija piepampusi un pulsēja. Paskatījusies uz Eilu, Vīnija ieīdējās.
Eilu pārņēma dalītas jūtas, viņa ātri izdzīvoja pilnīgi pretējas emociju gammas. Pirmām kārtām tas bija atvieglojums. Redz, kāda izrādās tava problēma! Eila zināja par dzīvnieku pārošanās cikliem. Dažiem šīs pārošanās reizes notika biežāk, bet zālēdājiem - parasti vienreiz gadā. Šis bija tas gadalaiks, kad tēviņi cīnījās par tiesībām pāroties, un šī bija tā vienīgā reize, kad tēviņi un mātītes dzīvoja kopā, pat tie, kas parasti medīja atsevišķi vai dažādās grupās.
Pārošanās bija viens no tiem noslēpumainajiem dzīvnieku uzvedības aspektiem, kas Eilu mulsināja. Piemēram, brieži nometa ragus un katru gadu audzēja jaunus un lielākus ragus. Šīs bija tās lietas, par kurām Krebs iebilda, ka Eila, vēl meitene būdama, uzdod pārāk daudz jautājumu. Viņš nezināja, kāpēc dzīvnieki pārojas, kaut gan reiz bija ieminējies, ka varbūt pārošanās laikā tēviņi izrāda pārākumu par mātītēm vai varbūt, tāpat kā klana vīrieši, atvieglo savas vajadzības.
Vīnijai ari iepriekšējā pavasari bija pienākusi šī pārošanās reize, bet toreiz, kaut arī viņa bija dzirdējusi ērzeli augšā, stepē, zviedzam, ķēve nevarēja pie viņa nokļūt. Tomēr šoreiz jaunās ķēves vajadzība izskatījās daudz spēcīgāka. Eila neatminējās, ka iepriekš būtu redzējusi tādu piepampumu un īdēšanu. Vīnija ļāvās jaunās sievietes glāstiem un apkampieniem; pēc tam zirgs atkal nolieca galvu un ieīdējās.
Pēkšņi Eilas kuņģis savilkās nervozā kamolā. Sieviete pieliecās pie zirdziņa, tāpat kā Vīnija bija dažkārt to darījusi, kad bija nomākta un izbijusies. Vīnija viņu pametīs! Šī atziņa nāca tik negaidīti, ka Eila nebija tai gatava, kaut gan to vajadzēja paredzēt. Viņa bija domājusi par Mazuļa nākotni un arī savējo. Tā vietā bija pienācis Vīnijas pārošanās laiks. Ķēvei bija vajadzīgs ērzelis, draugs.
Eila negribīgi izgāja no alas un pasauca Vīniju, lai nāk līdzi. Sasniegusi akmeņaino upmalu, Eila pakāpās augstāk. Ari Mazulis sekoja, bet sieviete tam parādīja aizlieguma signālu. Šobrīd viņai vismazāk bija vajadzīga alu lauvas kompānija. Viņa nedosies medībās - bet kā gan Mazulis to varēja zināt? Eilai bija vēlreiz strikti jāattur lauva, līdz tas palika iepakaļ un noskatījās, kā abas viņa draudzenes aiziet.
Stepē bija vienlaikus gan silts, gan drēgns. Saule bija pakāpusies pusceļā uz zenītu un ar aizplīvurotu oreolu mirdzēja pie bāli zilajām debesīm; spilgtais debess zilums šķita pabalējis, izbalējis spilgtajā saules gaismā. Kūstošais sniegs pārvērtās maigā dūmakā, kas neierobežoja redzamību, bet pieklusināja asos toņus, un migla, kas pieturējās ēnainajās vietās, padarīja kontūras izplūdušas. Tāluma izjūta bija zudusi, un visa ainava bija perspektīvā zīmēta vīzija, kas radīja tagadnes izjūtu, - tieši šeit un tagad, it kā neviena cita vieta un laiks uz pasaules neeksistētu. Tālā pamale šķita ar roku sasniedzama, tomēr tās sasniegšana prasīja veselu mūžību.
Eila zirgu nevadīja. Viņa ļāva Vīnijai iet savu ceļu, tikai zemapziņā ievērojot apkārtni un virzienu. Sievietei bija vienalga, kurp viņa gāja, viņa nemanīja, kā sāļās asaras saplūst ar apkārtesošo mitrumu. Apsēdusies uz akmens, jaunā sieviete atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi ieleju un pļavā ganāmies zirgu baru. Viņa domāja par savu lēmumu palikt, nepieciešamību medīt, atsauca atmiņā to mirkli, kad bija atvedusi Vīniju pie sava pavarda un piedāvājusi zirdziņam dzīvi alas drošībā. Viņai vajadzēja zināt, ka tas nevarēs turpināties mūžīgi, ka kādudien
Vīnija atgriezīsies pie savas sugas brāļiem, tieši tāpat kā pašai Eilai to vajadzētu darīt.
Sievietes uzmanību pievērsa izmaiņas Vīnijas gaitā. Ķēve bija atradusi to, ko bija meklējusi. Priekšā atradās mazs zirgu bariņš.
Saule bija izkausējusi sniegu, kas klāja zemo pakalnu, no kura spraucās ārā sīki, zaļi asni. Dzīvnieki, kas tik ilgi bija iztikuši ar pērnā gada salmu barību, alkatīgi mielojās ar sulīgo, zaļo zāli. Kad pārējie zirgi uz viņu paskatījās, Vīnija apstājās. Eila dzirdēja ērzeli iezviedzamies. Tas stāvēja sānis, uz uzkalniņa, viņa nebija to iepriekš pamanījusi. Ērzeļa spalva bija tumši iesarkani brūngana, bet krēpes, aste un kāju apakšējā daļa bija melna. Eila nekad nebija redzējusi nevienu zirgu tik tumšās krāsās. Vairums zirgu bija pelēcīgi brūnā vai dūkanā bēša tonī kā Vīnija - dzeltenīgā sakaltuša siena krāsā.
Ērzelis iezviedzās, pacēla galvu un iekodās savā augšlūpā. Tas saslējās pakaļkājās un pieauļoja klāt, tad, apstājies dažu soļu attālumā, sāka ar kājām kārpīt zemi. Ērzeļa kakls bija izliekts, aste pacelta un milzīgais loceklis piebriedis.
Vīnija atbildēja ar zviedzienu, un Eila noslīdēja no ķēves muguras. Apskāvusi savu draudzeni, viņa atkāpās. Vīnija pagrieza galvu un paskatījās uz jauno sievieti, kas jau no kumeliņa vecuma bija par viņu rūpējusies.
- Vīnij, ej pie viņa! - Eila mudināja. - Tu esi atradusi sev draugu, ej pie viņa!
Vīnija papurināja galvu un maigi iezviedzās, tad pagriezās pret bēro ērzeli. Zemu noliektu galvu un bakstīdams viņai kājās, tas apgāja Vīnijai apkārt un veda ķēvi tuvāk savam baram, it kā viņa būtu nepaklausīga tiepša. Eila vēroja Vīniju aizejam un nespēja doties projām. Kad ērzelis uzslējās virs Vīnijas, Eila atcerējās Broudu un tās briesmīgās sāpes, ko vīrietis bija viņai nodarījis. Vēlāk ikreiz, kad Brouds atkal tuvojās, jaunā sieviete atcerējās tikai nepatīkamas izjūtas un bija pateicīga, kad viņam beidzot apnika to darīt.
Kaut arī Vīnija zviedza un it kā vairījās, ķēvīte necentās ērzeli atraidīt; vērojot zirgu pārošanos, Eila izjuta sevī dīvainas trīsas - sajūtas, ko neprata izskaidrot. Sieviete nespēja atraut acis no bērā ērzeļa: viņa priekškājām, kas atradās uz Vīnijas muguras, locekļa grūdieniem, piepūles un spalgajiem zviedzieniem. Eila starp kājām sajuta siltu mitrumu, ritmisku pulsāciju, kas sakrita ar ērzeļa grūdieniem, un nesaprotamas alkas. Sieviete smagi elsoja, juta, ka sirdspuksti atbalsojas galvā, un izjuta sāpīgas ilgas pēc kaut kā tāda, ko nespēja aprakstīt.
Pēc pārošanās akta beigām Vīnija labprātīgi sekoja bērajam ērzelim, pat atpakaļ neatskatījusies; Eila sajuta milzīgu tukšumu un nodomāja, ka nespēs to izturēt. Sieviete aptvēra: cik gan trausla ir viņas pasaule, ko viņa pati savām rokām bija uzbūvējusi ielejā; cik gaistoša ir viņas laime, cik nedroša pašas eksistence. Viņa pagriezās un sāka skriet uz ielejas pusi. Sieviete skrēja tik ilgi, līdz nespēja vairs paelpot un sānā sāka durt asas sāpes. Viņa skrēja ātri, cerēdama: ja skries pietiekami aši, varēs sev aiz muguras atstāt visas sirdssāpes un skaudro vientulību.