Выбрать главу

Klupdama krizdama viņa noripoja lejā pa nogāzi pļavā un, saraustīti tverdama pēc elpas, palika tur, kur bija apstājusies. Pat pēc tam, kad jau spēja paelpot, Eila neizkustējās no vietas. Viņa nemaz negribēja kustēties. Sieviete vairs negribēja cīnīties, censties un dzīvot. Kāda tam visam jēga? Viņa taču bija nolādēta, vai ne?

"Tad kāpēc gan es nevaru nomirt? Tā taču tam bija jābūt, vai ne? Kāpēc man jāzaudē viss, ko mīlu?" Pēkšņi Eila sajuta siltu elpu un asu mēli, kas laizīja sāļās asaras no viņas vaigiem, un, atvērusi acis, ieraudzīja milzīgi lielo alu lauvu.

- Ak, Mazuli! - viņa raudādama tiecās tam pretim. Lauva apgūlās viņai blakus, ievilka nagus un uzlika savu ķetnu sievietei virsū. Pavē- lusies uz sāniem, Eila apskāva lauvas pūkaino kaklu un iespieda galvu Mazuļa garajās krēpēs.

Kad beidzot sieviete bija izraudājusies un mēģināja piecelties, viņa aptvēra sava kritiena sekas: nobrāztas rokas, ceļgali un elkoņi, sasista gūža un apakšstilbs, sūrstošs labais vaigs. Klibodama Eila vilkās uz alu. Aprūpējot nobrāzumus un zilumus, viņai ienāca prātā biedējoša doma: "Un ja nu es būtu salauzusi kādu kaulu? Tas būtu vēl sliktāk par nāvi, jo nav jau neviena, kas man varētu palīdzēt.

Tomēr es nesalauzu. Ja mans totēms vēlas, lai es dzīvoju, varbūt tam ir savs iemesls? Varbūt Alu Lauvas gars atsūtīja man Mazuli, jo zināja, ka Vīnija reiz aizies?

Arī Mazulis aizies. Nepaies ne ilgs laiks, kad arī viņam būs vajadzība pēc draudzenes. Viņš noteikti to atradīs, pat ja nav uzaudzis normālā savvaļas lauvu barā. Viņš būs tik varens lauva, ka spēs pārvaldīt un aizsargāt plašu teritoriju. Un viņš ir labs mednieks. Meklējot lauvu baru vai vismaz vienu lauveni, viņš nedzīvos izsalkumā."

Sieviete sāji pasmaidīja. "Mazulis droši vien domā, ka esmu kā klana mamma, kas uztraucas par savu dēlu, kas kļūst pieaudzis un kļūs par drošsirdīgu mednieku. Galu galā viņš taču nav mans dēls. Viņš ir tikai lauva, parasts… Nē, Mazulis nav parasts alu lauva. Viņš jau tagad ir gandrīz vai tikpat liels kā pieaudzis alu lauva, un viņš agri kļuva par mednieku. Bet viņš mani atstās…

Arī Durks jau tagad droši vien ir liels. Ari Ura kļūst pieaugusi. Odai būs skumji, kad Ura viņu atstās, lai kļūtu par Durka sievieti un dzīvotu kopā ar Bruņa klanu… Nē, tagad tas ir Brouda klans. Interesanti, cik ilgs laiks atlicis līdz nākamajai klanu Sapulcei?"

Eila pasniedzās aiz savas guļvietas un paņēma saišķi ar nūjām. Katru vakaru viņa bija iegriezusi vienu svītriņu. Tas bija ieradums, kas kļuva par rituālu. Sieviete atsēja nūju saišķi un izklāja to zemē, un tad centās saskaitīt dienas, kas pagājušas, kopš viņa ieradās ielejā. Ar pirkstiem viņa mērīja robiņus, bet uz nūjām bija tik daudz iegrieztu robiņu - tik daudz dienu bija pagājušas. Viņai radās tāda sajūta, ka visus robiņus vajadzētu salikt kopā un kaut kā saskaitīt, tas viņai pastāstītu, cik ilgu laiku šeit nodzīvojusi, tikai sieviete nezināja, kā to izdarīt. Tas bija tik mulsinoši un sarežģīti. Pēkšņi Eila aptvēra, ka nūjiņas viņai nav vaja­dzīgas; viņa taču varēja saskaitīt gadus, atceroties katru pavasari. Durks piedzima pavasari pirms pēdējās klanu Sapulces - viņa sāka rēķināt. Nākamajā pavasarī pēc viņa dzimšanas pagāja viens gads. Viņa atzīmēja vienu svītru dubļos. Nākamajā gadā viņš sāka staigāt; Eila uzvilka vēl vienu svītru. Nākamais pavasaris būtu bijis viņa pēdējais zīdīšanas gads, un tad sāktos nākamais gads - atradināšana no krūts, tikai Durks jau bija atradināts. Sieviete ievilka trešo svītru.

"Tad es pametu klanu." Viņa norija siekalas un samirkšķināja acis. "Un tajā vasarā es atradu ieleju un Vīniju. Nākamajā pavasari es atradu Mazuli." Viņa ievilka ceturto svītru. "Un šajā pavasarī…" Eila negribēja domāt par Vīnijas zaudējumu kā par iemeslu, lai atcerētos šo gadu, bet tas bija noticis fakts. Dubļos tika ievilkta piektā svītra.

Tie ir visi vienas rokas pirksti; sieviete pacēla kreiso roku - tieši tik vecs tagad ir Durks. Izstiepusi labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, viņa apjauta: tik daudz palicis līdz nākamajai klanu Sapulcei. Kad klans atgriezīsies, Ura ies viņiem līdzi Durka dēļ. Protams, viņi vēl nebūs pie­tiekami pieauguši, lai sāktu dzīvot kopā. Paskatoties uz meiteni, klans zinās, ka viņa lemta Durkam. "Interesanti - vai dēls mani atceras? Vai viņam piemitīs klana atmiņas spējas? Cik daudz viņā ir no manis un cik daudz no Brouda… klana?"

Eila savāca atzīmētās nūjas un pamanīja regularitāti iezīmētajās svīt­rās starp papildu atzīmēm, kuras bija iegrebusi tajās dienās, kad viņas gars cīnījās un sieviete asiņoja. "Kā gan vīrieša totēma gars varētu šeit cīnīties ar manējo? Pat ja mans totēms būtu pele, es nekad nepaliktu stāvoklī. Lai aizsāktu bērna dzīvību, nepieciešams vīrietis un viņa lo­ceklis. H es domāju.

Vīnija! Vai tad ērzelis nedarīja tieši to? Vai viņš tevī aizsāka jaunu dzīvību? Varbūt kādudien redzēšu tevi kopā ar zirgu baru un tad to uzzināšu. Ak, Vīnij! Tas nu gan būtu lieliski!"

Domas par Vīniju un ērzeli uzdzina Eilai trīsas. Viņas elpa kļuva ne­daudz ātrāka. Tad sieviete iedomājās par Broudu un patīkamās izjūtas iz­gaisa. Bet tieši Brouda loceklis deva Durkam dzīvību. Ja viņš būtu zinājis, ka aizsāks viņā bērnu, tad nekad to nebūtu darījis. Un Durkam būs Ura. Ari viņa nemaz nav kropla. Domāju, ka Uras dzīvība aizsākās tad, kad tas Citu vīrietis piespieda Odu tam paklausīt. Ura ir tieši tā, kas Durkam vajadzīga. Viņa ir daļa no klana un daļa no Citiem. Citu vīrietis…

Eila izjuta nemieru. Mazulis bija izgājis, un viņa vēlējās izkustēties. Izgājusi ārā, sieviete pastaigājās gar krūmu rindu, kas auga upmalā. Viņa aizgāja tālāk, nekā citreiz bija gājusi, kaut arī tiktāl bija aizjājusi Vīnijas mugurā. Eila saprata, ka viņai būs atkal jāpierod iet kājām un nest vācamo grozu uz muguras. Ielejas pašā tālākajā galā viņa turpināja virzīties gar upi un, kad tā pagriezās dienvidu virzienā, apgāja apkārt augstai kraujas malai. Tieši aiz pagrieziena upe meta līkumu ap klin­tīm, kas tur varēja būt novietotas ar nolūku - tur atradās tik akurāti izvietoti akmeņi iešanai. Šajā vietā augstā klints siena bija tikai stāvs slīpums. Eila uzrāpās klintī un pavērās pāri rietumu stepei.

Starp rietumiem un austrumiem nebija nekādas lielas atšķirības, iz­ņemot to, ka tur bija nedaudz akmeņaināks reljefs, bet rietumu puse Eilai šķita daudz svešāka. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka tad, kad izlems atstāt ieleju, dosies uz rietumiem. Pagriezusies apkārt, viņa pārgāja pāri upei, tad pa ieleju devās atpakaļ uz alu.

Bija gandrīz tumšs, kad sieviete pārnāca alā, un Mazulis vēl nebija atgriezies no savām dienas gaitām. Pavards bija izdzisis, ala - auksta un vientuļa. Tagad tā šķita daudz tukšāka nekā tad, kad viņa pirmoreiz to iekārtoja par savām mājām. Sieviete iekūra uguni, uzvārīja ūdeni un pagatavoja tēju, bet viņai nebija noskaņojuma gatavot ēst. Eila paņēma gabalu kaltētas gaļas un žāvētus ķiršus un apsēdās uz savas guļvietas. Ir pagājis ilgs laiks, kopš viņa bijusi alā viena pati. Piegājusi pie vecā vācamā groza un tajā parakņājusies, viņa pašā dibenā atrada Durka pārnēsājamo ādu. Samīcījusi ādas strēmeli, jaunā sieviete to piespieda pie vēdera un skatījās ugunī. Apgūlusies viņa to aptina sev apkārt.

Miegā pie viņas atnāca sapņi. Eila sapņoja par Durku un Uru, kas bija jau pieauguši un dzīvoja kopā pie viena pavarda. Sieviete sapņoja par