Vīniju, kas atradās citā vietā, un viņai bija piedzimis mazs kumeliņš. Pēkšņi viņa pamodās, no bailēm nosvīdusi. Tikai tad, kad Eila pilnībā atvēra acis, viņa saprata, ka atkal bija redzējusi murgus par dārdošo zemi un šausmām. Kāpēc viņai rādījās tas sapnis?
Sieviete piecēlās un sabakstīja uguni, tad uzsildīja tēju un lēnām to iemalkoja. Mazulis joprojām nebija atgriezies. Atkal paņēmusi Durka pārnēsājamo ādu, viņa atcerējās Odas stāstu par Citu vīrieti, kas bija viņu ar varu izmantojis. "Oda sacīja, ka viņš izskatījies kā es. Vīrietis, kas līdzīgs man; interesanti - kā gan viņš varētu izskatīties?"
Eila centās iztēloties vīrieti, kas būtu viņai līdzīgs. Viņa centās atcerēties savus vaibstus, jo bija redzējusi to atspulgu dīķa ūdenī, bet vienīgais, ko sieviete spēja atcerēties, bija garie mati, kas ieskāva seju. Toreiz viņa tos nēsāja izlaistus, bet tagad, lai netraucētu, tie bija sapīti mazās bizītēs. Eilas mati bija dzelteni, tādā pašā krāsā kā Vīnijas spalva, bet tiem bija daudz sulīgāks un zeltaināks tonis.
Katru reizi, kad viņa iztēlojās vīrieša seju, tad savā priekšā redzēja ļauni smīnošo Broudu. Eila nespēja iztēloties Citu vīrieša seju. Sievietes acis sāka pagurt, un viņa atkal atlaidās gultā. Sapnī viņa redzēja Vīniju un bēro ērzeli. Vēlāk viņa sapņoja par vīrieti - viņa vaibsti bija neskaidri un izplūduši. Tikai viena lieta gan bija pilnīgi skaidra - vīrietim bija dzelteni mati.
15
-Jondalar, tev labi sanāk! Mēs vēl no tevis iztaisīsim īstu laivinieku! - Karlono sacīja. - Lielajās laivās nav tik svarīgi, ja tu izlaid kādu aira vēzienu. H kā laivā tu parasti neesi vienīgais airētājs, tad sliktākais, ko var izdarīt, ir nojaukt ritmu. Mazās laivās, tādās kā šī, kontrole ir svarīga. Viena vēziena izlaišana var būt bīstama vai pat liktenīga. Vienmēr seko līdzi upei - nekad neaizmirsti, cik tā var būt neparedzama. Šeit tā ir dziļa un izskatās mierīga. Bet, lai sajustu straumes spēku, tev ir tikai jāiemērc airis. Ar straumi ir grūti cīnīties - tev ir jāmāk ar to sadzīvot.
Karlono turpināja sniegt pamācības, kamēr abi ar Jondalaru vadīja mazu divvietīgu koka laivu netālu no Ramudu piestātnes. Zelandoni vīrietis tikai pa pusei klausījās Karlono teiktajā, tā vietā koncentrēdamies, lai pareizi ieliktu airi ūdenī un laiva virzītos uz to pusi, kur viņš to grib, bet muskuļu līmenī viņš izprata teikto vārdu nozīmi.
- Tu varbūt domā, ka vieglāk ir airēt lejup pa straumi, jo tā nav jācīnās ar upes spēku, bet tur jau ir tā problēma. Kad airē pret straumi, ir vienlaikus jākoncentrē visas domas uz laivu un upi, jo zini - tiklīdz atlaidīsi vaļā, būsi zaudējis visu, ko tik sūri grūti biji ieguvis. Un tu vari pārredzēt visu, lai laikus spētu no briesmām izvairīties.
- Laižoties lejup pa straumi, ir tik viegli atslābināties, ļaut domām aizklīst tālumā un upei sevi nest. Upes vidū atrodas klintis, kas ir dziļi iesēdušās gultnē. Straume var vienā mirklī tevi uznest tām virsū, vai tev var trāpīt kāds smags un piemircis baļķis, kas guļ zem ūdens. "Nekad negriez Mātei muguru" - tas ir likums, ko nekad nedrīkst aizmirst. Šī upe ir pilna pārsteigumu. Tieši tad, kad domā, ka zini, ko no tās sagaidīt, un visu uztver kā pašu par sevi saprotamu, viņa izdarīs negaidītus brīnumus.
Vecākais vīrs atlaidās atpakaļ un izvilka airi no ūdens. Domīgi nopētījis Jondalaru, viņš pamanīja jaunā vīrieša koncentrēšanos. Jaunekļa blondie mati bija atķemmēti atpakaļ un pakausi sasieti ar aukliņu - laba piesardzība. Viņš bija pielāgojis savu apģērbu Ramudu stilam, bet tas bija piemērots ari Šamudu vīrietim, kas dzīvoja upes tuvumā.
- Kāpēc tev nepiebraukt pie piestātnes un neizlaist mani ārā, Jondalar? Manuprāt, ir pienācis laiks tev to pašam izmēģināt. Ir atšķirība, ja laivā esi tikai tu viens un apkārt upe.
- Vai domā, ka esmu jau tam gatavs?
- Kā tāds, kas nav šeit dzimis, tu visu esi ātri apguvis.
Jondalars jau dega nepacietībā pārbaudīt savus spēkus vienatnē - aci
pret aci ar upi. Ramudu zēniem parasti jau ir savas laivas, pirms tie kļūst par vīriešiem. Starp Zelandoni Jondalars jau sen bija sevi pierādījis. Nebūdams daudz vecāks par Darvo, vēl neapguvis savu amatu un nekļuvis par īstu viru, Jondalars bija nogalinājis savu pirmo briedi. Tagad viņš māk aizmest pīķi daudz spēcīgāk un tālāk par pārējiem vīriem, bet tā viņš galvenokārt bija medījis līdzenumos. Šajā klinšainajā apvidū Zelandoni nejutās īsti savā ādā. Neviens upes virs neuzskatīs viņu par kārtīgu vīru, pirms viņš ar harpūnu nebūs nogalinājis milzu stori. Un Šamudi neuztvers viņu kā savējo, līdz viņš kalnos nebūs pats nomedījis kalnu kazu.
Jondalars bija nolēmis, ka neprecēs Seranio, līdz nebūs sev pierādījis, ka spēj būt gan kārtīgs Šamuds, gan Ramuds. Dolando bija centies viņu pierunāt, ka tas pirms kāzām nebūt nav nepieciešams, - nevienam par Jondalara vīrišķību neesot nekādu šaubu. Ja kādam vajadzīgs tam pierādījums, tad degunradža medības esot pietiekams galvojums. Jaunais Zelandoni vīrietis bija uzzinājis, ka neviens no pārējiem vīriem nekad agrāk nebija nomedījis degunradzi. Līdzenums nebija šo viru ierastais medību lauks.
Jondalars pat nemēģināja loģiski pamatot, kāpēc juta, ka viņam ir jābūt labākam par pārējiem, kaut arī nekad iepriekš nebija uzskatījis, ka medību iemaņās grib būt pārāks par citiem vīriem. Viņa kvēlākā aizraušanās un vienīgā prasme, kurā viņš jebkad bija vēlējies izcelties, bija krama darbarīku izgatavošana. Un viņa raksturā nemaz nebija sacensību gara. No savas amata tehnikas pilnveidošanas Jondalars guva personīgo gandarījumu. Vēlāk Šamuds bija privāti aprunājies ar Dolando un paskaidrojis, ka garajam Zelandoni vīram ir nepieciešams izstrādāt pašam savu dzīves uzskatu sistēmu.
Jondalars un Seranio jau bija kopā nodzīvojuši tik ilgu laiku, ka vīrietis juta pienākumu padarīt viņu attiecības oficiālas. Seranio jau gandrīz bija viņa sieva. Vairums cilvēku abus uzskatīja par precētu pāri. Pret Seranio viņš izturējās ar uzmanību un pieķeršanos, un Darvo viņu uzskatīja par sava pavarda vīrieti. Bet pēc tā vakara, kad Toli un Šamio applaucējās, Jondalaram sāka traucēt te viena, te cita lieta, un garastāvoklis nekad vairs nebija labs. Bija jau viegli apmesties šeit uz dzīvi kopā ar Seranio, viss ietu ierastajās sliedēs. Bet vai tam bija kāda jēga? Vīrietis uzdeva sev šo jautājumu.
Seranio neizdarīja uz viņu spiedienu - viņa joprojām neizvirzīja nekādas prasības un saglabāja savu aizsargājošo atturību. Bet nesen Jondalars bija pārsteidzis sievieti skatāmies uz viņu ar mednieces skatienu, kas nāca no dvēseles dziļumiem. Tieši viņš allaž bija tas, kas jutās samulsis un pirmais aizgriezās prom. Jondalars nolēma sev izvirzīt uzdevumu un pierādīt, ka spēj būt īsts Šamudu cilts virs, un sāka savus nodomus darīt visiem zināmus. Daži to uztvēra kā Apsolīšanās paziņojumu, kaut arī nekādi Apsolīšanās svētki netika organizēti.
- Šoreiz nebrauc pārāk tālu, - Karlono piekodināja, izkāpdams no laivas. - Patrenējies un pieradi vadīt laivu viens pats.
- Tomēr es paņemšu līdzi arī harpūnu. Kamēr esmu uz ūdens, nenāks par ļaunu patrenēties to lietot, - atbildēja Jondalars un pasniedzās pēc ieroča, kas atradās uz piestātnes dēļiem. Novietojis garo pīķi kanoe laivas dibenā, zem sava sēdekļa, blakus tai saritinājis virvi, tureklī pie laivas sāniem viņš piestiprināja atkarpainu kaula smaili un to piesēja. Harpūna ar savu aso galu un ačgārni izveidotajiem zobiem nebija tāds rīks, kuru varēja atstāt laivā nepiesietu. Ja notika kāds nelaimes gadījums, tad to bija tikpat grūti izvilkt no cilvēka kā no zivs, nemaz nerunājot par tām grūtībām, kādas prasīja ar akmens darbarīkiem izveidot kaula atskabargaino un smailo uzgali. Apgāzušās koka laivas reti kad nogrima, bet nepiesieta harpūna gan ātri vien nogāja upes dibenā.