Kamēr Karlono pieturēja laivu, Jondalars pārsēdās pakaļgalā. Kad harpūna bija nostiprināta, viņš paņēma rokās divpusējo airi un atstū- mās no piestātnes. Bez priekšā sēdošā vīra balasta vieglā laiva pacēlās augstu virs ūdens. Tā kļuva grūtāk vadāma. Bet pēc sākotnējās pielāgošanās peldspējas izmaiņām Jondalars lielā ātrumā šķēla viļņus lejup pa straumi, izmantodams airi kā stūri laivas pakaļgala vienā pusē. Tad viņš nolēma airēties atpakaļ, augšup pa upi. Kamēr viņš nav vēl noguris, būs vieglāk cīnīties pret straumi, bet vēlāk varēs ļaut tai atkal nest sevi lejup.
Izrādījās, ka Jondalars bija nobraucis lejā pa upi daudz tālāk, nekā pats to aptvēra. Beidzot, ieraudzījis savā priekšā piestātni, viņš jau gandrīz padevās kārdinājumam piestāt krastā, bet tad pārdomāja un paairēja tai garām. Vīrietis bija apņēmies apgūt visas tās prasmes un iemaņas, kuras bija izvirzījis sev par mērķi iemācīties, un to bija ļoti daudz, bet neviens, un vismazāk jau nu viņš pats, varēja Jondalaru apsūdzēt uzdevuma neizpildīšanā. Uzsmaidījis Karlono, kas māja viņam ar roku, Zelandoni vīrs nepārstāja airēt.
Augšpusē upe kļuva platāka un straumes spēks mazinājās, padarot airēšanu daudz vieglāku. Ieraudzījis pretējo krastu, Jondalars sāka airēties pāri upei. Tā bija neliela, vientulīga krastmala, kuru skatam aizsedza upē nokāries vītols. Piebraucis tuvāk un ar vieglo laivu viegli pārslīdēdams pāri sēkļiem, vīrietis nedaudz atpūtās un ļāva laivai slīdēt atmuguriski, kamēr pats stūrēja ar airi. Jondalars tāpat vien lūkojās ūdenī, bet pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja milzīga, klusa ēna, kas slīdēja pa upes dibenu.
Storēm vēl tā kā būtu par agru. Tās parasti peld augšup pa straumi agrā vasarā, bet šogad bija silts un agrs pavasaris ar lieliem paliem. Paskatījies ciešāk, viņš pamanīja milzīgas zivs muguru, kas paslīdēja garām laivai. Zivis pašlaik migrēja! Lūk, kur bija viņa iespēja! Viņš varētu pārnest šīs sezonas pirmo stori!
Jondalars nolika airi un pasniedzās pēc detaļām, lai harpūnu saliktu kopā. Palikusi bez vadības, mazā laiva griezās uz riņķi, peldēja pa straumi un nedaudz sasvērās uz vienu malu. Kamēr vīrietis bija sējis virvi pie laivas priekšgala, laiva bija pagriezusies leņķi pret straumi, bet šķita stabila, un viņš bija aizrāvies ar savu nodarbi. Jondalars gaidīja nākamo zivi, un viņam nenācās vilties. Viņa virzienā peldēja milzīga, tumša ēna - tagad viņš zināja, no kurienes bija nākusi "Hadumas zivs", bet šeit tā daudzkārt pārspēja tās lielumu.
No zvejošanas pieredzes kopā ar Ramudiem Jondalars zināja, ka ūdens neatspoguļo īsto zivs atrašanās vietu. Tā nebija tur, kur šķita esam, - tāds bija Mātes paņēmiens, kā paslēpt savas radības, kamēr Viņas noslēpums netiek atklāts. Kad zivs piepeldēja tuvāk, mērķējot viņš ņēma vērā ūdens virsmas atstarojuma nobīdi. Pārliecies pāri laivas malai un nedaudz nogaidot, viņš izmeta laivas priekšgalā piesieto harpūnu.
Ar tikpat līdzīgu spēku mazā laiva pašāvās pretējā virzienā - savā slīpajā kursā uz upes vidu. Bet Jondalara mērķējums izrādījās pareizs. Harpūnas gals dziļi ietriecās milzīgajā storē - tikai jēgas no tā bija maz. No šī harpūnas trieciena zivs vēl nebija tik stipri ievainota, lai nevarētu turpināt ceļu tālāk. Virzīdamās augšup pret straumi, tā peldēja uz upes vidu, uz dziļākiem ūdeņiem. Pie laivas piesietā virve ātri iztinās, un tauvas gals ar triecienu nospriegojās.
Laiva tika griezta uz riņķi, gandrīz pārmetot Jondalaru pāri malai. Vīrietim pieķeroties pie borta, airis palēcās uz augšu, sašūpojās un iekrita ūdenī. Jondalars liecās tam pakaļ, bet pārāk tālu pārsniedzās pāri laivas malai. Laiva apgāzās. Vīrietis pieķērās pie laivas borta. Tieši tajā brīdī store bija atradusi pareizo straumes plūsmu un laidās augšup pa straumi, neticamā kārtā atkal atgriezdama laivu pareizā stāvoklī un ieraudama Jondalaru tajā atpakaļ. Berzēdams nobrāzto stilbu, viņš apsēdās, un mazā laiva tika vilkta pret straumi daudz ātrāk, nekā viņš jebkad bija braucis.
Pieķēries pie borta, bailēs un pārsteigumā plati ieplestām acīm, vīrietis pavirzījās uz priekšu un vēroja, kā upes krasts pazib garām milzīgā ātrumā. Pasniedzies pēc harpūnas tauvas, kas nospriegota gulēja ūdenī, un, to parāvis, Jondalars apsvēra domu par tauvas pārgriešanu. Tā vietā laivas priekšgals iegrima tik dziļi, ka tajā sāka smelties iekšā ūdens. Store sāka haotiski peldēt šurpu turpu, vilkdama sev līdzi mazo kanoe laivu. Grīļodamies no viena sāna uz otru, viņš pieķērās pie virves.
Vīrietis nepamanīja, kā bija pabraucis garām laivu būves klajumam, un neredzēja cilvēkus, kas krastmalā stāvēja, muti iepletuši, un skatījās uz mazo laivu, kas, lielās zivs vilkta, milzīgā ātrumā traucās augšup pa straumi, un Jondalaru, kas, pārkāries pāri bortam, ar abām rokām ieķēries virvē, cīnījās, lai izvilktu harpūnu.
- Vai tu to redzi? - Tonolans pajautāja. - Manu brāli velk nevaldāma zivs! Šķiet, ka neko tādu vēl neesmu redzējis. - Viņa smaids pārvērtās skaļos smieklos. - Vai redzējāt, kā šis, cenzdamies zivi palaist vaļā, bija ieķēries virvē? - Nespēdams rimties, Tonolans uzsita sev pa gurnu. - Jondalars nenoķēra vis zivi, bet zivs noķēra viņu!
- Tonolan, tur nav nekā smieklīga! - Markeno aizrādīja, pats pūlēdamies saglabāt nopietnu seju. - Tavs brālis ir iekļuvis ķezā.
- Jā, jā. Bet vai jūs viņu redzējāt? Viņu vilka zivs! Tikai nestāstiet, ka tur nav nekā smieklīga!
Tonolans atkal iesmējās, bet palīdzēja Markeno un Barono iestumt laivu ūdenī. Tajā iekāpa arī Dolando un Karolio. Atstūmušies no krasta, cik vien ātri spēdami, vīri sāka airēt augšup pa straumi. Jondalars bija nonācis nelaimē; viņam draudēja reālas briesmas.
Store sāka pagurt. Harpūna un vīrieša vilkšana kopā ar laivu bija zivi pamatīgi nokausējusi. Straujais un pārsteidzīgais skrējiens kļuva lēnāks. Tas deva Jondalaram laiku apsvērt situāciju - viņš joprojām nespēja kontrolēt laivas virzienu. Vīrietis atradās krietnu gabalu upes augštecē; viņš nekad nebija atradies tik tālu prom kopš tās reizes, kad pa sniegu un gaudojošu vēju tika atvests šurp. Pēkšņi viņš saprata, ka ir jāpārgriež virve. Nebija jēgas ļaut sevi aizvilkt vēl tālāk uz priekšu.
Jondalars atlaida rokas no laivas borta un sniedzās pēc naža. Bet, kad vīrietis bija no maksts izņēmis nazi ar briežraga rokturi, store savā pēdējā pirmsnāves cīņā centās atbrīvoties no sāpīgās harpūnas. Zivs svaidījās un cīnījās ar tādu spēku, ka ikreiz, kad tā ienira dziļāk, laivas priekšgals pagāja zem ūdens. Apgāzusies koka laiva joprojām vēl turētos virs ūdens, bet, stāvus gaisā un piesmēlusies ar ūdeni, tā nogrimtu upes dibenā. Laivai šūpojoties un mētājoties, Jondalars centās pārgriezt virvi, kamēr pats tika triekts no viena borta pie otra. Viņš nepamanīja ūdeni peldošu baļķi, kas zem ūdens ar straumes ātrumu peldēja viņam virsū, līdz ietriecās kanoe laivā, izsizdams viņam no rokām nazi.
Viņš ātri atguvās un centās palaist virvi vaļīgāk, lai kanoe tik bīstami ātri nepildītos ar ūdeni. Ar pēdējiem izmisīgajiem pūliņiem sevi atbrīvot store metās uz priekšu krasta virzienā, un beidzot tai izdevās atbrīvoties no harpūnas, kas bija ieurbusies tās ķermenī. Bet bija jau par vēlu. Pa milzīgo caurumu stores sānos izplūda zivs pēdējā dzīvības elpa. Milzīgā jūras radība nogrima upes dzelmē, tad ar vēderu uz augšu uzpeldēja ūdens virspusē. Tās pēdējā noraustīšanās liecināja par neparasto cīņu, ko aizvēsturiskā zivs bija izcīnījusi.