Garā upe savā līkumotajā plūdumā tieši tajā vietā, kur zivs bija izvēlējusies nomirt, bija izveidojusi nelielu līkumu, kurā bija radusies neliela pretstraume. Pēdējais stores izrāviens bija aiznesis laivu mutuļojošā upes līcī netālu no krasta. Kanoe, aiz kuras vilkās vaļīga tauva, mētājās un šūpojās, atsizdamās pret baļķi un zivi, kas atdusējās kaut kur pa vidu starp upes līci un straumi.
Pēc cīņas karstuma tagad Jondalaram bija dots mierīgs laiks apsvērt: viņam ir paveicies, ka virve nav nogriezta. Bez aira viņš nespēs vadīt laivu, ja tā sāks peldēt lejup pa straumi. Krasts bija tuvu: šaura, akmeņaina krastmalas strēle beidzās tur, kur upe meta līkumu, un tālāk jau bija stāvs krasts, kurā koki auga tik tuvu ūdenim, ka to kailās saknes bija izlauzušās cauri akmeņiem un centās kaut kur pieķerties, lai iegūtu kaut kādu atbalstu. Varbūt šajā vietā viņš varētu atrast ko līdzīgu, kas kalpotu aira vietā? Jondalars dziļi ievilka elpu, lai sagatavotos ienirt aukstajā ūdenī, un pārslīdēja pāri laivas malai.
Upe bija dziļāka, nekā viņš bija gaidījis; vīrietim ūdens sniedzās pāri galvai. Izkustinātā laiva aizpeldēja pa straumi; zivs tika piedzīta tuvāk krastam. Jondalars sāka peldēt pakaļ laivai, cenzdamies satvert virvi, bet vieglā kanoe, kas netraucēti slīdēja pa ūdens virsmu, griezās uz riņķi un izvairījās no viņa tvēriena daudz ātrāk, nekā vīrietis spēja tai sekot.
Aukstais ūdens bija ledaini stindzinošs. Jondalars pagriezās krasta virzienā. Store bija izskalotā malā un sitās pret krastu. Pasniedzies pēc tās, viņš saķēra zivi aiz atvērtajām žaunām un vilka sev līdzi. Tagad vairs nebija jēgas zaudēt savu lomu. Vīrietis to pa pusei izvilka krastā, bet zivs bija ļoti smaga. Viņš cerēja, ka upe to neaizskalos prom. Viņš nodomāja: "Ja jau laivas vairs nav, tad man nav jēgas meklēt airi. Varbūt es varu atrast malku, lai iekurtu ugunskuru?" Viņš bija izmircis galīgi slapjš un nosalis.
Pasniedzies pēc naža, Jondalars atrada tukšu maksti. Vīrietis bija aizmirsis, ka nazi pazaudējis, bet cita viņam nebija. Tad, kad viņš valkāja Zelandoni drēbes, tad mēdza maisiņā pie jostas nēsāt papildu nazi. Sākot valkāt Ramudu apģērbu, Jondalars no šī maisiņa bija atteicies. Varbūt varētu atrast kādu koka pamatni un beržamo kociņu, lai iekurinātu ugunskuru? Pie sevis viņš noteica: "Jondalar, bez naža tu nevari sagriezt malku, ne ari sasmalcināt posu un iekuru." Jaunais vīrietis nodrebinājās. Vismaz malku viņš varētu savākt.
Paskatījies apkārt, viņš krūmos izdzirdēja čaboņu. Krastmala bija nosēta ar mitrām satrunējuša koka paliekām, lapām un sūnu. Nekur tuvumā nebija neviena sausa sprunguļa. "Var taču savākt sausu "mazo malku"," viņš nodomāja, skatīdamies, vai kokos neieraudzīs kādu nokaltušu zemu zaru, kas būtu paslēpies zem zaļās, augošās lapotnes. Bet Jondalars neatradās skujkoku mežā, kāds auga blakus viņa mājai. Šī apvidus klimats nebija tik skarbs; ziemeļu ledāji to tik ļoti nespēja ietekmēt. Šeit mēdza būt ari auksts laiks - pat ļoti auksts, bet mitrs. Šis bija mērenā klimata joslas mežs, nevis taiga. Šeit auga tādi koki, no kuriem gatavoja laivas, - lapu koki.
Vīrietim apkārt pletās ozolu un dižskābaržu mežs, bija manāmi ari daži skābarži un vītoli - koki, kam bija biezi, brūni un kreveļaini stumbri. Vēl te auga gari un slaidi koki, kam bija gluda miza, bet šeit nebija iespējams savākt sausu "mazo malku". Bija pavasaris, zari bija pilni ar koka sulu un enerģiju un dzina pumpurus. Jondalars bija kaut ko iemācījies par lapu koku ciršanu. Pat ar labu krama cirvi to izdarīt nebija viegli. Viņš vēlreiz nodrebinājās. Zobi no aukstuma klabēja. Saberzējis plaukstas, sizdams rokas pie sāniem un lēkādams uz vietas, viņš cerēja sasildīties. Atkal izdzirdējis krūmos čaboņu, vīrietis nodomāja, ka droši vien iztraucējis kādu dzīvnieku.
Jondalars novērtēja situācijas nopietnību. Protams, viņa prombūtni pamanīs un viņu sāks meklēt. Tonolans taču sapratīs, ka brālis ir pazudis, vai ne? Tagad viņu ceļi krustojās aizvien retāk, īpaši jau tāpēc, ka Jondalars bija vairāk pievērsies Ramudu dzīvesveidam, bet brālis bija kļuvis par Šamudu. Jondalars pat nezināja, ko brālis dara šodien - varbūt medī kalnu kazas?
"Nu, bet kā ar Karlono? Vai viņš nedosies mani meklēt? Karlono taču redzēja, ka es aizbraucu augšup pret straumi." Jondalaram uznāca cita veida drebuļi. Laiva! Tā aizpeldēja. "Ja viņi atradīs tukšu laivu, tad nodomās, ka esmu noslīcis!" viņš nodomāja. Slaidais, garais vīrietis atkal sāka kustēties: lēkāja, sita rokas, skrēja uz vietas, bet nespēja sasildīties un atbrīvoties no drebuļiem, un viņš sāka pagurt. Aukstums paralizēja viņa domāšanu, bet viņš taču nevarēja visu laiku tā lēkāt apkārt.
Palicis bez elpas un cenzdamies saglabāt ķermeņa siltumu, vīrietis nokrita zemē un saritinājās kamolā, bet zobi klabēja un ķermenis trīcēja. Jondalars atkal izdzirdēja čaboņu, tagad jau tā bija tuvāk, bet viņš pat nepapūlējās pārbaudīt, kas tur ir. Tad kaut kas nostājās viņam blakus: divas pēdas - divas basas, netīras cilvēka pēdas.
Satrūcies viņš pacēla galvu, no drebēšanas gandrīz vai nonācis šokā. Rokas stiepiena attālumā viņa priekšā stāvēja bērns - pār zemu, izvirzītu pieri viņā skatījās divas lielas, brūnas acis. "Plakangalvis!" Jondalars nodomāja. "Jauns plakangalvis."
Zelandoni vīrs bija ļoti izbrīnījies un gaidīja, ka jaunais dzīvnieks atkal pazudīs krūmos, kad būs viņu pietiekami apskatījis. Jaunais puika nekustējās. Tā viņš tur stāvēja. Kad kādu brīdi abi bija viens otrā skatījušies, puika parādīja aicinošus žestus. Vismaz Jondalaram šķita, ka tie ir aicinoši žesti, kaut gan to nevarēja īsti saprast. Paspēris uzvedinošu soli atpakaļ, plakangalvis atkal žestikulēja.
Ko gan viņš vēlas? Vai puika grib, lai Jondalars iet viņam līdzi? Kad zēns vēlreiz izdarīja to pašu kustību, vīrietis paspēra soli viņam līdzi, pārliecināts, ka radījums tūlīt ieskries krūmos. Bet puika tikai pakāpās vēl vienu soli atpakaļ un atkal aicināja līdzi. Jondalars sāka zēnam sekot, sākumā lēni, pēc tam jau ātrākā solī; viņš vēl joprojām drebēja, bet jutās ieintriģēts.
Pēc kāda brīža puika pašķīra krūmus un viņu priekšā pavērās klajums. Tā vidū dega mazs ugunskurs, kas gandrīz vai nemaz nedūmoja. Kāda sieviete pacēla acis, izbijās un bailēs atkāpās, kad Jondalars devās pie sprēgājošā ugunskura siltuma. Vīrietis, pateicīgs par siltumu, pie tā notupās. Viņš it kā nojauta, ka aiz muguras jaunais plakangalvis un sieviete sazinās žestiem un izdod rīkles skaņas. Vīrietim radās iespaidās, ka tā viņi sazinās, bet viņam vairāk rūpēja uguns siltums un doma - kaut šobrīd pie rokas būtu kāds zvērādas apmetnis.
Jondalars nepievērsa uzmanību, ka sieviete viņam aiz muguras kaut kur nozuda, un bija pārsteigts, kad sajuta pār pleciem nogulstam zvērādas apmetni. Pirms sieviete ātri atkāpās un nolieca galvu, vīrietis uz mirkli pamanīja viņas tumši brūno acu skatienu un sajuta viņas bailes.
Pat būdams slapjš, mīkstais kazādas apģērbs, kas bija Jondalaram mugurā, saglabāja savas siltumu uzturošās īpašības, un ar uguns un zvērādas apmetņa palīdzību Zelandoni vīrs beidzot sasildījās un pārstāja drebēt. Tikai pēc tam viņš aptvēra, kur atrodas. Lielā Māte! Šī ir plakangalvju apmetne. Viņš bija izstiepis rokas pret siltajām liesmām, bet, sapratis, pie kā ugunskura atrodas, vīrietis atrāva rokas, it kā būtu apdedzinājies.
Uguns! Vai viņi izmanto uguni? Jondalars vēlreiz nedroši pasniedzās pret ugunskuru, it kā nespētu noticēt savām acīm un būtu jāizmanto citas maņas, lai par to pārliecinātos. Tad viņš atcerējās zvērādas apmetni, kas bija viņam uzmests uz pleciem. Viņš sataustīja apmetņa malu un paberzēja to starp īkšķi un rādītājpirkstu. Vīrietis saprata: tā ir vilkāda, turklāt labi apstrādāta. Zvērāda bija ļoti mīksta, tās iekšpuse - pārsteidzoši mīksta. Jāšaubās, vai Šaramudiem sanāktu labāk. Neizskatījās, ka vilkāda būtu piegriezta pēc kādas īpašas formas. Tā vienkārši bija vesela liela vilka āda.