Beidzot Jondalars bija tiktāl sasildījies, ka piecēlās kājās un pagrieza muguru pret ugunskuru. Vīrietis ieraudzīja, ka jaunais plakangalvis viņu vēro. Jondalars nebija īsti pārliecināts par to, kā gan viņš zina, ka jauneklis ir vīriešu dzimuma. Par to neliecināja tā zvērāda, kas bija aptīta ap viņa augumu un sasieta ar garu auklu. Kaut arī jauneklis bija piesardzīgs, viņa ciešais skatiens nebija bailīgs kā plakangalvju sievietei. Jondalars atcerējās Losaduni teikto, ka plakangalvju sievietes nepretojas. Viņas vienkārši padodas bez jebkādas pretestības. Kāpēc gan kādam būtu vajadzīga plakangalvju sieviete?
Turpinādams skatīties uz plakangalvju vīriešu kārtas pārstāvi, Jondalars saprata, ka tas nemaz nav nekāds puika, drīzāk gan pieaudzis jauneklis. Plakangalvja nelielais augums bija maldinošs, bet attīstītie muskuli liecināja par spēku, un, ieskatoties tuvāk, varēja pamanīt mīkstas, tikko izdīgušas bārdas pūkas.
Jaunais vīrietis kaut ko noņurdēja, un sieviete ātri aizsteidzās pie malkas kaudzes un piemeta ugunskuram pāris pagaļu. Jondalars nekad agrāk nebija tik tuvu redzējis plakangalvju sievieti. Viņš pagrieza galvu pret to un nodomāja: "Tā izskatās vecāka, iespējams, ka ir jaunekļa māte." Sieviete jutās neērti, acīmredzot nevēlējās, ka tiek nopētīta. Ar noliektu galvu viņa atkāpās un, sasniegusi mazā klajuma malu, pazuda skatienam. Viņa to nedarīja uzkrītoši, bet, pirms Jondalars skatīdamies aptvēra, viņš jau bija gandrīz vai galvu apgriezis otrādi. Kādu brīdi viņš novērsa acis, bet, palūkojies atkal, saprata, ka sieviete jau ir tik prasmīgi noslēpusies, ka grūti viņu ieraudzīt. Ja viņš nebūtu zinājis, ka sieviete tur ir, tad vispār nebūtu viņu pamanījis.
"Sieviete ir nobijusies. Esmu pārsteigts, ka viņa vispār neaizskrēja prom, bet gan atnesa malku, kā plakangalvis viņai teica."
Teica viņai! Kā gan viņš varēja to pateikt? Plakangalvji nerunā - vīrietis nevarēja viņai pasacīt, lai atnes malku. "Es jau no aukstuma droši vien murgoju un nespēju skaidri domāt."
Par spīti visiem aizspriedumiem, Jondalars nespēja pārvarēt sajūtu, ka jaunais vīrietis bija patiešām sievietei licis atnest malku. Kaut kādā veidā viņš bija to darījis zināmu. Jondalars atkal pievērsās vīrietim un sajuta skaidri saprotamu naidīgu attieksmi. Viņš neapjauta, kas bija mainījies, bet zināja, ka jauneklim nepatīk viņa skatīšanās uz sievieti. Jondalars bija pārliecināts, ka iekultos dziļās nepatikšanās, ja izdarītu kaut vienu kustību sievietes virzienā. Viņš nolēma: nav gudri pievērst tik lielu uzmanību plakangalvju sievietēm un tieši tādā gadījumā, kad tuvumā ir kāds plakangalvis, vienalga kādā vecumā tas arī būtu.
Spriedze mazinājās, kad Jondalars neveica nekādas atklātas kustības un pārstāja skatīties uz sievieti. Bet, stāvot aci pret aci ar plakangalvi, viņš juta, ka abi viens otru pamatīgi nopēta, un vēl uztraucošāk bija tas, ka viņam pretī stāvēja plakangalvju vīrietis, kas nelīdzinājās nevienam no tiem vīriešiem, kurus Jondalars pazina. Ceļojumu laikā visi satiktie ļaudis izskatījās pēc cilvēkiem. Tie gan runāja atšķirīgās valodās, viņiem bija dažādas tradīcijas, viņi dzīvoja dažādās pajumtēs - bet visi bija cilvēki.
Taču šis te radījums bija pilnīgi citāds - bet vai viņš bija dzīvnieks? Plakangalvis bija augumā daudz mazāks, plecīgāks, bet viņa basās kājas nemaz neatšķīrās no Jondalara kājām. Tās gan bija nedaudz līkas, bet viņš gāja taisni un izslējies - kā jebkurš cilvēks. Plakangalvim bija biezāks ķermeņa apmatojums kā citiem tālaika vīriešiem, it īpaši uz rokām un pleciem. Bet Jondalars domāja, ka šo apmatojumu viņš nu gluži nesauktu par zvēra kažoku. Viņš pazina dažus vīriešus, kas bija tikpat spalvaini kā šis radījums. Plakangalvju jauneklim bija mucai līdzīgs muskuļains rumpis - ar tādu vīrišķi negribētos sastrīdēties un sakauties. Bet pat pieaugušie plakangalvju vīri, kurus viņam bija nācies redzēt un kuri varēja lepoties ar iespaidīgu muskuļu masu, bija veidoti kā visi pārējie vīrieši. Atšķirīgas bija tikai viņu galvas un sejas. Bet kāda tad bija šī atšķirība? Plakangalvim bija biezas uzacis, zema, ieslīpa piere, bet pati galva diezgan masīva. īss kakls bez zoda, tikai žoklis, kas pārgāja lielā, platā degunā. Tā bija cilvēka seja, kas nelīdzinājās nevienai no tām, ko viņš pazina, tomēr izskatījās pēc cilvēka sejas. Un viņi lietoja uguni.
"Tomēr plakangalvji nerunā, bet visi cilvēki runā. Interesanti… kā viņi sazinās? Lielā Doni! Viņš pat centās ar mani sazināties! Kā gan viņš varēja zināt, ka man nepieciešama uguns? Un kāpēc gan lai plakangalvis palīdzētu cilvēkam?" Jondalars bija apmulsis, bet jaunais plakangalvis, iespējams, bija izglābis viņam dzīvību.
Šķita, ka jaunais vīrietis pieņēmis kādu lēmumu. Viņš aprauti rādīja to pašu kustību, ar kādu bija atvedis Jondalaru pie ugunskura, tad devās prom no klajuma pa to pašu ceļu, pa kuru abi bija atnākuši. Jauneklis cerēja, ka vīrietis viņam sekos, un Jondalars tā arī darīja, priecādamies par vilkādu, kas bija apmesta viņam ap pleciem, jo, viņam pametot ugunskuru, drēbes vēl joprojām bija mitras. Piegājis pie upes, plakangalvis paskrēja uz priekšu un, mājot ar rokām, izdeva asas un skaļas skaņas. Kāds mazs zvēriņš tika aizbaidīts projām, bet daļa no lielās stores jau bija nograuzta. Bija pilnīgi skaidrs, ka, atstāta bez pieskatī- šanas, zivs šeit vairs ilgi nesaglabāsies tik liela, kāda tā bija.
Jaunā plakangalvja dusmas uz maitēdāju pēkšņi deva Jondalaram atskārsmi. Varbūt zivs bija iemesls tam, kāpēc plakangalvis bija viņam palīdzējis? Vai viņš gribēja zivi?
Plakangalvis ielika roku sava zvērādas apmetņa ielocē un izņēma krama plāksnīti ar asu galu un parādīja žestu, it kā grieztu stori. Tad ar žestiem norādīja uz sevi un garo Zelandoni vīru un gaidīja. Viss bija skaidrs. Jondalaram vairs nebija nekādu šaubu, ka jauneklis vēlas savu stores tiesu, un viņam radās daudz jautājumu.
Kur gan plakangalvis dabūjis šādu darbarīku? Jondalars gribēja to tuvāk apskatīt, bet zināja, ka tas nebija tik izsmalcināti apstrādāts kā viņa nazis, - tas bija izgatavots no biezākas plāksnes, nevis plāna asmens, tomēr tas bija pilnīgi piemērots, lai pildītu asa naža funkcijas. Kāds šo nazi bija izgatavojis, tas bija taisīts ar noteiktu mērķi. Bet vairāk par šo darbarīku Jondalaru uztrauca vēl citi jautājumi. Jauneklis nebija runājis, bet noteikti kaut kā sazinājies. Zelandoni vīrs gribēja zināt, vai ari pats varēs tikpat viegli un skaidri izteikt savas vēlmes.
Plakangalvis gaidīja atbildi, un Jondalars pamāja ar galvu, nebūdams īpaši pārliecināts, vai šis žests tiks saprasts. Bet viņa piekrišana tika saprasta. Bez vilcināšanās jaunais plakangalvis ķērās pie zivs sadalīšanas.
Vērojot šo darbošanos, Zelandoni vīrietī radās nemiers, kas satricināja dziļi iesēdušos pārliecību. Vai tad šis bija dzīvnieks? Dzīvnieks piesteigtos pie zivs un nokostu lielu gabalu. Kāds gudrāks dzīvnieks varētu uzskatīt cilvēku par bīstamu un pagaidīt, līdz tas aiziet prom vai nomirst. Dzīvnieks nekad nesaprastu, ka vīrietis ir pārsalis un viņam nepieciešams siltums; dzīvniekam nebūtu ugunskura, pie kura viņu aizvest; dzīvnieks nekad nelūgtu atļauju dalīties otra nomedītajā pārtikā. Tā bija cilvēka uzvedība, pat vēl vairāk - tā bija cilvēciska.