— Nezinu. Pārtrauca mani pusvārdā un tad ievilkās kā gliemezis vākā. Bet viņš ir interesants tips. Esmu par viņu šo to dzirdējis. Priekš astoņiem gadiem par viņu brīnījās visa piekraste. Noslēpumains radījums, nudien. Viņš ieradās no Ziemeļiem vislielākajā salā, nobraucis vairākus tūkstošus jūdžu gar Beringa jūru un steigdamies tā, it kā viņam dzītos pakaļ pats nelabais. Neviens nekad nedabūja zināt, no kurienes viņš nāca, bet, acīm redzot, bija no tālienes. Viņš izskatījies stipri nomocījies, kad Golovina līcī no zviedru misionāra iegādājies pārtiku un prasījis ceļu uz dienvidiem. Vēlāk tā stāstīja. No liča viņš devās tieši pāri Nortona jūras šaurumam. Laiks bija briesmīgs, plosījās sniegputenis un vētra. Tūkstošiem citu būtu aizgājuši bojā, bet viņš tika sveikā cauri. Svētā Miķeļa ciemā viņš nenokļuva, bet sasniedza Pastiiikas piekrasti. Viņam bija palikuši tikai divi suņi, un pats viņš bija pusdzīvs aiz bada.
Viņš tā steidzās tālāk, ka Rubo tēvs varēja iedot viņam tikai pārtiku, bet nevarēja izlīdzēt ar suņiem, jo gaidīja manu ierašanos un arī pats gribēja doties ceļā. Misters Odisejs ļoti labi zināja, ko Ziemeļos nozīmē ceļot bez suņiem, un dažas dienas briesmīgi nervozēja. Nartās viņam bija kaudze lieliski izmītu jūras ūdru ādu, bet tām jau ir zelta vērtība. Tolaik Pastilikā dzīvoja vecs krievu tirgotājs, skops kā Šeiloks, kam suņu, ka biezs. Viņi netirgojās ilgi. Kad dīvainais svešinieks devās atkal tālāk, uz dienvidiem, viņam aizjūgā skrēja skaistu suņu bars. Misteram Seilokam palika ūdru ādas. Es tās redzēju — brīnišķīgas. Mēs parēķinājām, un iznāca, ka ik suns bija devis viņam, mazākais, pieci simti dolāru tīras peļņas. Bet nedomā, ka savādais svešinieks nezināja, cik maksā ūdru ādas. Lai arī viņš bija sarkanādainis, bet, pēc valodas spriežot, viņam bija nācies uzturēties balto sabiedrībā.
Kad izgāja ledus, mēs dabūjām zināt, ka viņš atrodas Nunivakas salā un iegādājas tur pārtiku. Tad viņš pavisam nozuda, un nu viņu atkal ieraudzīju tikai pēc astoņiem gadiem. Bet no kurienes viņš tagad nāk, kur bijis un ko darījis? Viņš ir indiānis, neviens nezina, kur klīdis apkārt, bet viņš ir disciplinēts, un indiāņiem tas ir pavisam neparasti. Lūk, vēl viens Ziemeļu noslēpums, pamēģini to atminēt, Prins.
— Pazemīgi pateicos, man jau tā ir diezgan, ko minēt, — draugs atbildēja.
Meilmuts Kids jau drīz vien krāca, kamēr jaunais kalnu inženieris gulēja vaļā acīm, raudzīdamies dziļaja tumsā un gaidīdams, kad aprims tas divainais satraukums, kas bija viņu pārņēmis. Tad viņš aizmiga, bet viņa smadzenes joprojām darbojās, un viņš visu nakti klīda pa nepazīstamiem sniega klajumiem, kopā ar suņiem pārvarēja bezgalīgus attālumus un redzēja sapnī vīrus, kas dzīvoja, strādāja un nomira, kā pienākas īstiem vīriem.
Nākamajā rītā, jau agri pirms gaismas, suņu dzinēji un policisti izbrauca uz Dausonu. Varas iestādes, kas sarga viņas augstības intereses un valda pār mazo Cilvēku likteņiem, neļāva pastniekiem daudz atpūsties. Pēc nedēļas viņi jau parādījās pie Stjūartas upes, apkrāvušies ar vēstulēm, kas bija jānogādā okeāna piekrastē. Tiesa, viņu suņi tika apmainīti pret citiem, bet tāpēc jau tie ir suņi.
Cilvēki ilgojās atrast vietu, kur varētu atpūsties. Pie tam Klondaika bija jauns ziemeļu centrs, un viņiem gribējās paskatīties uz Zelta pilsētu, kur zelts līst kā ūdens, bet deju zālēs valda pastāvīga jautrība. Taču, tāpat kā pirmajā apmeklējuma reizē, viņi žāvēja zeķes un ar labsajūtu smēķēja pīpes, lai gan daži drošinieki kala plānus, ka varētu dezertēt, pārejot neizpētītos Klinšu kalnus austrumos, lai no turienes pa Makenzijas ieleju nokļūtu Cipe- vejā. Divi trīs nolēma, dienesta laikam izbeidzoties, atgriezties mājās tieši pa šo ceļu un priecājās par pārdrošo plānu apmēram tā, kā pilsētnieks priecājas par svētdienas pastaigu mežā.
IJdru ādu īpašnieks bija visai norūpējies un nepiedalījās sarunās. Beidzot viņš pasauca Meilmutu Kidu sāņus un kādu brīdi paklusu ar viņu apspriedās. Prinss viņus ziņkārīgi novēroja, un noslēpumainība vēl pieauga, kad viņi abi uzlika cepures, uzvilka dūraiņus un izgāja laukā. Kad viņi atgriezās, Meilmuts Kids uzlika uz galda savus zelta svarus, nosvēra sešdesmit unces zelta smilšu un iebēra tās svešinieka maisa. Pēc tam tika pieaicināts vecākais suņu dzinējs un ar to noslēgts kaut kāds darījums. Nākamaja dienā visi devās pa upi uz augšu, bet ūdru ādu īpašnieks paņēma līdzi mazliet pārtikas un griezās atpakaļ uz Dausonas pusi.
— Es patiešām nesaprotu, ko tas viss nozīmē, — Meilmuts Kids sacīja, kad Prinss viņu izjautāja, — bet nabadziņš gribēja tikt vaļā no dienesta. Acīm redzot, tas viņam ļoti daudz ko nozīmē, lai gan viņš neko nepaskaidroja. Redzi, viņiem ir tāda pati kārtība kā armijā; viņš apsolījies kalpot divus gadus, bet, ja grib aiziet pirms laika, tad jāatpērkas. Ja viņš dezertētu, tad nevarētu palikt šai novadā, bet viņam tas nezin kāpēc ārkārtīgi nepieciešami. Viņš izšķīries par šo soli Dausonā, bet tur viņu neviens nepazinis un pašam nebijis ne centa kabatā. Es esmu vienīgais cilvēks, ar ko viņš pārmijis dažus
vārdus. Viņš runājis ar priekšnieku un panācis, ka viņu atbrīvos, ja es došu naudu, protams, aizdevumu. Apsolīja atdot gada laikā un, ja vēlēšos, pat sagādāt man iespēju Kļūt bagātam. Pats viņš nemaz nav redzējis šīs bagātības, bet ir pārliecināts, ka tās pastav.
Ko tik viņš nesarunāja! Kad izvilka mani laukā, bija gatavs vai raudāt. Pierunāja un lūdzās, vārtījās manā priekšā sniegā, kamēr es viņu piecēlu. Muldēja visādus niekus kā prātu zaudējis. Apgalvoja, ka pūlējies gadiem ilgi, lai nodzīvotu līdz šim brīdim, un ka nepārcietīšot vilšanos. Vaicāju, līdz kādam brīdim, bet viņš neko neteica. Baidās, ka viņu varot aizsūtit uz citu rajonu, no kurienes viņš varēšot nokļūt Dausonā tikai pēc diviem gadiem, bet tad jau būšot par vēlu. Savā mūžā nebiju redzējis, ka cilvēks tā uztraucas. Kad apsolīju dot aizdevumu, man atkal vajadzēja viņu izvilkt no sniega. Teicu, lai ņem mani par līdzdalībnieku. Vai domā, ka viņš bija ar mieru? Nē, ser! Zvērēja, ka atdošot man visu savu ieguvumu, ka padarīšot mani neizsakāmi bagātu un ta tālāk. Parasti, ja cilvēks ņem kādu par savu līdzdalībnieku, viņam vēlāk žēl dalīt ieguvumu pat uz pusēm. Nē, te kaut kas slēpjas, Prins, iegaumē to. Mēs vēl par viņu dzirdēsim, ja viņš paliks mūsu novadā.
— Bet ja ne?
— Tad mana labsirdība bankrotēs un manas sešdesmit unces būs vējā.
lēstajās sals un līdz ar to garas naktis, un saule uzsāka savu mūžseno rotaļu, slēpdamās aiz apvāršņa sniega līnijas dienvidos, bet par Meilmuta Kida parādnieku nekas nebija dzirdams. Piepeši janvāra sākumā kādā pe- lekā rītā Kida būdas priekšā pie Stjūartas upes apstājās smagi piekrautas nartas. Aiz nartam soļoja ūdru ādu īpašnieks, bet kopā ar viņu cilvēks, kādu dievi tagad neprot vairs radīt. Kad ļaudis runāja par veiksmi, varonību un teiksmainām zelta atradnēm, viņi vienmēr pieminēja Akseli Gundersonu. Nebija neviena stāstījuma pie ugunskura par vīrišķību, spēku un drosmi, kurā nepieminētu viņu. Un, kad šis temats bija izsmelts, sarunas atjaunojās, pieminot sievieti, kura dalījās viņa liktenī.
Kā jau teikts, radot Akseli Gundersonu, dievi bija atcerējušies savu seno mākslu un veidojuši viņu pēc to vīru parauga, kādus radīja, kad pasaule vēl bija jauna. Septiņas pēdas garais augums lepojās ar Eldorado karaļa gleznaino tērpu. Viņam bija milža krūtis, kakls, rokas un kājas. Viņa slēpes bija krietnu jardu garākas par parastajām, citādi nespētu noturēt šīs trīs simti mārciņas gaļas un kaulu. Viņa rupji veidotā seja ar mierīgajām gaišzilajām acīm, izliekto pieri un masīvo zodu liecināja, ka šis cilvēks pazīst tikai vienu — spēka likumu. Nosarmojušie, nobriedušiem rudziem līdzīgie zeltainie mali vizēja kā gaisma tumsā, sniegdamies līdz lāčādas kažoka apkaklei. Kad Akselis aizsteidzās garām suņiem šaurajā takā, viņš līdzinājās senam jūras braucējam. Viņš piedauzīja ar pātagas kātu pie Meilmuta Kida durvīm tik spēcīgi kā Ziemeļjūras sirotājs, kas iebrucis dienvidos un prasa, lai viņu ielaiž pa pils vārtiem.