Atrotījis piedurknes, Prinss sievišķīgi baltām rokām mīcīja mīklu, arvien uzmezdams skatienu trijiem viesiem — tādiem viesiem, kādi reti sagadās kopā zem cilvēka mītnes jumta. Viņu vēl arvien interesēja savādnieks, ko Meilmuts Kids bija iesaucis par Odiseju, bet vēl lielāku interesi viņā modināja Akselis Gundersons un viņa sieva. Ceļojums sievieti bija nogurdinājis, jo viņa bija radusi lutināties ērtos namiņos, kamēr vīrs rauša bagātības ledus tuksnešos. Tagad viņa atpūtās, pieglaudušies pie vīra platajām krūtīm, kā maigs zieds pie drošas sienas, un gurdi atbildēja uz Meilmuta Kida labsirdīgajiem jokiem. Viņas dziļo, tumšo acu nejaušie skatieni dīvaini satrauca Prinsu, jo Prinss bija vīrietis, veselīgs vīrietis un kopš vairākiem mēnešiem nebija redzējis gandrīz nevienu sievieti. Svešiniece bija vecāka par viņu un pie tam indiāniete. Taču viņa nemaz nelīdzinājās šejienes sievietēm, kuras viņam bija nācies sastapt. Gundersona sieva bija daudz ceļojusi, Prinss no sarunas noprata, ka tā redzējusi arī viņa dzimteni. Viņa zināja gandrīz visu to pašu, ko baltās rases sievietes, un daudz ko tādu, ko tām nav lemts zināt. Viņa prata pagatavot ēdienu no žāvētām zivīm un pārnakšņot sniegā. Bet tagad viņa visus ķircināja ar mokoši sīkiem izmeklētu pusdienu aprakstiem un izraisīja satraucošas domstarpības par visdažādākajiem ēdieniem, kurus viņi jau bija paguvuši aizmirst. Šī sieviete zināja brieža, lāča, mazās zilās lapsas un ziemeļu jūru abinieku paražas, viņai bija zināmi mežu un straumju noslēpumi, un plānajā sērsnī atstātās cilvēka, zvēra vai putna pēdas viņa lasīja kā atvērtu grāmatu. Bet tagad Prinss pamanīja, cik šķelmīgi iemirdzējās viņas acis, kad viņa ieraudzīja pie sienas nometnes iemītnieku noteikumus. Nelabojamais Betlzs tos bija sastādījis tais laikos, kad viņa dzīslās vēl kūsāja straujas asinis, un tie izcēlās ar vienkāršu, parupju humoru. Ja gaidīja ierodamies sievietes, Prinss tos parasti pagrieza ar tekstu pret sienu. Bet kas gan būtu domājis, ka šī iezemiete… bet tagad jau bija par vēlu.
Tad tāda bija Akseļa Gundersona sieva, sieviete, kuras vārds un slava gāja pa visiem Zieme|iem līdzi viņas vīra vārdam un slavai. Pie galda Meilmuts Kids ar veca drauga tiesībām paķircināja viņu, un Prinss, pārvarējis pirmās iepazīšanās kautrību, arī pievienojās. Viņa veikli aizstāvējās šai nevienādajā cīņā, kamēr viņas vīrs, neiz- celdamies ar atjautību, neteica neko, tikai piekrītoši smaidīja. Varēja redzēt, ka viņš lepojas ar savu sievu. Katrs viņa skatiens un katra kustība liecināja par to, cik lielu vietu šī sieviete ieņem viņa dzīvē. Ūdru ādu īpašnieks ēda klusēdams. Dzīvās sarunās aizrauti, visi viņu bija aizmirsuši. Viņš piecēlās no galda, labu laiku pirms pārējie beidza ēst, un izgāja laukā pie suņiem. Diemžēl arī viņa ceļa biedriem drīz vajadzēja uzvilkt dūraiņus un par- kas un sekot viņam.
Jau vairākas dienas nebija snidzis, un nartas slīdēja pa iebraukto Jukonas ceļu viegli ka pa gludu ledu. Odisejs vadīja pirmo aizjūgu, ar otru gāja Prinss un Akseļa Gundersona sieva, bet Meilmuts Kids un zeltmatainais milzis vadīja trešo.
— Mēs ejam uz labu laimi, Kid, — Akselis Gundersons sacīja, — bet es domāju, ka lieta droša. Pats viņš tur nekad nav bijis, bet stāsta daudz ko labu. Parādīja man karti, par kuru tiku dzirdējis pirms vairākiem gadiem, kad biju Kutnejā. Man ļoti gribētos ņemt tevi līdzi, bet viņš ir tāds dīvains un zvēr, ka pametīšot visu, ja mums kāds piesitīsies. Tikko atgriezīšos, es iedalīšu tev labāko iecirkni blakus savējam un bez tam ņemšu tevi par līdzdalībnieku, kad sāks celt pilsētu.
— Nē! Nē! — viņš iesaucās, neļaudams Kidain sevi pārtraukt. — Es to finansēšu, un, kamēr nebūšu ticis galā, divas galvas vienmēr labākas nekā viena. Ja viss paveiksies, tā būs otra Kriplkrika [12]. vai dzirdi? otra kriplkrlka! tur taču ir kvarcs, nevis zelta smiltis. Un, ja mēs krietni ķersimies pie darba, tas viss būs mūsu — miljoni un atkal miljoni. Esmu jau agrāk dzirdējis par šo vietu un tu ari. Mēs uzcelsim pilsētu — tūkstošiem strādnieku — lieliski ūdens ceļi — tvaikoņu līnijas — plaša tirdzniecība — gaisma — satiksme ar upes augšgalu — varbūt uzbūvēsim dzelzceļu — uzcelsim kokzāģētavas — elektrostaciju — mums būs pašiem sava banka — akciju sabiedrība — sindikāts. Tikai pielūko! Kamēr neesmu atgriezies, turi mēli aiz zobiem!
Nartas apstājās tai vietā, kur ceļš šķērso Stjūartas grīvu. Cik tālu vien varēja redzēt, neizpētītajos austrumos pletās vienīgi ledus jūra. No nartām atraisīja slēpes. Akselis Gundersons atvadījās un pirmais devās uz priekšu. Viņa lielas, notītās slēpes turpat par pusjardu iegrima irdenajā sniegā, ko viņš nomīdīja, lai neiegrimtu suņi. Akseļa sieva gaja aiz pēdējām nartām, lieliski tikdama galā ar neērtajam slēpēm. Jautri atvadu saucieni pārtrauca klusumu, iekaucās suņi, un ūdru ādu īpašnieks ar patagu pamudināja nepaklausīgos kaucējus.
Jau pēc stundas viss gājiens tālumā izskatījās pēc gara, melna zīmuļa, kas lēnam slīd pa milzīgu balta papīra lapu.
Pēc dažām nedēļām kādu vakaru Meilmuts Kids un Prinss risināja šaha uzdevumus no izplēstas veca žurnāla lapas. Kids tikko bija atgriezies no sava iecirkņa un atpūtās, gatavodamies lielām briežu medībām. Arī Prinss bija gandrīz visu ziemu mētājies apkārt un tagad ar tīksmi izbaudīja jauko atpūtu šai būdā.
— Nodrošinies ar melno zirdziņu un pieteic karalim šahu. Nē, tas neder. Paskaties nākamo gājienu …
— Kāpēc virzīt bandinieku pa divām rūtiņām? To var paņemt, garām ejot, bet tornis ir neitrāls.
— Pagaidi! Te nav aizsargāts un …
— Nē, ir aizsargāts. Turpini! Tu redzēsi, kas iznāks.
Uzdevums bija ļoti interesants. Jau otru reizi atskanēja klauvējiens pie durvīm, un tikai tad Meilmuts Kids iesaucās: — Iekšā! — Durvis atvērās. Kāds iestreipuļoja istabā. Prinss uzmeta ienācējam skatienu un pielēca kājās. Šausmas, kas atspoguļojās Prinsa acīs, lika Meilmu- tam Kidam strauji atskatīties, un arī viņš izbijās, lai gan savā mūžā bija daudz ko redzējis. Dīvainais radījums taustīdamies tuvojās viņiem. Prinss kāpās atpakaļ, līdz sagrābstīja naglu sienā, uz kuras karājās viņa ierocis.
— Kungs dievs, kas tas tāds? — viņš čukstēja.
— Nezinu. Droši vien apsalis un ir izbadojies, — Kids atbildēja, atkāpdamies uz otru pusi. — Piesargies! Varbūt viņš ir ārprātīgs, — durvis aizvēris, Meilmuts Kids brīdināja Prinsu.
Dīvainais radījums pienāca pie galda. Lampas spožā gaisma krita viņam tieši acīs. Viņš smaidīja un pat savādi noirgojās, izrādīdams jautrību. Tad piepeši šis cilvēks — viņš patiešām bija cilvēks — saslējās, saraustīja savas ādas bikses un sāka dziedāt dziesmiņu, ko jūrnieki uzsāk, kad paceļ enkuru un ieklausās jūras rūkoņā.
Jeņķu kuģis peld lejup pa upi.
Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!
Vai zināt, kā kapteini sauc?
Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!
Tas Dienvidu Karolinas Džonatans Džonss.
Uz priekšu, zēni…
Dziesma aprāvās pusvārdā, un cilvēks ar zvēra rēcienu metas pie plaukta, kur stāvēja gaļa. Pirms kāds paguva aizkavēt, viņš jau iecirta zobus sālītā cūkgaļas gabalā. Meilmuts Kids gribēja gaļu viņam atņemt, svešinieks izmisīgi pretojās, bet viņa spēki bija pārāk vāji, un viņš paguris atlaida laupījumu. Draugi apsēdināja viņu uz soliņa, viņš uzvēlās ar krūtīm uz galda. Lāse viskija atdeva viņam speķus, un viņš jau varēja pagrābt ar karoti cukuru no trauciņa, ko Meilmuts Kids nolika viņam priekšā. Kad svešais kaut cik bija apmierinājis izsalkumu, Prinss, vēl viss drebēdams, pasniedza viņam tasi vāja gaļas buljona.