«Sveiki, pani! Dievs palīdz! Lūk, kur satiekamies!» kalējs sacīja, piegājis klāt un palocījies līdz zemei.
«Kas tas par cilvēku?» tas, kas sēdēja tieši pretim kalējam, prasīja otram, kas sēdēja attālāk.
«Vai tad jūs nepazīstat?» kalējs sacīja: «Tas esmu es, Vakula, kalējs! Kad rudeni braucāt cauri Dikaņkai, tad paciemojāties, lai dievs jums dod veselību un ilgu mūžu! — bez maz divi dienas pie manis. Uzliku toreiz jūsu ratu priekšas ritenim jaunu riepu.»
«A!» tas pats aizkrācietis teica, «tas ir tas pats kalējs, kas lieliski krāso! Sveiks, sābri! Kāds vējš tevi atpūtis?»
«Tāpat vien, gribējās paskatīties; stāsta …»
«Nu, ko, sābri,» aizkrācietis teica, saslējies visā augumā un gribēdams parādīt, ka var runāt arī krieviski. «Sto, balšoi goi'od? »
Kalējs arī negribēja sevi. apkaunot un izrādīties par nemākuli, turklāt vēl, kad bija bijusi izdevība redzēt visu no augšienes, viņš arī pats prata rakstu valodu. «Guberņa ievērojama,» viņš vienaldzīgi atbildēja, «neko teikt, nami lielum lielie, bildes viscaur karājas lepnas. Daudzi nami ārkārtīgi izraksīti zelta burtiem. Neko teikt, brīnišķīga proporcija!»
Noklausījušies kalēja runā, kas tik brīvi izteicās, aizkrā- cieši nāca pie slēdziena, kas viņam bija ļoti labvēlīgs.
«Vēlāk aprunāsimies ar tevi vairāk, sābri: tagad tūliņ mēs braucam pie carienes.»
«Pie carienes? Esiet tik laipni, pani, ņemiet arī mani līdz!»
«Tevi?» aizkrācietis teica ar tādu izteiksmi, ar kādu audzinātājs runā ar savu četrgadīgo audzēkni, kas lūdzas uzsēdināt viņu īstā, lielā zirgā. «Ko tu tur darīsi? Nē, nevar.» Pie tam viņa seja pieņēma svarīgu izteiksmi. «Mēs, brāl, runāsim ar carieni par savām lietām.»
«Ņemiet!» kalējs uzstājās. «Lūdz!» viņš klusu čukstēja velnam, uzsizdams ar dūri pa kabatu. Nebija ne paspējis to izteikt, kad otrs aizkrācietis ierunājās:
«Ņemsim viņu tiešām, brālīši!»
«Kas ir, ņemsim ar!» piekrita citi.
«Uzvelc tādas pašas drēbes kā mums!»
Kalējs steidzās uzvilkt zaļu županu, kad durvis pēkšņi atvērās, ienāca bārkstains cilvēks un teica, ka laiks braukt.
Kalējam atkal likās ērmoti, kad viņš šūpojās lielā karietē uz atsperēm, kad gar abām pusēm viņam garām skrēja atpakaļ četrstāvu nami, un ielu bruģis rībēdams, likās, pats ritēja uz priekšu zem zirgu kājām.
«Mans Dievs, cik gaišs!» kalējs sevī domāja, «pie mums pat dienu nav tik gaišs.»
Karietes apstājās pils priekšā. Aizkrācieši izkāpa, iegāja lieliskā priekštelpā un sāka kāpt pa mirdzoši apgaismotām kāpnēm.