«Kādas kāpnes!» kalējs sevī čukstēja: «žēl mīdīt kājām. Kādi izrotājumi! Lūk, saka: pasakas melo! Kāda velna melo! Tu mans dievs! Kādas margas! Kāds izstrādājums! Te dzelzs vien par rubļiem piecdesmit izlietota!»
Uzkāpuši augšā, aizkrācieši izgāja cauri pirmajai zālei. Bailīgi viņiem sekoja kalējs, vairīdamies ik solī paklupt uz parketa. Izgāja cauri trim zālēm, kalējs arvien vēl nemitējās brīnīties. Iegājis ceturtajā, viņš neviļus apstājās pie gleznas, kas karājās pie sienas. Tā bija visušķīstā jaunava ar bērniņu uz rokas. «Kāda bilde! Kāda brīnišķīga glezna!» viņš jūsmoja. «Lūk, liekas, runā! liekas, dzīva! Un svētais bērns! Ir rociņas piekļāvis, ir smaida, nabadziņš! Bet krāsas! Tu mans dievs, kādas krāsas! Te okera gan nav ne par kapeiku piejaukts, tikai zaļā un karmins. Bet gaiši zilā tieši zvīļo! Ievērojams darbs! Domājams, ka pamats gleznots ar visdārgāko svina baltumu. Cik arī nebūtu apbrīnojams šis krāsojums, bet šis vara tveroklis,» viņš turpināja, pieiedams durvīm un aptaustīdams slēdzeni, «vēl vairāk apbrīnojams. Ech, kas par tīru izstrādājumu! To visu, domāju, darinājuši vācu kalēji par dārgu naudu …» Kalējs būtu varbūt vēl ilgi prātojis, ja tresains sulainis nebūtu satvēris viņu aiz rokas un atgādinājis, lai neatpaliek no citiem. Aizkrācieši izgāja cauri vēl divām zālēm un apstājās. Te viņiem lika uzgaidīt. Zālē bija sapulcējušies daži ģenerāļi ar zeltu izšūtos mundieros. Aizkrācieši palocījās uz visām pusēm un sastājās pulciņā. Pēc brīža veselas svītas pavadībā ienāca lieliska auguma, paresns cilvēks hetmaņa tērpā, dzeltenos zābaciņos. Mati viņam bija izpūruši, viena acs mazliet greiza, sejā atveidojās uzpūtīga lielmanība, visās kustībās bija vērojama paraža pavēlēt. Visi ģenerāļi, kas diezgan augstprātīgi staigāja savos zelta mundieros, sāka rosīties un, zemu klanīdamies, likās, tvēra katru viņa vārdu un pat mazāko kustību, lai tūliņ mestos to izpildīt. Bet hetmanis nepiegrieza pat vērību visam tam, tikko pameta ar galvu un piegāja pie aizkrāciešiem.
Aizkrācieši visi palocijas līdz zemei.
«Vai esat visi te?» viņš gari stiepdams prasīja, izrunādams vārdus mazliet caur degunu.
«Ta vsi, batjku!» aizkrācieši ukrainiski atbildēja, no jauna palocīdamies.
«Neaizmirstiet runāt tā, kā jūs mācīju!»
«Nē. tētiņ, neaizmirsīsim!»
«Vai tas cars?» kalējs prasīja vienam aizkrācietim.
«Kur tev cars! Tas ir pats Potemkins,» tas atbildēja.
Otrā istabā atskanēja balsis, un kalējs nezināja, kur acis likt, tik daudz sanāca dāmu atlasa kleitās, garām astēm, un galminieku ar zeltu izšūtos svārkos un pušķiem uz muguras. Viņš redzēja tikai mirdzumu un vairāk neko. Aizkrācieši nometās pēkšņi visi pie zemes un iesaucās vienā balsī: <-.2ēlo, māte, žēlo!» Kalējs, nekā neredzēdams, nostiepās arī pats ar visu sparu gar zemi.
«Piecelieties!» viņiem pāri noskanēja pavēloša, bet reizē arī patīkama balss. Daži no galminiekiem sāka rosīties un stumdīt aizkrāciešus.
«Nepiecelsimies, māt! nepiecelsimies! Nomirsim, bet necel- simies!» aizkrācieši sauca.
Potemkins kodīja lūpas; beidzot piegāja pats un pavēloši iečukstēja kaut ko vienam no aizkrāciešiem.
Aizkrācieši piecēlās.
Tad arī kalējs iedrošinājās pacelt galvu un ieraudzīja savā priekšā stāvam neliela auguma sievieti, pat mazliet paresnu, nopūderējušos, gaišzilām acīm ar diženi smaidošu skatienu, kas tā prata visus iekarot un varēja piederēt vienīgi tik valdošai sievietei.
«Viņa Gaišība apsolīja iepazīstināt mani šodien ar manu tautu, kuru es vēl līdz šim laikam neesmu redzējusi,» sacīja dāma ar gaiši zilajām acīm, ziņkāri aplūkodama aizkrāciešus. «Vai jūs te labi uzņem?» viņa turpināja, pienākdama tuvāk.
«Paldies, māt! Proviantu dod labu (kaut gan šejienes auni nepavisam nav tādi, kā pie mums Aizkrācē), — kāpēc gan lai nevarētu kā nebūt pārtikt?»
Potemkins sarauca uzacis, redzēdams, ka aizkrācieši nepavisam nerunā to, ko viņš tiem māeījis …
Viens no aizkrāciešiem saslējies iznāca uz priekšu: «Apžēlojies, māt! Ar ko gan tava uzticamā tauta tevi ir apkaitinājusi? Vai mēs biedrojāmies ar neģēli tataru? vai slēdzām kādu līgumu ar turku? vai esam tapuši tev neuzticīgi darbos vai nodomos? Par ko gan nelabvēlība? Vispirms mēs dzirdējām, ka tu pavēli viscaur celt cietokšņus pret mums; vēlāk dzirdējām, ka gribi pārvērst mūs par karabi- neriem; tagad dzirdam par jauniem spaidiem. Ko gan noziedzies Aizkrāces karaspēks? Vai tādējādi, ka pārveda tavu armiju pāri Perekopam un palīdzēja taviem ģenerāļiem sakapāt krimiešus? …»
Potemkins klusēja un nelielām sukām nevērīgi tīrīja savus briljantus, ar kuriem tam bija apbērtas rokas.
«Ko tad jūs gribiet?» gādīgi prasīja Katrīna.
Aizkrācieši nozīmīgi saskatījās.
«Nupat laiks! Cariene prasa, ko gribiet!» kalējs teica pats sev un pēkšņi nometās pie zemes.
«Jūsu cariskā augstība, nelieciet sodīt, pavēliet žēlot! No kā, neņemiet ļaunā, jūsu cariskā augstība, izgatavotas kurpītes, kas jums kājās? Domāju, neviens kurpnieks nevienā pasaules valstī neprot tādas pagatavot. Tu mans dievs, kā būtu, ja mana sieva apvilktu tādas kurpītes!»
Cariene iesmējās. Galminieki arī iesmējās. Potemkins gan rauca seju, gan smaidīja reizē. Aizkrācieši sāka piebikstīt kalējam pie sāniem, domādami, vai tik viņš nav zaudējis prātu.
«Piecelies!» cariene laipni sacīja. «Ja tev tik ļoti gribas dabūt tādas kurpītes, tad tas nav grūti izdarāms. Atnesiet viņam tūliņ pašas dārgākās, ar zeltu izšūtās kurpes! Tiešām, man ļoti patīk šī vientiesība. Te jums, lūk, viela jūsu asprātīgajai spalvai,» valdniece turpināja, pievērsdamās no citiem attālāk stāvošam kungam ar pilnīgu, bet mazliet bālu seju, kura vienkāršie svārki ar lielām perlmutra pogām norādīja, ka viņš nepieder pie galma ļaudīm.