«Jūs, jūsu imperatoriskā augstība, esat ļoti žēlīga. Te vajadzīgs, vismaz, Lafontens!» cilvēks ar perlmutra pogām atbildēja palocīdamies.
«Teikšu jums pēc sirdsapziņas: esmu vēl līdz šim sajūsmināta par jūsu Brigadieri. Jūs brīnišķīgi labi lasiet! Bet,» cariene turpināja, piegriezdamās no jauna aizkrāciešiem, «esmu dzirdējusi, ka pie jums Sečā nekad neprecoties.»
«Jak že mamo! cilvēks taču, pati zini, bez sievas nevar dzīvot,» atbildēja tas pats aizkrācietis, kas bija sarunājies ar kalēju, un kalējs brīnījās, dzirdēdams, ka šis aizkrācietis, prazdams tik labi rakstu valodu, ar carieni it kā tīši runā visrupjākajā izloksnē, ko parasti dēvē par zemnieku izloksni. «Viltīgi ļaudis!» viņš nodomāja sevī: «droši vien, ne veltīgi viņš to dara.»
«Neesam mūki,» aizkrācietis turpināja, «bet grēcīgi cilvēki. Mums garšo, kā visiem godīgiem kristiešiem, trekns kumoss. Mums nav mazums tādu, kam ir sievas, tikai viņi nedzīvo ar tām Sečā. Ir tādi, kam sievas Polijā; ir tādi, kam sievas Ukrainā; ir tādi, kam sievas pat turku zemē.»
Pā tam kalējam atnesa kurpes. «Mans dievs! kāds greznums!» viņš priecīgi iesaucās, satverdams kurpes. «Jūsu cariskā augstība! kad tādas kurpes kājās, un jūs ar tām, domājams, jūsu karaliskā augstība, ejat arī uz ledus slidināties, kādām gan tad nav jābūt pašām kājiņām! Domāju, vismaz no tīra cukura.»
Valdniece, kurai tiešām arī bija visslaidākās un daiļākās kājiņas, nevarēja atturēties nepasmaidījusi, dzirdēdama tādu komplimentu no vientiesīgā kalēja lūpām, kas savā aizkrācieša apģērbā varēja tikt uzskatīts par skaistuli, lai gan bija melnīgsnējs sejā.
Tādas labvēlīgas uzmanības iepriecināts, kalējs jau gribēja sākt pamatīgi izprašņāt carieni par visu: vai tiesa, ka cari ēd tikai medu un taukus, un tamlīdzīgi; bet sajuzdams, ka aizkrācieši biksta viņam sānos, nolēma klusēt. Un, kad valdniece, pievērsdamās sirmgalvjiem, sāka iztaujāt kā viņi dzīvo Sečā, kādas tur paražas, viņš atgāja sāņus, noliecās pie kabatas un klusu sacīja: «iznes mani no šejienes ātrāk!» un pēkšņi atradās aiz ceļa šķērskoka.
«Noslīka, nudien, noslīka! Lūk, lai es neaizeju no šīs vietas, ja nenoslīka!» mēļoja audēja resnā sieva, stāvēdama Dikaņkas sievu barā ielas vidū.
«Ko, vai esmu kāda mele? Vai esmu kādam nozagusi govi? Vai esmu kādu noskaudusi, ka man netic?» kliedza kazaka svārkos ģērbusies sieva ar violetu degunu, rokas vicinādama. «Lai man riebtos dzert ūdeni, ja vecā Pereperčicha nav redzējusi pašas acīm, ka kalējs pakāries!»
«Kalējs pakāries? Te tev nu bija!» galva teica, iznākdams no Cuba istabas, apstājās un pievirzījās tuvāk runātājām.
«Saki labāk, lai tev riebtos degvīnu dzert, vecā žūpa!» audējiene atbildēja. «Jābūt tik ārprātīgai kā tu, lai pakārtos. Viņš noslīka! Noslīka āliņģī. To es tikpat droši zinu, kā to, ka tu nāc patlaban no krodzinieces.»
«Nekauņa! Paskat, ko sāk pārmest!» nikni pretojās sieva ar violeto degunu. «Būtu jel klusējusi, neliete! Vai nezinu, ka katru vakaru pie tevis iet ķesteris?»
Audējiene aizsvilās:
«Ko, ķesteris? Pie kā ķesteris? Ko tu melo?»
«Ķesteris?» spiezdamās pie ķildniecēm, ieķērcās ķesteriene zaķādas kažokā, kas bija pārvilkts ar zilu nanķinu. «Es jums rādīšu ķesteri! Kas to saka — ķesteris?»
«Skaties, pie kā iet ķesteris!» teica sieva ar violeto degunu, norādīdama uz audējieni.
«Tad tu tā esi. kuņa,» ķesteriene kliedza, uzmākdamās audējienei: «tad tu tā esi, ragana, kas laiž viņam miglu virsū un dzirda nešķīstām zālēm, lai iet pie tevis?»
"Atstājies no manis, sātan!» audējiene runāja, kāpdamās atpakaļ.
«Paskat, nolādētā ragana, kaut tu nekad nedabūtu savus bērnus pieredzēt! Neliete! Tfu!» Un ķesteriene iespļāva taisni acīs audējienei.
Audējiene gribēja to pašu atdarīt, bet tā vietā iespļāva galvas neskūtā bārdā, kas, lai visu labāk dzirdētu, bija pievirzījies ķildniecēm pavisam tuvu klāt. «Ak, nekrietnā bāba!» galva iesaucās, slaucīdams ar svārku stērbelēm seju un paceldams pātagu. Sī kustība piespieda visas, lamājoties, izklīst uz dažādām pusēm. «Kāda nekaunība!» galva atkārtoja, turpinādams slaucīties.
«Tātad kalējs noslīcis! Tu mans dievs! Un kāds ievērojams gleznotājs bija! Kādus stiprus nažus, sirpjus, lemešus prata izkalt! Kas par spēku bija! Jā,» viņš domīgi turpināja, «tādu cilvēku mums ciemā maz. Tāpēc jau arī, vēl sēdēdams nolādētajā maisā, ievēroju, ka nabadziņš bija visai nelabā omā. Te tev nu bija kalējs! Bija un izbija! Bet es gatavojos apkalt savu raibo ķēvi!…» Un pilns tādas kristīgas apceres, galva lēnām aizstaigāja uz savu māju.
Oksana apmulsa, kad šīs vēstis aizsniedza viņu. Viņa maz ticēja Pereperčichas acīm un sievu tenkām: viņa zināja, ka kalējs ir diezgan dievbijīgs, lai ņemtos pazudināt savu dvēseli. Bet ja viņš tiešām būtu aizgājis ar nolūku nekad vairs neatgriezties sādžā? Un maz ticams, ka jeb kur vēl atrastos tāds brašs jauneklis, kāds bija kālējs. Viņš taču tā mīlēja viņu! Viņš ilgāk par visiem pacieta viņas untumus. Skaistule visu nakti grozījās zem savas segas no labajiem sāniem uz kreisajiem un no kreisajiem uz labajiem un nevarēja aizmigt. Te, nospārdīdamās apburošā kailumā, ko nakts tumsa noslēpa pat viņai pašai, viņa gandrīz balsī lamāja sevi; te, apklususi, noņēmās ne par ko nedomāt — un tomēr domāja. Un visa kvēloja, un uz rīta pusi bija līdz ausīm iemīlējusies kalējā.
Cubs neizrādīja ne prieka, ne skumjas par Vakulas likteni. Viņa domas nodarbināja kas cits: viņš nekādi nevarēja aizmirst Solochas neuzticību un, apmiegojies, nemitējās viņu lamāt.