«Paskat, kāds tu! Tikai mans tēvs pats nav pūdelētājs. Tu redzēsi, viņš apprecēs tavu māti!» Oksana ieteicās, viltīgi smīnēdama. «Bet kāpēc gan meičas nenāk? Ko tas varētu nozīmēt? Jau sen laiks iet ķekatās, man paliek garlaicīgi.»
«Dievs ar viņām, mana skaistulīt!»
«Tā vis nav. Viņām līdzi, droši vien, atnāks puiši. Tad tik sāksies prieki! Varu jau iedomāties, kādus joku stāstus tie pastāstīs.»
«Tātad tev jautri viņu puikā?»
«Jautrāk jau gan nekā ar tevi! Ā! Tur kāds klaudzināja, droši vien, meičas ar puišiem.»
«Ko es vēl gaidu?» kalējs teica pats sev. «Viņa smejas par mani. Esmu viņai tikpat daudz vērts, cik sarūsējis pakavs. Bet ja tas tā, tad vismaz citam neļaušu par sevi smieties. Kad tikai droši noskārtīšu, kurš viņai patīk vairāk par mani, atradināšu…»
Klauvēšana pie durvīm un salā spalgi skanoša balss: «atver!» pārtrauca viņa pārdomas.
«Pagaidi, atvēršu pats,» kalējs teica un izgāja priekšnamā ar nodomu ielauzt ribas pirmajam cilvēkam, kas gadīsies priekšā.
Sals pieņēmās un augšā kļuva tik auksti, ka velns lēkāja no vienas zirga kājas uz otru un pūta dvašu dūrēs, lai cik necik sasildītu salstošās rokas. Nav nekāds brīnums, ka sala tas, kas bija paradis no viena rīta līdz otram rosīties pa elli, kur, kā zināms, nav tik auksti kā ziemu pie mums, un kaur, stāvēdams pie ugunskura ar baltu cepurīti galvā kā īstens virtuves meistars, viņš cepināja grēciniekus ar tādu labpatiku, ar kādu sieva parasti cep desu uz Ziemsvētkiem. Ragana pati arī juta aukstumu, lai gan bija silti saģērbusies, un tāpēc, pacēlusi rokas uz augšu, pastiepusi kāju uz priekšu un ieņēmusi tādu stāvokli, it kā slidotu, nepakustinādama nevienu locekli, laidās pa gaisu kā pa ledus klātu kalna nogāzi un tieši dūmenī. Velns sekoja viņai tādā pašā kārtā. Bet tā kā šis dzīvnieks ir veiklāks par jebkuru frantu zeķēs, tad nav nekāds brīnums, ka viņš pie pašas ieejas dūmenī uzsēdās savai mīļākai kaklā un abi atradās plašajā krāsnī starfr podiem. Ceļotāja atvēra klusītiņām plāti, lai palūkotos, vai viņas dēls, kalējs Vakula, nav saaicinājis mājās viesus, bet redzēdama, ka neviena nav, izņemot tikai maisus istabas vidū, izlīda no krāsns, nometa silto kažoku, uzposās, un neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņa tikai dažus mirkļus agrāk jājusi uz slotas.
Kalēja Vakulas mātei nebija vairāk par četrdesmit gadiem. Viņa nebija ne skaista, ne neglīta. Grūti arī būt skaistai tādos gados. Tomēr viņa tā prata pieburt sev pašus nopietnākos kazakus (kuriem, kā starp citu der aizrādīt, skaistums nerūpēja), ka pie viņas nāca gan galva, gan ķesteris Osips Ņikiforovičs (protams, kad ķesteriene nebija mājās), gan kazaks Komejs Cubs, gan Kasjans Sverbiguzs. Un viņai par godu jāsaka, viņa prata tik smalki apieties ar viņiem, ka nevienam ir prātā neienāca, ka viņam ir sāncensis. Gāja dievbijīgs zemnieks, vai ciematnieks, kā kazaki mēdza sevi dēvēt, tērpies apmetnī ar kapuci svētdienā uz baznīcu, vai sliktā laikā uz krodziņu, kā lai neiegriežas pie Solochas iebaudīt treknus, vārītus biezpiena pīrādziņus ar krējumu un patērzēt siltā istabā ar runīgo un laipno saimnieci? Un ciematnieks tieši tai nolūkā meta lielu līkumu, uz krodziņu iedams, un nosauca to — iegriezties pa ceļam. Gadījās, kad Solocha gāja svētkos baznīcā, tērpusies spilgtā uzvalkā ar nanķina atlokiem un tam pāri tumšzilos virssvārkos, kam muguras pusē bija zelta uzšuves, un nostājās tieši labās puses klirosa tuvumā, tad ķesteris jau katrā ziņā sāka kāsēt un nevilšus pašķielēja uz to pusi; galva glaudīja ūsas, aizmeta aiz auss matu šķipsnu un teica netālu līdzās stāvošajam kaimiņam: «Ech, lielisks sievišķis! Velnišķs sievišķis!» Solocha sveicināja katru, un ikviens domāja, ka viņa sveicina tik viņu vien. Bet, ja kādam būtu paticis jaukties citu darīšanās, tas tūliņ būtu ievērojis, ka Solocha bija vislaipnākā ar kazaku Cubu. Cubs bija atraitnis. Astoņas labības stirpas vienmēr stāvēja viņa mājas priekšā. Divi pāri spēcīgu vēršu ik reizes izbāza savas galvas no pītā šķūņa uz ielu un bauroja, kad ieraudzīja pa ielu garām ejam kūmu — govi — vai krusttēvu — resno vērsi. Bārdainais āzis uzrausās pašā jumtā un mekšķināja tur savā spalgajā balsī kā policij- meistars, bārdamies uz pagalmā staigājošiem tītariem vai atgriezdams pakaļu, kad ieraudzīja savus ienaidniekus — puikas, kas ņirgājās par viņa bārdu. Lādēs Cubam glabājās daudz audekla, županu un senlaicīgu apģērba gabalu ar zelta uzšuvēm: viņa nelaiķa sievai bija paticis greznoties. Sakņu dārzā starp magonēm, kāpostiem, saulpuķēm katru gadu divi zemes gabali tika apsēti ar tabaku. Visu to Solocha atrada par iespējamu pievienot savai saimniecībai, iepriekš apsvērdama, kā tas viss iekārtosies, kad nonāks viņai rokās, un bija divkārt vēlīgāka vecajam Cubam. Bet, lai viņas dēls neiedomātos tuvoties Cuba meitai un nepagūtu visu sev piesavināties, un tad, katrā ziņā, nepieļautu viņai jebkur iejaukties, viņa izlietoja visu četrdesmitgadīgo kūmiņu parasto līdzekli — pēc iespējas biežāk savest naidā Čubu ar kalēju. Iespējams, ka šīs pašas viņas viltībiņas un asprātības bija par cēloni tam, ka šur tur vecenes sāka runāt, sevišķi kad kaut kur jautrā sanāksmē bija pa vairāk iebaudījušas, ka Solocha ir tiešām ragana, ka puisis Kizjakolupenko redzējis viņai aiz muguras asti, ne garāku par sievu vārpstiņu; ka viņa vēl vakar kā melns kaķis pārskrējusi ceļam pāri, ka pie popa sievas reiz atskrējusi cūka, iedziedājusies kā gailis, uzbāzusi sev galvā Kondrata tēva cepuri un aizskrējusi atpakaļ… Gadījās, ka tobrīd, kad vecenes plukšķēja par to, bija atnācis kāds govju gans Timišs Korostavijs. Viņš nekavējās pastāstīt, ka vasaru pirms pašas Pēterdienas, kad viņš, pabāzis pagalvī salmus, bija nolicies kūtī gulēt, redzējis pats savām acīm, ka ragana vaļējiem matiem, vienā kreklā, sākusi slaukt govis, bet viņš nav varējis pakustēties, tā viņš bijis noburts, un lūpas aptriepusi viņam ar kaut ko riebīgu, tā ka viņam pēc tam veselu dienu bijis jāspļaudās. Bet viss tas tā kā apšaubāmi, tāpēc ka raganu redzēt var vienīgi tik Soročinas tiesas piesēdētājs. Un tāpēc visi ievērojamie kazaki atmeta ar roku, kad dzirdēja tādas runas. «Melš, kuces vecenes!» bija viņu parastā atbilde.